Kāpēc mums vajadzētu atcerēties iepriekšējās dzīves?
Zināšanas par pagātnes dzīvi var remdēt dabiski radušos cilvēka vajadzību pēc dziļākas sevis izpratnes. Nezināmais atdzīvina sevis apzināšanos, un iepriekšējo dzīvju atcerēšanās dāvā iespēju šo nezināmo pieredzēt pavisam personīgā veidā.
Izpratne par iepriekšējo dzīvi var pavērt jaunus virzienus un iespējas šajā. Gluži kā kāpšana kalnā, apziņa par iepriekšējo dzīvju progresu liek turpināt kāpt vēl augstāk savā garīgajā attīstībā. Seno dzīvju atmiņas atsvaidzina reiz iegūtās prasmes un no jauna stiprina pārliecību par sevi. Pagātnes dzīvju atmiņas var celt pašvērtējumu un vispārējo pietāti pret dzīves norisēm. Cilvēks saprot ka ir visuma iemītnieks, nevis sveces liesma, kuru planda vējš un var jebkurā brīdī to nopūst. Atklājot, ka kādreiz cilvēks piederējis kādai citai rasei, dzimumam, cilvēks saprot un novērtē visas dzīvās būtnes. To, ka visi esam Dieva bērni.
Šīm pagātnes zināšanām ir terapeitiskā iedarbība.
Tā ir viena no metodēm ar dziedējošo un atjaunojošo spēku. Mentāla, fiziskā un garīgā labklājība atklājas, kad ļaujas pagātnes izzināšanai. Apzinoties to zināšanu plašumu, ko paver savu pagātnes inkarnāciju analizēšana, cilvēki kļūst daudz līdzjūtīgāki pret citiem, aktīvāki globālu problēmu risināšanā. Iepriekšējo dzīvju atmiņas līdzīgi, kā vēstures studēšana- var palīdzēt neatkārtot pagātnē pieļautās kļūdas un virzīties uz priekšu drošākā nākotnē. Visas zināšanas balstās atmiņā: jo vairāk atceries, jo vairāk zina. Un, jo vairāk zina, jo lielākas spējas darboties ar intelektu.
Daudzu pieaugušo konfliktu un sarežģījumu saknes meklējamas bērnības pieredzēs, kas zemapziņā joprojām ir aktīvas. Kad šādas pieredzes atrod un meklē tām risinājumu, dzīve kļūst daudz mierīgāka un jauniem iespaidiem, attīstības iespējām bagātāka.
Pagātne ir nākotnes prologs. Neviens cilvēks nav vientuļa sala un zināšanas, ko iegūst dod ieguldījumu visas cilvēces labā.
———————-
www.samana.lv
