Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Ģimene, kas izbauda savu kopābūšanu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ecvagaru ģimene ir autori grāmatai „Ar mīļumu” jeb „AM*. Saimes mūzika un kopbūšanas”. Kas tur tik īpašs?
Kasparam ar ģimeni ir tiešām interesants stāsts, kādēļ šī grāmata vispār ir radīta. Laura Vecvagare ir Pasaules Bankas finansiste, un šīs ģimenes dzīve aizrit pārceļoties no vienas valsts uz otru (Vašingtona, Indija, Āfrika, tagad Maskava). Tam visam pa vidu ir viņu dēls Rūdis. Savos astoņos gados viņš jau ir izbaudījis, kā ir dzīvot Āfrikas kara zonās, ķert vardes un ganīt mežacūkas. Tieši Rūda dēļ ģimene ir sākusi pievērst uzmanību kopā būšanas sajūtas radīšanai.

Mēs noteikti gribējām uzzināt par šo ģimeni un kopābūšanu ko vairāk, tāpēc uz sarunu aicinājām tēti – Kasparu Vecvagaru.


Iepazīsimies ar jūsu ģimeni!
Laura (41) + Kaspars (38) = Rūdis (8)

Šis jau visu ar’ izsaka!

Jūsu ģimenei ir patiesi raiba dzīve. Esat pabijuši ļoti daudzās pasaules vietās – kā ar to tiekat galā?
Domāju, ka visām ģimenēm ir raiba dzīve. Tie raibumi tik atšķiras. Mums tie raibumi rodas dzīvojot visapkārt un pašiem tos veidojot. Ja godīgi, tad īpaši viegli nav bijis. Bet visticamāk, ka katram cilvēkam tas viegluma vai grūtību panešanas slieksnis ir savs. Lielāks vai mazāks. Viens var pliku „pakaļu” zirga mugurā jāt un vakarā vienā mierā nospēlēt klimpiņpolku. Citam pieskaršanās zirgam jau sagādā sirdsklauves. Vēl tik jautājiens, vai to slieksni sasniedzam vai arī ne. Mēs esam kaut kur pa vidu tai grūtību panešanā. Un diemžēl to slieksni esam vairākkārt pārkāpuši. Tad nu, līdz Citalopram, Escitalopram, Paroxetine, Fluoxetine un kaudze labāku vai sliktāku psihoterapeitu. Kad ugunsgrēks jāapdzēš tas arī palīdz. Bet arvien vairāk nonākam pie slēdziena, ka labāk to ugunskuru neielaist. Tātad, ne vienmēr tiekam ar to galā. Bet ļoti, ļoti mācamies un cenšamies. 

Citāts: “Neko nepērkot, bet pavadot laiku kopā (kopbūšanā) mēs patiesībā arī iegādājamies to augšāmcelšanos. Tavi bērni turpinās un turpināsies, un tu kaut kā līdz ar viņiem un viņos.”

Kas jūs mudināja tik ļoti pievērsties šādai īpašai kopābūšanai, kā rakstāt grāmatā? Kā tas viss sākās?
Citēšu vienu piemēru no drauga. Pasaulē (bagātajā galā) kļūst visai svarīgi iesaldēt un noglabāt savas šūnas un citas ķermeņa daļas ar domu, ka nākotnē būs iespējams no šī iesaldētā materiāla atdzīvināties vai no jauna augšām celties. Respektīvi, tiek pirkta iespējama augšāmcelšanās pēc nāves. Iespējams, ka tas ir interesanti, bet iespējams, ka neko nepērkot, bet pavadot laiku kopā (kopbūšanā) mēs patiesībā arī iegādājamies to augšāmcelšanos. Tavi bērni turpinās un turpināsies, un tu kaut kā līdz ar viņiem un viņos. Un tas arī ir lētāk un, mūsuprāt, interesantāk, nekā iesaldēt savus orgānus! Un šī kopbūšana, šķiet, ka sākās pavisam vienkārši. Tā vienkārši bija un ir daudz jautrāk. Vispār, man nepatīk sasaldētas lietas. Izņēmums ir saldējums.

Kas no tā, par ko stāstāt grāmatā jums pašiem visvairāk palicis prātā un ar ko saistās kāds īpašs stāsts? 
Nu, jau pati rakstīšana un dziesmu klāt „pietaisīšana” ir visai jautrs process. Reiz viens vakars bija (piespiedu kārtā) jāpavada Masaju būdā. Lija lietus un nekur netikām. Masaju būda ir no māliem un govju kliķēm sameistarots vienistabas dzīvoklītis. Kad es nolaižos horizontāli, tad kājas pa logu ārā. Tā mēs sēžam visu vakaru. Ārā turpina līt. Saimniece istabas vidū iekur ugunskuru. Kaut kur zem lāviņas atrod gaļas gabalu, uzdur uz iesma un cep. Kad gatavs, kopā notiesājam. Atkal sēžam. Un ārā vēl līst. Principā, pavadījām septiņas krēslas stundas 1×1 metrs lielā istabiņā ar ugunskuru pa vidu. Nedaudz neierasti.
Nu un pēc septiņām stundām bija vēl viena jauna atklāsme par to, kas ir istaba un būšana kopā. Tālāk jau vajadzēja atrast arī mūsu istabā vai istabās neierasto. Tā arī radās istaba ar baziliku, tomātiem, puķēm un nelielu gultu pa vidu. Tā radās stāsts un turpinās.

Citāts: “Viens dienu pārvērš nedienā, cits turpina dzīvot ikdienā, vēl cits rada ko neikdienišķu.”

Pastāsti par dziesmām, kā tās top un vai tā ir regulāra jūsu ikdienas sastāvdaļa?
Manuprāt, latvieši ir burvīgi radoša nācija un dziesmas ir viena no šīs burvības izpausmēm. Es vēl neesmu saticis nevienu cilvēku Latvijā, kas kauč kādā mērā nebūtu saistīts vai saistījies ar dziesmu, mūziku, mākslu utt. Viens dzied korī, viens dungo mašīnā, sēžot sastrēgumā, viens, atklāj sevī dziedoni, kad nedaudz iedzēris. Un tas ir fantastiski! Mēs visi kā tādi staigājoši mūzikas instrumenti. Atliek vienīgi kopā muzicēt un būt orķestrim. Un, ja labi padomā, tad ikviens, ja vēlas var to savu dungošanu pārvērst dziesmā, lielākā vai mazākā. Un labākais tajā visā, ka neviens no tā īsti necietīs, varbūt vienīgi kaimiņi. Tā kā esmu latvietis, tad dziesma ir mana ikdienas sastāvdaļa. Un, pateicoties fantastiskajai komandai (aranžētājiem, mūziķiem, aktieriem, utt.), tās no mazas dungošanas jau kļūst par lielu dungošanu.         

Tā kā esat bijuši dažādās vietās varbūt jums ir kādi iespaidi, kādi ģimenes modeļi un vērtības ir citur?
Domāju, ka katrai ģimenei (lielai vai mazai) ir savs modelis, kā dienu dzīvot, un savas vērtības, kā to bagātināt. Viens dienu pārvērš nedienā, cits turpina dzīvot ikdienā, vēl cits rada ko neikdienišķu. Kamēr tas viss nekaitē garām gājējiem (līdzcilvēkiem), nav ko bēdāt! Ja tavas vērtībās sāk traucēt citus, tad ir laiks ko mainīt. Domāju, ka mums latviešiem ar vērtībām viss ir vislabākajā kārībā. Iespējams, vēl vairāk jāmācās no labajiem un sliktajiem piemēriem, kas ir visapkārt pasaulē un, paņemot to labāko, mēs varam būt maza, bet super stipra nācija, ja vien to gribēsim. Kaut kas vēl tik būtu jādara ar to dzimstības skalu, lai tas viss būtu tā – ilgtermiņā!

Citāts: “Ir pieejami pietiekami daudz pētījumi, kas vēl un vēlreiz apstiprina to, ka naudas plūsmai ar laimes plūsmu nav ciešas saiknes.”

Ko tu ieteiktu tām ģimenēm, kas saka, ka viņiem nav laika vai naudas, lai pilnvērtīgi varētu izklaidēties, priecāties un pavadīt laiku kopā?
Nav bijusi doma nevienam ko ieteikt. Katram pašam labāk zināms, kas viņam/viņai un ģimenei ir tas svarīgākais. Varu runāt tikai par to, kā ir ar mums. Mūsu laiks pakļaujas pašu izstrādātiem likumiem. Ja likumā iestrādā punktu – būt kopā ar tuvajiem, tad viss cits ir tikai prioritāšu jautājums. Mūsu mēnesis šķērsgriezumā ir pavisam vienkāršs. Katru mēnesi viens no mums kaut kur lido. Bet mūsu likumā ir iestrādāts punkts, ka neesam prom ilgāk par nedēļu. Ja tas nav iespējams, tad otra puse kauč pa nedēļas nogali piebrauc vai pielido klāt. Un varbūt arī tāpēc to laiku, ko esam kopā, cenšamies pavadīt pa 100%. Un par naudu runājot, nu, jau kādu laiku ir pieejami pietiekami daudz pētījumi, kas vēl un vēlreiz apstiprina to, ka naudas plūsmai ar laimes plūsmu nav ciešas saiknes. Mēs jau paši zinām, cik ilgi noturas motivācija smaidīt priekšniekam pēc bonusa saņemšanas. Bet katram tas, protams, var būt savādāk. Otrādāk! 

Dalīties.

5 komentāru

  1. Dažkārt aizdomājos par tām ģimenēm, kurās kāds no vecākiem strādā darbu, kas prasa biežas pārcelšanās, kāds stress tas var būt bērnam, kurš nedabūt nekur tā īsti iesakņoties, dibināt ilglaicīgas draudzības. Šādās ģimenēs patiešām daudz atbildības uz vecākiem, kā radīt to siltuma un māju sajūtu.<br>

  2. Jauks raksts un izskatās saticīga, mīļa ģimene :)<br>Gribētos lai visiem bērniņiem vecāki tik daudz piedomātu pie tās kvalitatīvās kopā būšanas,citādāk fiziski it kā atrodas vienā mājā,bet reāli kopā nav, vecāki aizņemti ar savām lietām,bērns pats savā nodabā kaut ko ņemās.

Atbildēt mamma Atcelt