Geišas dzīves aizkulises

ineko Ivasaki ir 20. gadsimta izcilākā geiša. Viņu vēl joprojām dēvē par leģendu, jo viņa sevi šim darbam atdeva pilnībā. Japānā geiša ir neatņemama kultūras sastāvdaļa, taču, vai mēs saprotam šīs dzīves un darba aizkulises? Kāda bija izcilās geišas ikdiena un ko viņa slēpa aiz marmora baltās sejas un neatvairāmās inteliģences?

No mazas japāņu meitenes par leģendu
Mineko piedzima 1949. gada 2. novembrī. Vecāki deva viņai japāņu meitenes vārdu – Masako. Viņa bija ļoti kluss bērns un lielu daļu bērnības Masako pavadīja lielā un tumšā sienas skapī, kurā slēpās brīžos, kad bija noskumusi vai apjukusi, vēlējās kaut ko pārdomāt vai vienkārši atpūsties.

Kādu dienu pie viņas ģimenes ieradās Gion Kobu Ivasaki ģimenes un geišu nama pārvaldniece Madāma Oima. Gion Kobu ir Japānā visslavenākais un tradīcijām bagātākais rajons, kurā ir izveidots nams, kurā dzīvo un mācās topošās un esošās geišas. Katram geišu namam jeb okijai ir savs nosaukums. Madāma Oima nāca no Ivasaki okijas. Pirmajā reizē, pārvaldnieces mērķis bija uzaicināt pie sevis mācīties Masako māsas.

Japānas kultūrā, geiša tiešā tulkojumā ir māksliniece. Taču geišām labāk patīk sevi dēvēt precīzākā apzīmējumā – geiko, jo tas nozīmē – sieviete mākslā. Taču, lai nokļūtu līdz geiko pakāpei, vispirms ir jāizmācās par maiko, kas tiešā tulkojumā nozīmē sieviete dejā. Būt par geiko nozīmē tikt vērtētam kā dzīvam mākslas darbam.

Jau pirmajā tikšanās reizē ieraudzījusi Masako sejiņu, Madāma Oima uzreiz saprata, ka mazajai meitenei ir jākļūst par viņas pēcteci. Vecāki nebija ar mieru, jo trīs no savām meitām viņi jau bija atdevuši par geiko, un vēl vienu zaudēt nebija gatavi. Kāpēc zaudēt? Noteikumi paredz, ka, ja meitene ir izraudzīta par nama un saimnieces vārda pārņēmēju, tad šis nams, kurā viņa dzīvo, ir tiesīgs viņu adoptēt un meitene pāriet ne tikai jaunā vārdā, bet arī uzvārdā, un viņas vecākiem vairs nav likumīgas varas pār bērnu.

Lai arī vecāki bija nepiekāpīgi, arī Madāma Oima nepadevās, un sāka mazo Masako aicināt pie sevis uz okiju. Laiks gāja, vecāki lēnām piekāpās, un tika lauzta arī Masako pretestība. Taču īstais iemesls, kāpēc viņu sāka interesēt geiko nams un kļūšana par maiko, bija tas, ka viņu vilināja deja, ko solīja apgūt šis amats. Masako nedomāja par to, ka viņai būs jāizklaidē cilvēki un jādejo citiem par prieku.

Sākumā viņa palika okijā vienu, tad divas, pēc tam jau vairākas naktis. Tad dienas ieilga mēnešos. Neilgi pirms savas piektās dzimšanas dienas, viņa pārcēlās uz turieni pavisam. Līdz ar jaunās dzīves sākumu, Masako tika dots arī jauns vārds, kas ir obligāts nosacījums katrai okijas iemītniecei. Pašai nemanot, bija dzimusi jaunā Mineko Ivasaki.

Pirmie soļi nezināmajā geiko pasaulē
Mineko sāka mācības 1954. gada 6. jūnijā. Turpmākos gadus viņai bija iespēja nenogurstoši un ar milzīgu entuziasmu apgūt tradicionālās japāņu dejas. Tās atšķiras no dejām eiropiešu izpratnē. Dejotājai kājās ir baltas kokvilnas zeķītes, kas vienmēr ir vienu izmēru mazākas, lai kājas izskatās smalkas un graciozas. Kustības ir lēnas un uzmanība tiek koncentrēta uz saistību ar zemi, nevis debesīm. Kustību veikšanai nepieciešami labi trenēti muskuļi, un tās tiek apgūtas kā stingri noteiktas figūras, kuras apvienojot tiek veidota deja.

Mineko bija talants. Viņas kustības bija precīzas, graciozas un izpildītas ar ļoti lielu centību. Drīz Mineko sāka sevī iepazīt perfekcionisti. Viņa periodiski secināja, ka necenšas pietiekami labi, tad noteica:’’Jācenšas vēl vairāk!’’, un darīja visu, lai vienmēr būtu pati labākā.
Līdztekus citām mācību stundām, no rītiem viņai bija jātīra labierīcības, bet pēcpusdienā viņa devās uz deju stundām. Viņa atšķīrās no citām ar to, ka no rītiem cēlās pati pirmā, un sagaidījusi, kad piecēlās Madāma Oima (kas turpmāk lūdza sevi saukt par Krustmāmiņu Oimu), un gāja viņai līdzi skaitīt lūgšanas. Krustmāmiņa un arī visas pārējās okijas iemītnieces, Mineko sāka saukt par Mine-čana, jo ar galotni ‘’čana’’, cilvēks tiek uzrunāts mīļāk. Mineko ļoti satuvinājās ar Krustmāmiņu. Viņas pavadīja kopā garus vakarus, sarunājoties par dienā notikušo, un par nākotni.

Profesijas izznāšana
Šajā starplaikā, kad viņa vēl tikai mācījās, un bija par mazu, lai dotos uz banketiem un izklaidētu viesus, Masako uzzināja daudz ko jaunu par profesiju, ko viņa mācās.

Atrodoties očajās jeb vietās, kur notika banketi, maiko un geiko nedrīkstēja neko ēst, lai cik kārdinošs būtu pasniegtais cienasts. Izņēmums šim likumam ir tad, ja klients uzaicina geiko uz kopīgu maltīti restorānā. Sievietēm bija jāievāc ziņas par cilvēkiem, kurus viņas izklaidēs. Ja klients bija politiķis, tad bija jāiepazīstas ar likumdošanu. Ja dziedātājs, jānoklausās ieraksti. Tika izmantoti visi iespējamie ziņu avoti. Viņas ir kā īstas diplomātes, kam ir jāprot atrast kopīga valoda ar ikvienu. No viņām sagaida asprātību un labu izpratni. Mineko laika gaitā iemācījās izteikt savas domas un uzskatus, nevienu neapvainojot.

Maiko un geiko ģērbēji ir vīrieši un tas ir vienīgais izņēmums, kas ļauj viņiem ienākt dziļāk okijas telpās. Ģērbēja profesijai ir nepieciešamas īpašas prasmes, kas jāapgūst ilgus gadus. Parasti kimono sver pusi no sievietes svara. Šajā tērpā bija jācenšas noturēt līdzsvars ar sešas collas augstām sandalēm kājās, kas bija gatavotas no ādas vai koka.

Vīrieši drīkstēja nākt uz Ivasaki okiju tad, kad lielākā daļa iemītnieču jau bija aizgājušas. Tas palīdzēja noturēt labu tēlu sabiedrības acīs. Tāpēc bezjēdzīgas ir runas par geišu namiem kā izvirtības perēkļiem. Šeit vīriešiem tik tikko ir ļauts spert kāju pār slieksni, kur nu vēl draiskoties ar tā iemītniecēm.

Kad Mineko apritēja 15, viņu sagaidīja vēl viens pārbaudījums. Bija jāliek eksāmens, lai kļūtu par maiko. Parasti to lika vienu gadu vēlāk, bet tā kā Mineko bija tik izcila skolniece, viņai ļāva to darīt gadu agrāk. Rezultāti bija pārsteidzoši! No 100 punktiem, viņa ieguva 97, un apsteidza meistarībā gadu vecākās.

Mineko bija laiks kļūt par minarai. Tā ir iespēja topošajai maiko gūt pirmo iespaidu par očaju jeb vietu, kur tiekas maiko un geiko ar saviem klientiem banketos. Tā ir kā praktiska apmācība, pirms pati sāc ar to nodarboties.

Ap to laiku, kad Mineko bija laiks debitēt, nomira Krustmāmiņa Oima. Mineko šo faktu apjauta brīdī, kad viņai pirmo reizi lika grimu, pirms iešanas uz očaju. Viņa raudāja divas stundas.

Tējas ceremonijas
Očajas estētikas pamatā ir tradicionālā japāņu tējas ceremonija – sarežģīts mākslas veids, ko pareizāk būtu nosaukt par ‘’tējas ceļu’’. Tiek veltīti visi iespējamie pūliņi, lai viesi gūtu patiesu baudījumu. Par očajas klientiem var kļūt pazīstami un ieteikti cilvēki. Nevar tā vienkārši ienākt no ielas. Vecāki bieži ņem līdzi savus bērnus jauniešu vecumā, lai tie mācās un izglītojās. Tāpēc daudzās ģimenēs kādas noteiktas očajas apmeklēšana ir tradīcija jau vairākās paaudzēs.

Japāņu skaistuma iemiesojums
Mineko pirmā iziešana uz očaju notika 15. februāra vakarā. Pilnā svētku tērpā saposta maiko uzskatāma gandrīz vai par japāņu sievišķīgā skaistuma ideāla iemiesojumu.

Viņa devās pie friziera, kur mati tika sasukāti uz augšu un saveidoti lielā mezglā uz galvas virspuses, nostiprinot ar lielām zīda lentēm priekšā un aizmugurē, un rotāti ar iespraužamajām adatām.

Tad viņa devās pie bārdziņa, kas noskuva viņai seju. Tā ir ierasta procedūra daudzām japāņu sievietēm. Uz sejas un kakla tika uzklāts īpašs balts maiko grims. Sākotnēji tādu grimu lietoja vīrieši aristrokrāti audiencē pie imperatora. Vēlāk šo tradīciju pārņēma dejotāji un aktieri. Baltais grims ne tikai labi izskatās uz skatuves, bet arī atspoguļo lielu cieņu pret gaišu ādu.

Pēc grima uzklāšanas, ar otiņu tika uzklāts sārts pūderis uz vaigiem un uzacīm. Uz apakšlūpas tika uzlikts sarkans lūpukrāsas punkts.

Lēciens slavas zenītā
Mineko pirmie vakari bija ļoti veiksmīgi, it sevišķi viens, kur viņa tika izvēlēta kā reklāmas plakāta modele. Šie lielie attēli karājās katrā kimono un aksesuāru veikalā visā Japānā. Katras jaunās maiko sapnis bija kļūt par kimono reklāmas seju. Mineko tas neko daudz nenozīmēja, taču pārējām gan. Tas pierādījās līdz ar nākamo rītu, kad neviens ar viņu vairs nerunāja. Visi bija sašutuši par Mineko pāragro nokļūšanu slavas augstumos, jo viņa pat vēl nebija maiko. Viņa bija minarai. Mineko saskuma, jo ar viņu atteicās runāt pat meitenes, ko viņa agrāk uzskatīja par savām draudzenēm. Turpmākajos gados viņa secināja, ka intrigas un skaudība ir normāla parādība Gion Kobu un, ka ar to ir jāsamierinās.

Mineko negribēja, lai viņu nicina. Viņa gribēja, lai viņu apbrīno, tāpēc meitene nolēma strādāt vēl cītīgāk, lai kļūtu par pašu labāko dejotāju un visi vēlētos līdzināties viņai.

Mineko kļuva par sešdesmit ceturto maiko Gion Kobu 1965. gada 25. martā. No šīs dienas, Mineko tika ierauta virpulī, kas neapstājās līdz pat viņa sasniedza 29 gadu slieksni. Kopš Mineko iznāca sabiedrībā kā maiko, viņa acumirklī iekaroja pirmo klientu sirdis un valodas par viņas neatkārtojamību izplatījās ātri.

Mineko tik tikko pietika laika sev. Katra diena sākās rītausmā, bet gatavoties vakaram vajadzēja ap pieciem, citreiz pat ap trijiem pēcpusdienā. Savukārt, mājās viņa pārnāca tikai ap diviem, trijiem naktī.

Bieži gadījās situācijas, kad Mineko, kā jauniņo, citas maiko gribēja pazemot. Viņas, klienta klātbūtnē kritizēja Mineko un lika atkārtot darbības, ko viņa nav izdarījusi pareizi, piemēram, durvju atvēršanu, sakē pasniegšanu. Taču vienmēr šīs nekrietnības no klienta puses tika pamanītas un sodītas.

Taču tika izdomātas arī citas nekrietnības. Pazuda aksesuāri – vēdeklīši, saulessargi, tējas slotiņas. Tika atstātas viltus ziņas ar aicinājumiem. Reiz Mineko kimono apakšmalā bija sadurtas divdesmit divas adatas, ar ko viņa nejauši savainojās. Taču Mineko atzina, ka šie pāridarījumi viņai lika būt vēl stiprākai. Mineko labi sapratās ar vecākajām geiko, kuras jau savā dzīvē kaut ko bija sasniegušas, un kuras jutās droši un stabili.

Tā kā Mineko bija kļuvusi ļoti populāra, no klientiem tika prasīta samaksa par stundu, lai arī viņa tika pavadījusi ar viņiem tikai pāris minūtes. Viņa pelnīja ap 500 000 dolāru gadā. Sešdesmito gadu Japānā tā skaitījās liela nauda, un pat uzņēmumu vadītāji nepelnīja tik daudz.

Depresija
Neilgi pirms kļūšanas par geiko, Mineko juta, ka viņa sāk krist tādā kā bezdibenī. Visa viņas dzīve līdz šim tika pavadīta ar masku ‘’Maiko Mineko Ivasaki’’, kur viņas uzvedība bija cieši reglamentēta. Viņai bija bail, ka izdarot kaut ko ārpus normām, viņa sabruks. Viņai nepārtraukti bija jācīnās pret skauģēm un publiskiem pazemojumiem. Tas neizbēgami atstāja smagu iespaidu uz viņas dvēseles stāvokli un garīgo līdzsvaru. Mineko bieži cieta no nemiera lēkmēm, bezmiega un nespējas sarunāties.

Ar vieglo depresiju, Mineko tika galā iegādājoties komiskus stāstiņus, kā arī izfantazējot jokainus atgadījumus, ko mēģināja arī izspēlēt, tiekoties ar klientiem, iztēlojoties, ka očajas ir viena liela rotaļu istaba, uz kuru viņa ir atnākusi izklaidēties. Tas palīdzēja.

Mineko Ivasaki ceļš uz brīvību
Kļūšana par geiko notika 1967. gada oktobrī. Tika rīkota ceremonija, kuras laikā nogrieza matu mezglu, apliecinot pārtapšanu no mazas meitenes par jaunu sievieti. Patstāvīgie klienti to uztvēra kā zīmi, ka Mineko tuvojas precību gadi un sāka izteikt piedāvājumus savu dēlu un mazdēlu vārdā. Taču Mineko nejutās gatava precēties, pie tam, viņa tik ļoti bija pieradusi pie inteliģentas sabiedrības, ka vienaudži viņu garlaikoja. Un, viņa nespēja iedomāties savu dzīvi bez dejošanas.

Banketos, geiko pienākums bija pieiet pie cilvēka, kas sēž goda vietā un uzsākt sarunu. Viņai ar visu savu būtību bija jāpauž:’’Es ar nepacietību gaidīju jūs satikt!’’. Ja geiko ar savu sejas izteiksmi pauda:’’Es jūs nevaru ciest!’’, tad viņa nebija šī vārda cienīga. Geiko pienākums ir katrā cilvēkā atrast kaut ko patīkamu.

Samaksa par geiko darbu tiek aprēķināta laika vienībās, ko sauc par handai jeb ziedu maksām. Parasti to ilgums ir piecpadsmit minūtes. Papildus handai, klienti dod dzeramnaudas, ko geiko drīkst paturēt sev. Pēc katra vakara tiek noskaidrots, kura ir nopelnījusi visvairāk. Mineko bija pirmajā vietā visus gadus, kad bija maiko un vienu gadu, kad bija geiko.

Visu šo gadu laikā, viņai bija daudz tikšanās ar klientiem, kas ieņēma ļoti augstus amatus – ar prezidentiem, modes dizaineriem, pat ar karalieni Elizabeti.

Mineko sāka saprast, ka, lai arī viņai ļoti patīk dejot, viņu sarūgtina vecmodīgie un konservatīvie principi, kas bija visas geiko sistēmas pamatā. Brīvībai tur nebija vietas. Par visu bija jālūdz atļauja – no repertuāra izvēles līdz aksesuāriem un rekvizītiem. Sūdzēties un pretoties sistēmai bija stingri aizliegts. Tas kļuva par pamatu, kāpēc viņa sāka apsvērt šo amatu ar laiku pamest.

Nākamos trīs gadus viņa mērķtiecīgi sāka gatavoties aiziešanai no savas profesijas. Mineko strādāja tikpat cītīgi, iekļaujot savā darba grafikā laiku, arī filmēties reklāmās. Taču viņa arvien vairāk sāka just, ka ir pārgurusi ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tāpēc 1980. gadā 23. jūlijā, Mineko Gion Kobu okijai paziņoja, ka no šī darba aiziet. Viņa teica:’’Jums varbūt šie piecpadsmit gadi pagāja ātri, bet man tie šķiet vesela mūžība.’’.

Līdz ar Mineko aiziešanu, pēc trīs mēnešiem, okiju pameta vēl septiņdesmit geiko. Mineko nolēma okiju slēgt un tā vietā uzcēla jaunu namu, kurā izveidoja nakstklubu ‘’Kāršu roze’’.

Brīvība
Mineko izbaudīja savu jaunās dzīves brīvību. Un varbūt tieši tā viņu saveda kopā ar kādu izcilu gleznotāju, ar ko viņa vēlāk arī izveidoja ģimeni. Mineko vairs neapgrūtināja stingrie noteikumi un sociālās maskas. Viņa dejoja, kā gribēja, ko gribēja, kad gribēja. Taču vienmēr, atgriežoties Gion Kobu rajonā, jaunās maiko un geiko viņu atpazina, un ar mazajām rociņām mājot, sauca:’’Mineko, Tu esi mūsu leģenda!’’, un tajos brīžos, viņai atlika tikai pasmaidīt.

Rakstā izmantota grāmata ‘’Geiša – mana dzīve’’, Mineko Ivasaki, Renda Brauna.
Gūts priekšstats arī no filmas ‘’Geišas atmiņas’’.