Gribu daudz

Gribu daudz. Normālu ģimeni, darbu līdz piekusumam, atkal darbu, bezrūpīgu atpūšanos, daudz naudas. atkal darbu…. Nu un? Citiem šodien esot vēl sliktāk nekā man. Par to naudu, ko saņemu invaliditātes pensijā, pat iet uz darbu un strādā, brokastis arī laikam paēd… Vienalga gribu daudz. Ko tad darītu, ja būtu daudz? Tāpat kā tie gudrie, kas neko nedara, tikai gudri runā? Kas mainītos, ja es ko darītu citādāk? Nekas? To, ka man lasīt melnu uz balta drukāto ir kaitīgi, zinu jau gadiem. Bet ja palasa komentus netā, mati ceļas ne tikai stāvus. Kur mēs esam? Tie vaimanātāji paši vien nopelnījuši, ka esam tur, kur esam. Var jau gudri teikt – 50.tajā gadā būs labi. Ha. Kurš nodzīvos līdz 50.jam gadam? Tas, kurš nesen piedzimis? Godīgi nomirt šodien neļauj dzīvi palikušajiem leģionāriem un citādi represētajiem – politikāņi uz viņiem taisa sev reklāmu. Un ir tik daudzi, kas viņiem notic. Notic plikiem meliem un nepatiesībai. Tiesībsargs pārmet par visādu likumu nepilnībām. Ja tie likumi būtu pilnīgi, nepilnības nenotiktu? Ja 100 deputāti gudri nolems, kā aizliegt alkohola pirkšanu un pārdošanu, alkoholisms jauniešu vidū tiks likvidēts? Runā skaisti. Dara tā, lai citi būtu sū līdz acīm – tad neko neredz.