Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Ģimene, kas priecājas par katru dienu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Asnāte Ziemele vada asociāciju „Lauku ceļotājs”, savukārt viņas vīrs Juris Smaļinskis lasa lekcijas Vidzemes Augstskolā par tūrisma un vides jautājumiem. Abi ir precējušies jau sešus gadus un kopā īsteno visdažādākos ar lauku tūrismu un vidi saistītus projektus. Viņu ģimenē aug četrgadīgais Pauls un divus gadus jaunā Nora.

Intervijā „Ģimenes aptieku” izdevumam „Veselības Formula” ģimene stāsta par kopā būšanas būtību, krīzes atziņām un veselīgu attieksmi pret dzīvi.

– Jūs esat dažādi vai līdzīgi?

Asnāte: Piekrītu uzskatam – jo vairāk dzīvo kopā ar vīru, suni vai ko citu, jo kļūstat līdzīgāki. (Abi smejas.) Kad saprecējāmies, bijām pilnīgi dažādi. Bet tagad pamani, ka mums abiem patīk vienas un tās pašas filmas, garšo vieni un tie paši ēdieni… Cilvēks savu „otru pusi” satiek tajā brīdī, kad viens otru papildina, ceļ uz augšu, attīsta. Tie pāri, kur viens slīd uz leju otra dēļ, nav ilgtspējīgi.

Juris: Tieši tā. Kad satikāmies, es jau kādu desmito gadu strādāju valsts iestādē un faktiski biju ieslīdzis birokrātijas rutīnā, sācis neveselīgi domāt… bet Asnāte man iedeva jaunu skatu uz lietām. Viņa man daudz deva tieši kā izcils praktiķis un uzņēmējdarbības pazinējs.

A.: Juris ļoti mainījās un aizgāja no tā darba. Valsts pārvaldes pieredze viņam deva daudz…

J.: …tā noder, studentiem skaidrojot lietas no valsts pārvaldes viedokļa…

A.: …taču toreiz viņš bieži sūkstījās, ka tas nav labi un tas nav labi, piesējās sīkumiem. Tagad tā vairs nav. Savukārt es, kad samīlējos savā tagadējā vīrā un tas bija ļoti izteikti ar visām „rozā brillēm”, tad, pirmkārt, es iemīlējos viņa profesionālismā. Man likās – nu, kā viens cilvēks var būt tik ļoti zinošs un interesants un tik saprotami stāstīt par sarežģītām lietām, īpaši par bioloģijas pasauli.

J.: Pasaki, kā viss sākās…

A.: …sākās tad, kad Juris nokritizēja vienu manu darbu, kas man likās ģeniāls. Tā bija ceļojumu karte, ko veikalos ķēra ar ķeršanu. Es biju sašutusi – viens ministrijas ierēdnelis to nokritizē un saka, ka es pati tur nekad neesot bijusi. Tomēr šajā kritikā bija liela daļa taisnības, un es uzaicināju, lai nākamo karti tad viņš pats uztaisa labāku, un viņš mani aicināja līdzi uz tām vietām, kas tika iekļautas kartē, un tas bija tik ārkārtīgi interesanti… Es biju „izkodusi”, kā darbojas lauku tūrisms citās valstīs, bet zināšanas par lauku vidi salīdzinājumā ar Jura zināšanām man bija „nulle”. Tagad mūsu pārītis strādā tā, ka viņam ir daudz foršu un inovatīvu ideju, bet es tās „iepakoju” preces vai projekta izskatā.

J.: Visas vietas un maršruti, kas aprakstīti šajos izdevumos, ir pašu izstaigāti un izieti. Daudz kur braucam kopā ar Asnāti vai pat bērniem, bet ir vietas, tādas ekstrēmākas ekspedīcijas, kurp dodos viens vai kopā ar Asnātes brāli.

A.: Tā mana pamatģimene, no kuras es nāku, man ir ļoti forša. Esam draudzīgi, palīdzam viens otram, mana labākā draudzene ir mana brāļa sieva, man ir forša mamma… bet tajā brīdī, pirms Juris ienāca mūsu ģimenē, bijām tādi kā iebuksējuši un mazkustīgi. Brālis man ir IT cilvēks – visu laiku pie datora, es arī caurām dienām rakstu projektus… nekas nesagādāja prieku, viss likās pelēks, vienveidīgs, pat ārzemju ceļojumi bija garlaicīgi. Un tad uzradās Juris. Kā komēta. Viņš piešķīla dzirksteli, iedeva svaigumu mūsu ģimenei. Sākām doties trīsdienu pārbraucienos gar jūru utt. Tagad, piemēram, mans brālis ir kļuvis absolūts aktīva dzīvesveida fans.

J.: Mums nav īsti darba laiks un laiks pēc darba. Tas nenozīmē, ka darbu ņemam uz mājām līdzi, bet gan to, ka darbs mums patīk un tas ir arī mūsu hobijs.

A.: Pats jaukākais šādā aktīvā dzīvesveidā ir tas, ka sīkumi kļūst nesvarīgi. Mana brāļa sieva reizēm „pacepjas”, piemēram, par to, ka virtuves skapītim durtiņas izlūzušas. Tas es saku – tev laikam par maz darba. (Smejas.) Manā virtuvē arī durtiņas ir izlūzušas, bet man ir vienalga. Ja tas netraucē bērniem, tad man tas ir mazsvarīgi.

– Kā tā var būt, ka valstī dižķibele, bet jums daudz darba?

J.: Protams, krīzi jūtam arī mēs, tomēr projektu un citu darbu kļūst vairāk.

A.: Naudas plūsma „Lauku ceļotājā” ir mazāka, tomēr iepriekšējos gados esam daudz strādājuši, fondos iesniegti desmitiem projektu, tāpēc kopumā krīzi izjūtam mazāk nekā vidēji citi. Mums „trekno gadu” nekad nav bijis. Es vienmēr, kā jau īstens latvietis, izjūtu nedrošību par rītdienu, tāpēc visādi cenšos nodrošināties. Ja neredzu projektus un finansējumu pāris gadus uz priekšu, es kļūstu nervoza. (Smejas.)

– Un kā klājas lauciniekiem? Jūsu asociācijas biedriem?

A.: Protams, ir cilvēki, kurus krīze ir situsi nepelnīti. Man viņu patiesi žēl. Tomēr šis laiks parāda, kas ir veiksmes formulas pamatā. Personīgās īpašības un pareizi nostādīts bizness. Šajos apstākļos jāmainās visiem, bet vieni to spēj izdarīt ātri, citi nemaz. Turklāt jaunajai ekonomiskajai situācijai labāk pielāgojas tie, kuru bizness uzlikts uz loģiskiem pamatiem, balstās uz pareizu tirgus novērtējumu.

J.: Nevar uzcelt meža vidū, tālu no Rīgas lielpilsētas standartiem atbilstošu stadionu un cerēt, ka tas atmaksāsies, jo dažādas Rīgas iestādes brauks tur un rīkos sporta spēles. Diemžēl ir šādi piemēri. Šobrīd vinnē tie, kuriem ir ģimenes uzņēmums, kas paši strādā, nav ņēmuši kredītus. Arī mēs paši neesam ņēmuši kredītus, jo ilgtermiņā esam bailīgi…

A.: Kā jau īsti latvieši – neriskējam. (Abi smejas.)

J.: Izņemot bērnus, tie mums ir divi lieli kredīti.

A.: Bet tas „drebuli” par nākotni tikai pastiprina.

– Kā vēl rūpējaties par savu veselību?

A.: Es vienalga, cik grūta vai viegla ir bijusi iepriekšējā diena vai nakts, ceļos sešos no rīta un pusstundu skrienu. Sajūta, ko dod skriešana, nav ne ar ko aizvietojama. Dienā pēc tam ir pavisam cita enerģija. Jurim ar kustēšanos nav problēmu, viņš iet gabalus kājām un brauc ar velosipēdu regulāri, bet man tas nav tik pašsaprotami.

J.: Mēs ar Paulu regulāri trenējamies, braucam ar riteni kilometriem pa „Rubika celiņu”, un izskatās, ka Noru arī tas sāk interesēt.

A.: Neesam nekādu īpašu ēdienu kulta piekritēji. Ēdam visu. Bet tikai mājās gatavotu ēdienu. Nekādus pusproduktus, čipsus, kolas. Nu, vienīgi, ja uz kino aizejam, tad bez tā popkorna nevaram iztikt

J.: Pamatā ēdiens mums ir kā fizioloģiska nepieciešamība…

A.: Kaut gan es nevaru noliegt, ka esmu „fainšmekers”. Ēdienam kā vienai no baudām ir jāpastāv, bet ar to, protams, nevajag pārlieku aizrauties katru dienu vai katru nedēļu. Un vēl man garšo vīna glāze pie vakariņām. Arī alus man garšo. Tas nenozīmē, ka bieži to dzeru vai piedzeros, nē. Vienkārši garša patīk. Man tas pat ir zināms veselības tests. Ja sev pavaicāju, vai tu alu tagad gribētu, un nokonstatēju, ka ne, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā – vai nu kakls sasāpēsies, vai kaut kas cits.

J.: Asnāte pati arī ļoti labi gatavo, un es apbrīnoju, kā viņa visu paspēj… Man kādreiz likās, ka es daudz daru, bet viņa dara trīs reizes vairāk…

A.: Nē, nē, sievietes vienkārši ir citādākas. Viņas var darīt daudzus darbus reizē, bet vīrieši…

J.: … nekā, es arī vienlaicīgi taisu trīs ceļojumu kartes, bet…

A.: Nu jā, tu šajā ziņā esi diezgan unikāls vīrietis (Smejas.)…

J.: …var jau būt, bet tik un tā tu izdari vairāk.

A.: Te galvenais ir plānošana. Ja neesmu visu kārtīgi izplānojusi, tad viss nojūk un nekas nesanāk. Tāpēc katru vakaru plānoju rītdienu.

– Bieži slimojat?

A.: Ļoti reti.

J.: Ja tu slimo, tad maksimums vienu dienu.

A.: Man liekas, ja cilvēks pats sev to atļauj, tad arī slimo. Kāpēc darba devēji slimo mazāk par darba ņēmējiem? Tāpēc, ka nevar to atļauties.

J.: Tā ir. Kad strādāju valsts iestādē, daudz biežāk slimoju, un man tas pat patika. Bet, tiklīdz tu pats esi atbildīgs par to, ko dari, kad zini, ka tik, cik pats strādāsi, tik tev arī būs, tad situācija ir pilnīgi cita.

A.: Protams, gadās visādi, bet pārsvarā, manuprāt, cilvēks ar dzelžainu pārliecību var pats salauzt vai bremzēt slimības. Es ticu, ka nav vienmēr „jāgriež ar skalpeli”, var arī ar ticību un zālītēm uzvarēt kaites.

– Kas ir jūsu veselības formulas pamatā?

J.: Svarīgi, lai tev patīk tas, kā tu dzīvo, un tas, ko tu dari.

A.: Es teiktu pat ģenerālāk – ir jāpriecājas par katru dienu un visām dienām kopumā. Svarīgs ir prieks. Lielas nelaimes ir tikai īpaši lielas nelaimes, viss pārējais ir „pupu mizas”. Es teiktu – „necepies” par sīkumiem un dari ar prieku to, kas tev patīk. Veselība ir arī tajā, ka tev patīk savs vīrs, savi bērni un visi pārējie radinieki.


Asnātes un Jura ieteikumi, kur pa laukiem ceļot ziemā:

  • Kolkas rags rudens un ziemas vētru laikā. Bet jāievēro piesardzība, nestāvēt zem kokiem.
  • Gaujas pietekas – Amata, Brasla, Rauna, Raunis, Vaive vai kāda cita neliela upīte tad, kad nedēļu jau pieturējies sals. Krastos būs redzami neatkārtojami veidojumi. Būs ko fotografēt.
  • Imula, Amula – pastaigas gar šīm upēm, kad kokiem nobirušās lapas acīm paver neticamu ainavu.
  • Saulkrastu piekraste vai Vidzemes akmeņainā jūrmala – laikā, kad viss ir balts un jūrā ledus, noteikti „noķersiet” nerealitātes sajūtu. Neatkārtojams piedzīvojums.
  • Zemledus makšķerēšana Salacgrīvas pusē jūrā kopā ar profesionāliem zvejniekiem.
  • Brauciet uz lauku tūrisma mītnēm, kur ziemā lētākas cenas un saimnieki zinās interesantas lietas un vietas, ko parādīt un izbaudīt.
  • Izmantojiet arī citus ieteikumus un dažādas ceļošanas kartes, kas bez maksas pieejamas „Lauku ceļotāja” mājas lapā: www.celotajs.lv

 

Intervija pārpublicēta no „Ģimenes aptieku” decembra izdevuma „Veselības Formula”

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu