Iesim pretī liktenim

   Runā, ka sievietes liktenis ir gaidīt un ciest. Vai varbūt – mīļākās liktenis. Liktenim pretī neiesim, tik tam pakaļ?
   Gribēju rakstīt komentu. Bet tam laikam par garu būs. Ludmila saka, ka sievietes dabā ir gaidīt, arī – vīrieti gaidīt. Dabā? Diezin vai dabā. Sievietes ir labākas gaidītājas nekā vīrieši, tas nu ir sen zināms. Bet gaidīt mūžīgi to  vienu konkrēto vīrieti? Gaidīt gaidīšanas pēc? Cita iemesla taču laikam nav. Ja tas konkrētais vīrietis nejūt, ka gaida tieši viņu, tad viņš nemaz nav pelnījis gaidīšanu. Aiz viņa muguras arī sieviete nevarēs vajadzības brīdī paslēpties un uz pleca kādreiz vienkārši paraudāt. Pie tam pašam vīrietim ir nepieciešams sievietes atbalsts, lai veiksmīgi varētu kāpt pa karjeras kāpnēm augšup, ne lejup. 
   Lai kā tas nebūtu, laulības dzīves ikdienā vairāk ikdienišķo rūpju tomēr ir sievietes rokām. Mēs tikai nicīgi smīkņājam par vecmeitām, bet viņas jekurā brīdī var, piemēram, safrizēties un doties uz balli… Precētajai sievietei jārūpējas par mazā bērna vakariņām un naktsmieru, tīrām zeķēm vīram. Un ja vēl tam vīrietim nevar paraudāt uz pleca? Tad tā, kas gaidījusi tikai to vienu vienīgo, un beidot viņu sagaidījusi, ir kļuvusi pašai nemaz neapzinoties par vīrieša seksmašīnu, kuru var ieslēgt jebkurā brīdī un viņa apteksni. Žēl. Notiek  arī tā. Sievietes ir gaidītājas. Nezin ko viņas gaida? Jeb tikai samierinās, aizbildinādamās, ka gaida.