Vārda dienu svin: Augusts

Iemīli dzīvi un pati sevi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ar sevis mīlēšanas tematiku ir lauzts ne mazums šķēpu: vai tas ir labi? Vai tas gadījumā nav egoisms? Kā to darīt? Ko noteikti nedarīt? Skaidrs ir viens – sevis nemīlēšana pie nekā laba nenoved. Kāpēc pieskārāmies šai tēmai? Jo mūsu viruālajā tūrē apkārt pasaulei šomēnes ceļojam pa Itāliju un, šķiet, ka viena lieta, ko no viņiem varam mācīties, ir tieši sevis un dzīves mīlēšana.

Stāsta psiholoģe Marija Ābeltiņa:

Kas tā tāda – sevis nemīlēšana? Kā tas izpaužas mūsu ikdienas dzīvē?

Viena no graujošākām sevis nemīlēšanas formām – ir iekšējā paškritika. Vai Jums ir pazīstama iekšējā balss, kas saka: „Es atkal izgāzos!” „Muļķe es tāda” „ „Ārprāts, ko padomās citi?” „Tu nevienam neesi vajadzīga”, „Es vienmēr kaut ko sabojāju”, „Man nesanāks”….

Jūs teiksiet, ka pat ja šādas domas galvā rodas, tad tās ir tikai domas! Nekā nebija! Šīs nav TIKAI domas. Tā ir mentālā inde, kas saēd mūsu psihi – padara mūs satrauktas, bailīgas, nervozas, liek slikti gulēt un sāpēt galvai un beigu beigās atņem mums iespējas izdarīt lietas vislabākajā veidā.

Parasti mēs sevi kritizējam, lai stimulētu darboties labāk, nepieļaut vecās kļūdas utml. Taču sevis lamāšana noved pie iekšējās nepārliecinātības, sašļukuma, bēdām, dusmām, kas savukārt  neļauj mums pietiekami labi koncentrēties uz darbiem vai mērķiem un tā sekas –  ne pārāk labi rezultāti. Jo cik lielisku rezultātus var sasniegt Olimpiskajās spēlēs pārnervozējies sportists? Vai cik labi sanāk noskaitīt dzejoli cilvēkam, kas divas stundas sev saka „Es esmu nekāds dzejoļu skaitītājs”, „Es taču esmu neprašņa”, „Man nesanāks”? Vai arī cik lielisku skanējumu var iegūt skaņu darbs, ko izpilda pārstresojusies pianiste ar trīcošiem pirkstiem?

Un, pat ja sevi lamājot un strostējot, mēs kaut ko panākam – kāda tam būs garša? Cik ļoti liels un ilgs būs prieks? Visticamāk līdz tam brīdim mūsu domāšana būs tik ļoti noskaņota uz paškritiku, ka mēs atradīsim kādu mazu niansīti, lai nolamātu sevi vai uzskatītu, ka tomēr „varēja jau labāk”. Tā nu mēs varam dzīvot mūžīgā skrējienā pēc perfektās laimes, perfektā rezultāta, perfektās sajūtas, perfektām attiecībām, perfekta izskata, perfektās dienas, un tā NEKAD nepienāks un mēs kritizēsim un kritizēsim sevi. Tas ir līdzīgi skrējienam līdz horizontam – tas visu laiku ir mums priekšā, lai cik ātri mēs neskrietu.

Domā atbalstošas domas
Tas, kas patiesi mums ļauj darboties efektīvāk, justies savāktākām, mierīgākām, harmoniskām, sasniegt kāroto, baudīt mirkļus un dzīvi, ir ATBALSTOŠAS domas. Piemēram, „Es izdarīju visu ko varēju tajā brīdi”, „Nekas, nākamreiz sanāks, vienkārši jāmēģina nedaudz savādāk”, „Man parasti sanāk”, „Es esmu pietiekami skaista”, „Lai būtu mīlētai, man nav jābūt perfektai”, „Ar mani kopumā viss ir kārtībā”.

Tātad, sevis mīlēšana sākas ar atbalstoša veida domāšanu. Tā nav aplama, akla sevis slavināšana, bet gan racionāls un iedrošinošs situācijas novērtējums. Mēs iekšēji sevi nesodām un nelamājam, mēs varam atzīt savas kļūdas, bet nevispārinām un neattiecinām tās uz visu savu personību. Atbalstošo domāšanu var iemācīties, tieši tāpat kā apgūstot kādu jaunu prasmi. Tas prasa laiku un piepūli, bet tas ir to vērts!


Par sevis un dzīves mīlēšanu stāsta “Pavasara studijas” vadītāja Inese Prisjolkova
:

Kurš tev ir vislaimīgākais dzīves laiks?
Labrīt. Ir tik fantastiski skaists rīts. Ziema. Snieg sniegs. Viss ir tik balts un skaists. Un ārā tāds miers un spirgtums. Šorīt saku kaimiņam, cik šodiena skaista. Un viņš man atbild „Nē, vakardiena bija skaista. Vakar bija saule un pilnīgs pavasaris”. Eju tālāk un saprotu, ka vakar man likās bezgala skaista vakardiena ar sauli, ar pavasarīgo sajūtu, ar smaržām un putnu čivināšanu un savukārt šodien man ļoti patīk šodiena. Tieši tāda, kāda tā ir. Ar sniegu, snigšanu, ar sniega šķūrēšanu un mašīnu attīrīšanu. Es ieelpoju un izelpoju – man ļoti patīk šodiena.

Un tas man sasaucās ar jautājumu, kuru ļoti bieži esmu uzdevusi visas dzīves garumā gan sev, gan citiem. Sarunājoties mīļajās un tuvajās sarunās –vai ar vecākiem bērnībā, vai ar draudzenēm „meiteņu sarunās”, vai ar sev tuviem cilvēkiem kādos apcerīgos vakaros, es vienmēr esmu nonākusi līdz jautājumam un gribējusi zināt „kurš tev ir vislaimīgākais dzīves laiks?”. Es arī Tev gribu uzdot šo jautājumu – „kurš Tev pa visu Tavu dzīvi ir vai ir bijis vislaimīgākais Tavs laiks”. Un atceries, ka šeit jau nav „pareizo” atbilžu. Un nav šobrīd obligāti jāsaka, ka tas ir „šeit un tagad”, vai ka tā ir bērnība, jo „zāle bija zaļāka un cilvēki labāki”. Vienkārši no sirds padomā, kurš laiks Tavā dzīvē bija loti brīnišķīgs. Un ja tā patiešām ir bērnība, tad pajautā sev, kāpēc? Un, ja tie bija skolas vai augstskolas gadi – tad atkal pajautā sev, kāpēc? Vai varbūt tad, kad gatavojies precēties? Vai gaidīji pirmo bērnu? Vai izveidoji savu biznesu? Vai varbūt tad, kad nopirki vai uzcēli māju? Tos notikumus es piesaucu tikai kā atskaites punktus, lai vieglāk saprast, kas kurā laikā ir bijis un kā šo laiku apzīmēt.

Un ja Tu zini, kurš laiks tas ir, tad tagad nākošais visnotaļ dziļais jautājums ir – „kāpēc Tev toreiz bija tika tik labi?” Ja tā ir bērnība – varbūt, ka tieši tāpēc, ka nebija ne par ko tā īsti jāatbild. Ka tā bija tā bezrūpība un absolūta drošības sajūta. Un ja tā bija agrīnā jaunība, tad varbūt sajūta, ka visa dzīve vēl priekšā Tev deva šo brīnišķīgo laimes sajūtu? Un šādi Tu vari izanalizēt katru no posmiem, atbilstoši tam, kurš bija Tevis izvēlētais laimes laiks.

Ja zini, kad juties vislabāk, tad atliek vien sev pajautāt – kas man traucē šobrīd tā justies?
Man pašai vislaimīgākais ir šis dzīves periods. Un tā nav koķetērija, Un tā nav pareizā iestudētā atbilde. Es patiešām sev un Dievam varu godīgi pateikt, ka šis manas dzīves periods ir mana vispilnīgākā laime, ko esmu piedzīvojusi līdz šim. Tieši šobrīd zāle ir „viszaļākā vasarās un sniegs visbaltākais ziemā”. Tieši šobrīd ir visinteresantāk dzīvot. Tieši šobrīd laime ir tik pilnīga. Tieši šobrīd „visa dzīve ir priekšā” un tik daudz ko esmu gatava uzsākt no nulles. Tieši šobrīd ir ļoti daudz apņēmības un spēka. Tieši šobrīd ir drošība, mīlestība, iekšējs miers un paļāvība.

Vai man nav nekādu problēmu? Ir. Un es esmu laimīga tās risināt. Vai man nekad nav nekādu kreņķu? Ir. Un tajos brīžos es apzinos, ka tās ir manas emocijas un niķi, ka netieku ar kaut ko galā. Vai man visas dzīves jomas ir sakārtotas? Nē. Un paldies Dievam par to, jo man ir kur augt, ko kārtot, ko saprast, ko risināt.

Tad varbūt man bija slikta bērnība? Nē : )) Tieši otrādi. Man bija ļoti laba bērnība un es biju ļoti laimīgs bērns. Bet tagad kā pieaugušais es jūtos tikpat laimīgi, brīnišķīgi, bet plus vēl tam man ir iespēja to visu apzināties.

Ja Tu zini savu visbrīnišķīgāko laiku un to kā toreiz juties – tad tā jau ir puse uzvaras. Tad Tu šobrīd vari sev atbildēt, kas ir tas, kas Tavā dzīvē Tev pietrūkst. Un ja tā ir drošības sajūta  – tad varbūt, ka Tev jāaudzē paļāvība. (Paļāvība uz Dievu, paļāvība uz ģimeni, paļāvība uz saviem spēkiem, paļāvība „ka viss nokārtosies”). Varbūt, ka esi pa daudz norūpējies un iesprindzis. Varbūt, ka dzīvo pārāk lielā stresā un uztraukumā. Un varbūt, ka tieši dēļ šī uztraukuma arī nekas tālāk nenokārtojas. Un tā paiet gadi. Un stress tikai aug.

Ja tā ir bezrūpība un brīvība kā bērnībā, tad varbūt, ka šobrīd dzīvo ar pārmērīgu atbildības sajūtu un kontroli pār notiekošo?

Tad pajautā sev tālāk – kāpēc toreiz bija šī brīvība un kāpēc tagad vairs nav? Varbūt, ka vari noķert to brīdi, kad tas viss pazuda?
Varbūt tad, kad apprecējies un nu saprati, ka jāatbild ir ne tikai par sevi, bet par visu ģimeni? Varbūt tad, kas saskāries ar pirmo nodevību? Varbūt tad, kad no Tevis gaidīja ko vairāk, bet Tu nespēji? Varbūt tad, kad sāki pelnīt naudu un saprati, ka brīžiem tās ir gana, bet brīžiem pietrūkst.

Un tad var gadīties, ka esi pieķēries kādiem stereotipiem sācis tiem kalpot. Un nu jau sen vairs centrs nav Tevī pašā, bet šajos stereotipos un iedomātā dzīves pilnībā. Varbūt, ka Tu domā, ka Tev ir jābūt daudz vīrišķīgākam vīrietim vai sievišķīgākai sievietei un ka kāds no Tevis to sagaida. Varbūt, ka sabiedrības pieprasījums, ko redzi žurnālos, televīzijā vai internetā attiecībā pret vīrieti vai sievieti ir „iedzinis” Tevi šai sajūtā, ka nevari justies līdz galam laimīgi. Varbūt domā, ka neesi gana veiksmīgs vai pilnīgs priekš laimes? Varbūt…?

Vai varbūt tieši otrādi – varbūt Tu domā „ka laimīgi ir tikai garā vājie?” un, ka viens reāls pasaulīgs pieaudzis cilvēks noteikti ir norūpējies un par tādām „nebūtiskām” lietām kā laime un laba pašsajūta nedomā? Vai vismaz skaļi nerunā. Vai vēl var gadīties –ka ir bail pat sev pateikt, ka šobrīd esmu laimīgs, jo tad tā laime var pazust. Un šie atkal ir stereotipi. Un ja tiem pieķeramies, tad tie mūs ierobežo.

Lai kuri no iepriekš nosauktajiem vai nenosauktajiem iemesliem būtu Tavā dzīvē atgadījušies un dēļ tā ir pazudusi šī pilnīgā laimes sajūta, tie ir aizveduši Tevi no sevis. Un tiklīdz Tu atkal atsāktu dzīvot ar centru sevī un tiklīdz Tu atgrieztos pie tā, ko patiešām gribi un sāktu darīt kā gribi, Tu nonāktu pie absolūtas laimes sajūtas tieši šodien, tieši šeit un tieši tagad. Gan Sprīdītis, gan Alķīmiķis, gan Pazudušais dēls, gan…..ļoti daudzu stāstu, pasaku, un viedo patiesību varoņi mums māca – laime ir sevī. Laime ir Tavā patiesajā būtībā. Ja Tu atgrieztos pie sevis un sajustu savu īsteno būtību, tad justos tieši tāpat un vēl labāk, kā savā visbrīnišķīgākajā dzīves periodā. Vienkārši meklē un atrod veidu, kā atgriezties pie sevis.

Pieredze
Inga: Kā es iemācījos mīlēt sevi
Sevi pa īstam tu mīli tad, kad tu nedusmojies, ka tev kaut kas nav izdevies, bet izanalizē, kā citreiz rīkoties labāk, tas ir tad, kad tu nepaliec īgna un nemierā ar sevi, kad nācis klāt kāds kilograms, tas ir tad, kad kaut ko sasniedzot vai gūstot panākumus, ļoti priecājies un lepojies ar sevi. Jā, tāpat kā pret otru cilvēku, kuru mīlam gan priekos, gan bēdās, būtu jāizturas arī pret sevi. Mēs ne vienmēr būsim apmierinātas ar savu izskatu vai saviem darbiem, bet tas nedrīkst likt pārtraukt mīlēt sevi.
Es nezinu vai drīkstu tā skaļi apgalvot, ka man tas ir izdevies…taču, man gribas domāt, ka tā ir.

Iepriekš, protams, biju standarta cilvēks, kurš, kad ir labi – priecājas un ir apmierināts ar visu, bet tiklīdz kaut kas ne tā – izrāda nepatiku pret visu pasauli un sevi pašu. Taču tad notika mana liktenīgā tikšanās ar kādu sievieti, kura bija ļoti laimīga. Iepazināmies ceļojumā, es ar viņu parunāju aptuveni 2 stundas, un sapratu – viss, arī es gribu būt laimīga un priecīga, neatkarīgi no citiem cilvēkiem un apstākļiem. Es beidzot gribēju būt noteicēja pār to, kā jutīšos. Nē, es neesmu kļuvusi par kādu necilvēku, ka s nepārdzīvo, neraud vai nav bēdīgs, tas vis jau nekur nepazūd. BET, es pat tajos mirkļos mīlu sevi. Kā to izdarīt? Nu, līdz tam, tāpat kā laulībām ar otru cilvēku, ir jānonāk. Katram tas ir individuāli, katram pa savam. Es zināju, ka ir pienācis mans mirklis, noslēgt vienošanos ar sevi par to, ka vienmēr sevi mīlēšu.

Un ziniet, tā ir tik laba sajūta, ka, lai vai kas notiek apkārt, lai vai kādi cilvēki ienāk vai aiziet no tavas dzīves.. tu zini, ka tev vienmēr būs kāds, kas būs ar tevi, tev vienmēr būs kāds, ko mīlēt – sevi pašu.

Dalīties.

2 komentāru

  1. tolteku 4 vienošanos grāmatā bija doma: kurš vēl šajā pasaulē maksā par savām kļūdām neskaitāmas reizes. dīvnieki – tikai 1 reizi, cilvēki – visu laiku. Par vienu un to pašu kļūdu sieva "piļī" vīru vai otrādāk, nemaz nerunājot par Marijas minēto sevis kritizēšanu un pastāvīgu "ēšanu".

Atstāt Ziņu