Zīdainim piedzimstot, mēs jau aptuveni paredzam, kāda būs viņa attīstība – kad mazulis sāks velties uz sāniem, kad uz vēdera, kad sāks rāpot vai sēdēt un kad sāks stāvēt kājās un staigāt. Ņemot vērā šīs mazuļa attīstības īpatnības noteiktā vecuma posmā, tirdzniecības centra „Domina Shopping” organizētajā seminārā „Gaidību 4dienas” fizioterapeite Klaudija Hēla topošajām un jaunajām māmiņām stāsta par handlingu jeb pareizu bērna aprūpi, veicinot viņa harmonisku attīstību.
Rokas kā galvenais darbarīks
K. Hēla skaidro, ka harmoniska aprūpe, ko saucam par handlingu, ir visas darbības, ko vecāki veic ar bērnu – nešana, turēšana, autiņbikšu maiņa, vannošana, ēšana un citas darbības. Šo darbību laikā tiek izmantots vecāku galvenais „darbarīks” – rokas, tāpēc ir svarīgi, lai tās darbotos saskaņā ar vecāku domām un jūtām. Piemēram, ja bērns ir aprūpēts ar mīlestību, tad arī rokas darbosies maigi un viegli. Eksperte uzsver, ka bērnam aprūpes laikā ir nepieciešama 100% vecāku uzmanība. Tāpēc, piemēram, spēlējoties ar bērnu, nevajadzētu runājat pa tālruni vai vienlaikus skatīties seriālu. Iegūstot vecāku pilnvērtīgu uzmanību, mazulim radīsies drošības sajūta, viņš būs mierīgs un ļaus vecākiem arī atpūsties, pagulēt vai, piemēram, ārpus mājas satikties ar draudzenēm vai veikt citas darbības. Šādu drošības sajūtu bērnam dod arī acu kontakts, kas aprūpes laikā tiek izveidots ar vecākiem.
Režīms un lietu kārtība
Bērna aprūpei ir jābūt strukturētai. Bērniem patīk, ja viņi zina, kas notiks – no rīta mamma vai tētis sabučo, tad seko brokastis, pēc ēšanas nomaina autiņbikses, saģērbj un tad ļauj spēlēties vai liek ratos, lai dotos pastaigā. Bērns zina, kad iet gulēt un kad mosties. Ja mazulis pieceļoties nezina, vai šodien būs tā diena, kad jādodas pie ārsta, jāpavada laiks kādā sabiedriskā vietā vai mājās mierīgi jāspēlējas, viņš paliek tramīgs. Taču, ja bērns zina, kāds ir viņa dienas ritms, mazulis ir daudz mierīgāks.
Būtiski ievērot arī to, kur un kas tiek darīts. Vai autiņbikses tiks mainītas vannas istabā uz veļas mašīnas vai uz skaistas kumodes? Būtībā nav svarīgi, kas tā ir par vietu un kā tā izskatās, bet gan tas, lai šī vieta netiktu mainīta un ir pietiekami liela. Nevajadzētu to darīt, piemēram, vienreiz vannas istabā, otrreiz dzīvojamā istabā uz grīdas, bet trešoreiz bērnistabā. Arī zīdīšanai un barošanai ir jānotiek pēc iespējas mājās vienā vietā. Arī rotaļāties bērns ir jāliek apmēram vienā vietā, jo tad viņš zinās – ja mani liek šeit, tad man ir laiks sev – darboties, attīstīties un spēlēties.
Cieņa un līdzvērtīga attieksme
K. Hēla norāda, ka bērna aprūpei ir jābūt cieņpilnas attīstības veicinošai – ir jāieklausās savā mazulī un jāparāda, ka mums rūp viņa attieksme. Šo uzstādījumu viņa ilustrē ar tādu it kā ikdienišķu lietu kā bērna ģērbšana. Bērnam var uzlikt šalli, nemaz nesatraucoties, vai viņam tā patīk, vai viņam ir silti vai auksti. Taču pareizāk būtu izvēlēties citu piegājienu – parādīt bērnam divas šalles un ļaut viņam izvēlēties, kuru viņš šodien grib vilkt. Bērns šajā brīdī paskatīsies, padomās un izdarīs izvēli. Nozīmīgi ir vienmēr apjautāties, sagaidīt atbildes reakciju un tikai tad darīt.
Svarīgs ir arī veids, kādā savam bērnam pieskarties. Viņa norāda uz tā saucamajām „mīkstajām vietām”. Nekad nevajadzētu mazuli satvert aiz sprandas. Saņemot bērnu aiz kakla aizmugures, ļoti labi varam grozīt viņa galvu, nedodot nekādu iespēju pretoties. Tas ir ļoti raksturīgi, barojot bērnu – turam viņu pie kakla un tad koriģējam. Šis tvēriens bērnam ir ne tikai nepatīkams, bet arī pazemojošs. Daudz labāk ir uzlikt roku tur, kur ir kauls – uz pakauša. Šādi var just mazāko bērna pretošanos. Tāpat bērnus (neatkarīgi no vecuma) nevajag celt aiz padusēm. Ļoti bieži redzams, ka, tikko vecāki bērnu grasās pacelt, viņa pleci uzreiz uzraujas, jo ieslēdzas sargāšanās reflekss. Par mīkstajām vietām saucams arī vēders un cirkšņi, līdz ar to arī aiz šīm vietām mazuli nedrīkst celt, ko parasti neviens arī nedara.
Visām šīm lietām ir ļoti būtiski pievērst uzmanību, lai nodrošinātu harmonisku bērna attīstību. Bērni ir ļoti iejūtīgi un viņi grib ar mums sadzīvot. Diemžēl sākumā viņi nerunā mūsu valodā, un mēs nerunājam viņu valodā, tāpēc ļoti svarīgi ir censties ieklausīties tajā, ko viņi cenšas mums pateikt ar savu ķermeņa valodu, sejas grimasēm vai raudām.
