Vārda dienu svin: Aīda, Ida, Vida

Garstāsts Skolas laikā. Noslēgums

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Armands pēc īsās vārdu apmaiņas ar Anci, bija gājis uz klasi, neskatīdamies, kur liek kājas skaistās ielas kurpēs. Viņš šoreiz domāja. Kā Ance, kura teikusi, ka mīl viņu, varēja nerunāt? Tas jau nekas, ka viņš šajā laikā bija gājis pāri, tiešā un netiešā nozīmē, vairākām meitenēm. Viņš beidzot bija pārgulējis ar viņām. Armandam kāda kaimiņu sieva paspējusi pateikt, ka klases Imants ir redzēts vairākas reizes ieejot Ances mājā. Kāpēc Ance negribēja parunāt par abu jūtām? Kamēr Armands savā galvā vien mēģināja atrisināt šo problēmu, viņam aizķērās kāja. Kāja aizķērās aiz kāda skaistā pakāpiena. Armands iepriekš nekur neturējās. Baidīdamies ar savu ķermeni aizskart kādu no daudzajiem skolēniem, Armands krita, ripoja pa trepēm lejā. Labi, ka  to pagrieziens tik īss, tālu nebija jāripo. Pēc ripošanas, pieceļoties kājās, Armands sajuta neciešamas sāpes kreisajā pusē. Kādam bija pat jālūdz palīdzība. Kā par nelaimi, viņš ieklumburēja skolotāju istabā, kas netālu gadījās. Tad tikai sākās. Ārstu vajag. Steidzami.

  Ance par notikušo neko nezināja. Atbildot uz pāris Māras jautājumiem, viņai sāpēja sirds – viņa jutās arī vainīga notikušajā, bet palīdzēt neko nevarēja.

   Žēl, ka Armandu noticis tāds negadījums. Fizisks negadījums. Kas ar viņu pa šo laiku atgadījies morāli, Ance negribēja zināt. Ja viņš, pasakot, ka arī mīl Anci, neko, pilnīgi neko nedarīja šajā lietā, tad morāli ar viņu viss labākajā kārtībā. Meitene jau kopš bērnības kaut kur bija salasījusies un pati nolēmusi, ka vīriešu dzimuma pārstāvjiem cēlie vārdi  es tevi mīlu nāk ļoti ātri. Izsprūk. Pat pēc neilga laika viņi var teikt –  es tevi nekad neesmu mīlējis. Ances jūtas var izpausties tā, ka viņai ir labi, ja Armandam viss ir labi. Viņas uzdevums nav Armandu pāraudzināt tā, lai viņš spētu apmierināt Ances morālo jomu pilnībā. To fizisko attiecību pusi viņi arī līdz galam nebija pārbaudījuši. Tā gan pat teorētiski nāk tikai pēc tam, kad ir rasta morālā saskaņa. Ne tā kā tas dažkārt jau ir noticis Imantam. Ance palūrēja atpakaļ – jā, tur viņš sēž, klausās uzmanīgi stundu. Vai varbūt ko domā. Uz Anci pat nepaskatās. Viņiem tajā starpbrīdī bija norunāts apspriesties. Viss iznāca ne tā, kā iepriekš sarunāts. Kad viņi tagad satiksies divatā? Ance paskatījās pa labi augšā – viņi bija tajā klasē, kur pie sienas augšpuses izvietoti vairāki krievu rakstnieku portreti. Kāds no tiem mirušajiem vecajiem rakstniekiem varētu pačukstēt, kad satiksies ar Imantu? Klusums. Tikai skolotāja ko stāsta. Kā vienmēr. Ir nu gan runājamais. Ja Ance kādreiz tā varētu. Gan jau varēs. Skolotājai bijis gadiem ilgs treniņš. Runājamo var uztrenēt tieši tāpat kā skriešanas ātrumu.

   Tie rakstnieki klusē. Laikam tāpēc, ka ar naglām portreti piesisti pie sienas. Būtu pielīmēti ar līmi, ko teiktu. Vismaz to, kā lai sadala savas jūtas starp Armandu un Imantu. Sadala? Jūtas var sadalīt? Tad jau varētu arī tikai mazliet mīlēt. Mazliet Ancei patīk abi. Joprojām mīl tikai vienu. Tas nav Imants.

  Stunda drīz beigsies. Ko tā skolotāja tik ilgi stāsta? Būs vismaz, ko Imantam pajautāt.

  Starpbrīdī tie, kas bija atnesuši savas jaunās drēbes, gribēja tās parādīt Ancei. Nāca klāt ar noslēpumu – visi nemaz nedrīkst redzēt, kas ievērojamā ballē būs mugurā uzvilkts. Ancei liels prieks – atcerējušies par nedaudz pieminēto. Labi, ka viņai pašai nevienam nav nekas jārāda, jo jaunā blūze vēl nav gatava. To bija apsolījusi atnest māte. Šuvēja paliks neredzējusi, kā Ancei mugurā izskatās blūze.

   Viņa nu jau zināja, ka blūze būs no balta, bet caurspīdīga auduma. Ance pati nekad nebūs caurspīdīga, lai cik caurspīdīgs apģērbs būs uzvilkts.  To viņa jau sen apņēmusies.

–          Imant, starpbrīdi jāiet no klases ārā staigāt pa gaiteni. Tu te visu nākamo stundu varēsi sēdēt. Mums tajā stundā arī neko neprasīs. Ko šajā skolotāja visu laiku stāstīja? – Ance piegājusi pie Imanta sola teica, pati pagriezusies uz durvju pusi.

–          Tev tagad nekur nav jāskrien? – Imanta burkšķis  tikko izvēlās pār lūpām. Pats piecēlās un lēnām gāja staigāt.

–          Ko tu pūties? Es taču tev jau sen teicu, ka mēs varēsim satikties tikai pēc žetonu vakara. Pa  šo laiku  mēs esam pat ievārījuši dažas ziepes un es nemaz nezinu, vai tu gribi turpināt ar mani draudzēties. Man nekad nav laika un nebūs arī vairāk brīvu brīžu,  – Ance, uzsākdama apļošanu pa gaiteni kājām, apļoja arī ar mēli.

–          Jā, ziepes ir savārītas. Labas ziepes. Tā vārītāja esi tikai tu. Man tās jāapēd.

–          Vai tad tu nezini, ka ar ziepēm mazgājas, tās nav paredzētas ēšanai.

–          Izbeidz jokot vismaz tagad, – Imants, cerēdams, ka neviens neredz, nobrauca ar roku pa Ances muguru. Tikai Māras un dažu viņas draudzeņu skaidrās acis saskatīja visu pat tālumā – būs atkal, par ko parunāt.

–          Ziepes neprotu vārīt, es māku tikai uzcept kartupeļus.

–          Ance, mums vakar bija sarunāts randiņš pēc mēģinājuma. Tu veikli no tā izvairījies, dodamās pastaigā ar Uldi.

–          Nu jau tev arī Uldis vainīgs. Mēs nebijām nekādā pastaigā. Reizē gājām uz mājām.

–          Tad jau viņš pie tevis ciemojās?

–          Tu nezini, kur Uldis dzīvo? Daudz tālāk aiz manām mājām. Netālu no manas mājas ārdurvīm mēs šķīrāmies. Vispār man nav nemaz tev jāatskaitās. Es varu pateikt, ka man Uldis patīk. Diemžēl ne tā, kā tu iedomājies. Gulēt es ar viņu negribu, bet parunāt man ar viņu ir interesanti.

–          Interesantāk runāt nekā ar mani?

–          Imant, tu mani nostādi tādā divdabja situācijā – jā un nē. Ar tevi mēs runājam par citām lietām, ar Uldi – par citām. Es tev varu atbildēt ar nu jau veco sakāmo – laiks rādīs, vai mums kopā ir interesanti abiem vai nav.  Tu jau dažas nedēļas man pārmet, ka es ar Uldi satiekos. Kā tu to uzdrošinies? Kas tev, es satiekos, ar ko gribu.

–          Bet es varbūt gribu būt tev vienīgais, – Imants jau čukstēja, tikai šis teikums nu  Anci sadusmoja:

–          Kā tas ir – vienīgais? Es ne ar vienu citu nedrīkstu parunāt, apmainīties domām, uzzināt, ko jaunu? Tad jau es būšu tāda pati kā tu – zināšu tikai to, ko tu jau zini. Kā tad es tev varēšu pateikt – bet viņš teica tā? Nē, tā man nav interesanti.

–          Ance, kuru katru mirkli sāksies stunda. Mums jāiet klasē. Bet es gribu ar tevi turpināt sarunu. Šodien pēc stundām es aiziešu pie tevis. Iesim reizē? –

–          Labi, – skanēja Ances balss. Ja būtu vairāk laika padomāt, tad labi neskanētu, bet skaļais zvans pārspēja  visu un laika vairs veltīt sarunai tikai ar Imantu nebija. Ko viņa izdarījusi, kāpēc sev tagad uzkraut tādu pārbaudījumu, varēs domāt pēc tam, kad pārbaudījums būs beidzies.

   Stundā skolotāja turpināja iesākto stāstījumu par vielu. To visu izlasīšu grāmatā – nolēma Ance. Šo laiku viņa veltīs tikai sev. Pavisam drīz sāksies mājupceļš kopā ar Imantu. Kādu brīdi dienā jāpadomā arī par sevi. Pēc stundām jāsarunājas ar Imantu, tad jāmācās, tad jau pavisam drīz jāiet gulēt. Žetonu vakars jau klāt, rīt jāpaņem blūze no šuvējas, jānopērk jaunas zeķubikses, tās, kas ir, lai paliek katram gadījumam. Līdzi uz skolu tās neņems. Tā dara citas meitenes. Lai tualetē pārvelk saplēstās pret nesaplēstām. Ne jau Ance. Kam lai paprasa, kā Armands jūtas? Nevar pati iet un meklēt viņu. Tā nav pieņemts.

  Tās dažas lietas  pārvērtās Ances pabūšanā ar sevi visas stundas garumā. Vēl tikai dažas stundas un tad reizē ar Imantu varēs iet uz mājām. Aukstais ziemas laiks viņus piespiedis pārcelties sarunām uz Ances mājām. Ance baidījās no sarunas, Imants – no tā, ka pabūšana divatnē ar meiteni nesniegs viņa mērķa piepildījumu. Imants jau pats vairs nezināja, vai nav jau novērsies no mērķa piepildījuma rašanas.

   Pēc stundām Imants no Ances neatstāja ne soli, baidīdamies  viņu kur pazaudēt.

–          Beidzot. Ejam? – Ancei savu klātbūtni arī vārdiski izrādīja Imants.

–          Jā, mēs jau pa ceļam varam izrunāties par visu, ko gribi.

–          Nē, es vēlos atkal būt tavas istabas siltumā, man tur iepatikās, – Imants jau bija uzsācis pazīstamo ceļu un apkārt nemaz neskatījās, bet Ance, iedama pāri vilciena sliedēm, pieliecās un ko pacēla tieši no sliedes:

–          Kārtējā. No Vārnu ielas tramvaja sliedēm kapeikas neesmu lasījusi, bet te no vilciena sliedēm esmu ņēmusi nost daudzas. Gan jau kāds vēlas, lai vilciens noskrien no sliedēm. Jāparakājas pa kabatām un jāizmet tās kapeikas ārā, ko tās pie manis glabājas, – burkšķēdama, viņa sarunājās ar sevi, neiedomādamās, ka Imants viņā uzmanīgi klausās.

–          Tu ko piemini kaut kādu Vārnu ielu?

–          Neko nezini par „Vārnu ielas republiku”? Tad nu gan. Tur laikam puikas tā glāba tramvajus. Es – vilcienus. Par maniem glābšanas darbiem arī neviens neko nezina.

–          Ņirdz vien, ka nezinu. Nu un? Toties es zinu tevi. Kas man par tiem puikām no Vārnu ielas? Tā bija bērnība. Tagad mēs esam lieli.

–          Imant, ko mēs runāsim?

–          Neko un visu ko. Es visu laiku domāju par tevi. Draugiem tā notiek? Man likās, ka ja meitene un zēns draudzējas, tad viņi pārguļ un nekas nav jādomā, – Imants uzsāka savu nu jau jāsaka iemīļoto tēmu, no kuras Ance joprojām centās izvairīties.

–          Ejam tepat uz pilsdrupām. Tev tik tālu nebūs atpakaļ  jāiet. Ir arī siltāks šodien, – Ance mēģināja Imantu pierunāt, jo viņai bija uzbrukušas bailes palikt divatā vien ar Imantu. Viņa zināja, ka māte šodien vēl nebūs mājās.

–          Nē, ejam uz mājām. Es kājās stāvot negribu ar tevi runāt. Man vajag parakāties pa tavu grāmatu plauktu. Meklēju ko no Airisas Mērdokas. Tev noteikti ir vismaz „Zem tīkla”.

–          Imant, tu lasi grāmatas? Zini pat dažus autorus? Tas man kārtējais jaunums par tevi.

–          Tu par mani nezini neko. Es par tevi – visu.

   Ance redzēja, ka sniega šogad daudz. Tur, kur pie mājām nav atrakti celiņi, ir pat briesmīgi daudz. Kā tie, kas dzīvo tajās mājās, tur tiek iekšā? Jābrien vien pa sniegu. Skolas sporta laukumā, kur dažkārt tagad fizkultūras stundās jāslēpo, sniegs piebraukts, tā nav tik daudz kā te. Snieg visur vienādi. Jā, bet te tas ir vairāk irdens. Ne tā kā laukumā – pieblietēts, piebraukts.

–          Tad ejam iekšā. Mēs esam atnākuši, – Ance teica, slēgdama vaļā durvis.

–          Kā? Tev neviena nav mājās? Mēs būsim vieni paši? – Imants jau nebūtu Imants, ja nepamanītu priekš viņa pašu svarīgāko.

–          Mirklīti būsim vieni. Tūlīt nāks visi citi, – Ance, vilkdama nost virsdrēbes, mānījās.

–          Ejam augšā. Pēc tējas es nonākšu.

   Imants paklausīja. Labi zinādams šoreiz ceļu, viņš ātri skrēja pa kāpnēm. Ances istabā viņš tūlīt aptupās pie grāmatām.

–          Ko tu meklē?

–          Es jau tev teicu – Mērdoku man vajag.

–          Še, lasi. Tikai atdod, – Ance ātri paņēma grāmatu  no viņai vien zināmās vietas un deva Imantam.

–          Es jau esmu lasījis. Man patika. Ienāca prātā, ka tev varbūt ir, nebūs jāiet uz bibliotēku.

   Ance skaļi nebrīnījās, bet pie sevis bija pārsteigta par to, ka līdz šim nav pamanījusi  Imanta lasīšanas darīšanu ārpus skolas obligātās literatūras norādēm.

   Imants, grāmatu paņemdams, pievilka Anci savā tuvumā un sāka ilgi skūpstīt. Ancei tas nebija nepatīkami. Sajuzdama Imanta nolūku, Ance izrāvās un teica:

–          Imant, vēl es ar tevi nemīlēšos. Tagad ne.

   Imants nepatīkami juzdamies, tik vien  spēja, kā pajautāt:

–          Kāpēc tu tā?

–          Mēs neko neesam izrunājuši. Tu neesot ticis galā ar sevi, es ar sevi. Draugi vien, manuprāt, nemīlējas. Nekad es no tevis vairāk neko kā tikai par draudzību, neesmu dzirdējusi.

–          Beidz mani tagad tu spīdzināt. Tagad vēl es tev nevaru atzīties mīlestībā, kaut uz to pusi iet.

–          Tad pagaidīsim. Pēc pārgulēšanas tas vienkārši var izbeigties, nemaz tā īsti nesācies.

–           Kur tu tik gudra arī šajos jautājumos? Tev tik liela slēptā pieredze? – Imants nedusmojās uz Anci, viņš vispār uz šo meiteni nespēj dusmoties. Pārsteigts viņš bija. Šajā situācijā apjucis – viņam tā  vēl nebija gadījies. Nevienai meitenei līdz šim nebija interesējis, ko viņš jūt.

–          Grāmatās arī ko stāsta par šīm lietām, – Ance pasmējās un gāja uz virtuvi pēc tējas. Kaut kur paslēpti cepumi negaidītam ciemiņam – Imants tāds bija, meitene droši paņēma cepumus, no maisiņa salīka šķīvī. Cepumu šķīvis un tēja liels nesamais, vienā reizē nevar, jāpasauc Imants palīgā. To darot, Ance neaptvēra, ka iztraucējusi Imantu no pārdomām par savām jūtām – viņš gribēja ar šo meiteni mīlēties, bet negribēja arī viņu pazaudēt. Vienā klasē jau viņi turpinātu iet, kādreiz Ance ko pačukstētu priekšā. Tikai tas nav vienīgais, ko Imants grib, satiekoties ar Anci. Ko viņš grib? Īsi sakot, laikam visu. Zēnu bija ieinteresējusi Ances zinošā attieksme pret visām lietām. Pats viņš apzinājās arī to, ka vēl ir pārāk jauns un nezinošs daudzos jautājumos, lai tagad tā pavisam  viegli izlemtu un teiktu – es visu mūžu  būšu kopā ar tevi. Ja nu pēc gada vai diviem viņam gadās satikt vēl interesantāku meiteni? Jāizlemj vien viņam. Ance laikam pati izlēmusi – ar kuru katru gultā mīlēties nelīdīs. Viņa pie tam ir tāda, kas pārgulēt vien laikam negrib. Vajag ko citu arī.

–           Imant, tu nāksi man palīgā? Es viena nevaru visu reizē uznest, – tā bija Ances balss un Imants steidzās, jau atkal skriedams un pat uzsvilpodams – Ance nav pelnījusi redzēt, ka viņu nomāc drūmas domas.

–          Mēs runāsim arī vai ēdīsim un dzersim tēju vien?

–          Runāsim. Es gribu ar tevi runāt. Nezinu, ko tu gribi dzirdēt. Pasaki.

–          Tēmu var izvēlēties attiecīgā mācību stundā, katrai  mums ir zināms tās nosaukums. Imant, pēc dienas jau žetonu vakars. Tev taču arī liekas, ka šajā laikā mēs esam izdarījuši ļoti daudz. Konkrēti mēs abi – gatavs ir ne tikai žetonu vakara priekšnesums. Mēs esam daudz tālāk savā draudzībā. Es jau pašā sākumā tev teicu, ka personīgām lietām man būs laiks tikai pēc žetonu vakara. Šajā laikā esam izmēģinājuši gan vienu, gan otru – es domāju priekšnesumu un mūsu draudzību, – Ance lēnām kāpa pa kāpnēm uz otro stāvu, baidoties, ka tēja neizlīst. Būs slapjš un var pietrūkt. Imants ar cepumu šķīvi rokās viņai sekoja.

–          Es gribu pie tevis ciemoties. Ko mēs nākošreiz tavai mātei izdomāsim sastāstīt, nevar vienmēr mācīties tikai matemātikas kontroldarbam.

–           Tu domā, ka kontroldarbs matemātikā reizi mēnesī ir pārāk bieži?

–          Es gribu biežāk pie tevis nākt.

–          Drīz jau sniegs kusīs, būs pavasaris. Mēs varēsim pēc stundām sēdēt un runāt pilsdrupās.

–          Nē, tavā istabā ir labāk. Kaut tava istaba nav drupas.

–          Ko te tagad runā atkal muļķības. Ēd cepumus. Vai tev vajadzēja kādu desu maizi uztaisīt? Ātrāk man neienāca prātā. Noejam uz virtuvi.

–          Nē. Man nevajag neko. Gribu pasēdēt ar tevi kopā tavā istabā, kamēr neviens no tavējiem vēl nav atnācis un man nav jāskrien uz vilcienu.

–          Dārgais draugs, – Ance smiedamās iesāka un paskatījās pa logu – sāk jau krēslot, – dari, kā vēlies. Vēl neviena nav. Tikai mums rītdienai jāmācās arī.

–          Es mācīšos mājās. Tevi traucēju?

–          Ko tu. Es domāju, mēs lietderīgi varētu izmantot laiku, kopā mācoties

–          Un tagad mēs nelietderīgi izmantojam laiku. Es tevi laikam aizkavēju. Pats izmantoju laiku lietderīgi – esmu kopā  ar tevi,  – Imants atkal sāka tuvoties Ancei, bet Ance izmantoja mirkli kā starpbrīdi skolā un pajautāja:

–          Tev būs jauna kaklasaite vai kāda no vecajām, ko es esmu redzējusi?

–          Nevienu jaunu šlipsi neesmu nopircis – neienāca prātā. Tātad – kāda no vecajām.

–          Tad ejam abi divi. Gan jau kādā mūsu veikalā var nopirkt. Es tev nopirkšu, ko izvēlēsies.

–          Man nav naudas līdz, es braucu uz skolu, ne staigāt pa veikaliem.

–          Par naudu neuztraucies. Tās ir manas problēmas. Kaklasaiti es tev dāvināšu.

–          Tad ejam. Vēl ne. Atbildi man uz vienu jautājumu – es vienīgais viesojos pie tevis šajās dienās?

–          Imant, ko tu iedomājies? Protams. Man nav laika un arī vēlēšanās draudzēties ar vairākiem reizē. Ja būtu vēlēšanās, tad jūs visi reizē arī te ciemotos. Tagad ejam. Pa galīgu tumsu nenākšu viena atpakaļ.

–          Kur tad tu paliksi? Stacijā?

–          Tāpēc ejam tagad, lai man nav jāpaliek līdz rītdienas stundu sākumam stacijā.

   Šoreiz Ance no Imanta klātbūtnes tika vaļā ar izdomu un naudu. Kā būs nākamreiz?

 

 

 

   Žetonu vakara dienā stundas visiem klasesbiedriem pagāja kā pa murgiem. Citi lieku reizi atkārtoja priekšnesuma tekstu, citi jau domās bija vakara ballē, vēl citi vienkārši skatījās, ko dara pārējie.

  Ance starpbrīžos skraidīja apkārt – lieku reizi jāpārbauda, vai vakaram viss sagatavots.

  Kādā starpbrīdī skolniece beidzot redzēja Armandu. Dzīvs. Saņems vakarā savu žetonu. Roka ģipsī, saliekta. Žaketes piedurkne tukša karājas gar sāniem. Tā noteikti būs arī vakarā. Runāja jau, ka Armandam tas lūzums esot neveikls un nemaz nevarot zināt, kā roka vēlāk kustēsies. Vai tāpat kā agrāk, vai būs kādas problēmas. Nu, tikai laiks to rādīs.

   Šoreiz Ance centās un viņai tas izdevās izvairīties no Armanda. Labi, ka viņš meiteni neieraudzīja. Ja nu atkal piedāvātu runāt? Tagad tam laika nebija. Ance to vēlējās ļoti, ļoti. Ja Armands pats kaut kripatiņu gribētu ar Anci parunāt,  varētu atnākt kā vecos, bērnības laikos uz māju. Pēc kādas grāmatas vai klades. Armands Ances mājas durvis vairs nevirināja. Ancei likās, ka jau veselu mūžību. Viņi gan bija nodzīvojuši padsmit gadus un Armands nenāca dažus mēnešus.

  Pēcpusdiena arī vienā steigā. Tūlīt pēc stundām savā klasē visi norunāja vakara priekšnesuma tekstu. Malači. Nevienam nekur neaizķērās. Cerams, tā būs pašā vakarā arī. Pēc tam izklīda kur nu kurais.

  Vēl pēc dažiem darbiem Ance devās uz māju. Jāsapucējas vakaram. Kas tad tas? Pa priekšu kustas kādas sen neredzētas, bet pazīstamas kājas. Ance neskrēja tām pakaļ kā kādreiz no rītiem. Kāju īpašnieks pagrieza galvu atpakaļ un ieraudzīja Anci.

–          Tu arī tikai tagad ej uz mājām? – viņš,  pagaidījis meiteni pienākam tuvāk, prasīja. Tā salauztā roka radīja lielas grūtības – ziemas jaka Armandam bija tikai apmesta, auksti noteikti. Jāiet ātri.

–          Jums jābūt skaistam žetonu vakaram, kā katru gadu. Atceries, cik pagājušā gadā bija jauks pasākums?

–          Atceros. Mēs toreiz bijām par to atbildīgi. Jūs toreiz bijāt vien sīkie.

–          Pats tu esi sīkais. Mēs vienmēr esam bijuši pieauguši.

–          Ance, man vajag ar tevi parunāt. Cik ilgi mēs izvairīsimies viens no otra? – Armands bija lēns ne tikai gaitā – tā roka rada kaut kādu nestabilitātes sajūtu, bet arī vārdos.

–          Es no tevis neizvairos. Nekad to neesmu darījusi. Mani ļoti interesē, kā tev gadījās pakrist un salauzt roku, vai tev ļoti sāpēja, vai tagad nesāp. Nav jau kam paprasīt. Citu teiktais ir tikai atstāstījums. Tie citi ne reti uzskata, ka zina patiesību par notikušo labāk, nekā iesaistītā persona, – Ance gudri pļāpāja, zinādama, ka ceļš līdz mājām ir pārāk īss, lai ko nopietni pa īstam izrunātu.

–          Ance, tas ir sīkums. Lūzums sadzīs. Es taču vēl esmu tajos gados, kad kauli ātri saaug. Kas notiek ar mūsu jūtām? Mēs abi atzināmies, ka mīlam viens otru. Tev tas beidzies? Tu esi satikusi kādu citu?

–          Līdz tavai ielai vēl tikai mazs gabaliņš. Cerams, ka nebūsi nosalis. Redzi, Armand. Es pirmā pateicu, ka mīlu tevi. Tu pēc tam. Visu šo laiku tu esi izturējies tā, it kā manis vispār nebūtu. It kā mēs nebūtu kopā pavadījuši garos bērnības gadus, it kā mēs nedzīvotu kaimiņos. Agrāk, neko nesarunājuši, uz skolu ejot mēs satikāmies. Šoziem tā nav noticis.

–          Jā, es pa logu paskatījos, vai tu jau aizej un tikai tad skrēju uz skolu. Gandrīz katru rītu tā darīju.

–          Tu izvairījies no satikšanās ar mani. Tie vārdi tev toreiz tā pa vējam izskanēja. Tu visu šo laiku iztiki bez manis, es – bez tevis. Ko man bija darīt, pietiek jau, ka es pirmā pateicu, ko jūtu. Armand, mūsu krustojums ir klāt. Tagad nav laika vairāk runāt. Es jau sen teicu – kā darīsi, tā notiks. Kāds būs rezultāts, mēs neviens nezinām, – Ance steidzās, jo vēl jāpaspēj nomazgāties, saposties. Pasākumu apmeklēs arī tie, kas jau pirms gadiem beiguši skolu. Žetons glabājas gadiem. No sudraba gatavots. Cik ilgi to saglabās tie, kas to saņems šovakar, neviens nezin – viens to turēs goda vietā visu savu mūžu, citam pazudīs. Tāpat kā skolā gūtās zināšanas un klasesbiedri.

–          Es zinu, man šovakar svētki. Tikai tu man šovakar neatsaki, – Armands kliegšus kliedza no savas ielas, jo Ance jau bija gabalā.

–          Labi, labi. Tiksimies.

   Mājās Ance steidzās – jāizmazgā mati, jāsapošas. Nevar pēdējā mirklī kā parasti ierasties šajā pasākumā. Jāapskata arī klasesbiedri. Ja nu kādam kas nepiemērots mugurā, būs vēl jāizdomā, ko darīt.

   Laiks pagāja ātri. Kā vienmēr pirms ballēm. Arī – īpaši.

  Apskatījusi visus klasesbiedrus, klasē vēl lieku reizi norunājuši tekstu, Ance nomierinājās. Tas lampu drudzis iekšā kņudināja – tad, kad viss, pilnīgi viss būs galā, tas beigsies. Varēs uzelpot un izdancoties uz nebēdu. Imants savu funkciju – dancinātājs – varēs pildīt godam.

   Žetonu vakara ilgajai, garajai oficiālajai daļai neviens no klases īpaši nesekoja. Vienīgi – visu laiku uzmanīja, vai vēl visi nav saņēmuši žetonus. Direktors runāja ilgi, arī klases audzinātāji. Tad sāka izsaukt katru un dot žetonu. Labi, ka svinīgajā mirklī iztika bez nozīmītes piespraušanas – tas  paildzinātu visu. Aizgājuši uz savu  vietu, beidzēji  paši sāka knibināties gar savu apģērbu un žetonu – tam jābūt, noteikti jābūt citiem labi redzamam. Kad vēl būs viņu žetonu vakars? Nekad vairs.

   Vienu lietu Ance bija pamanījusi jau sen – visām klases meitenēm, arī viņai pašai,  bija īsi, ļoti īsi minisvārciņi. Ka tik to dēļ nerodas kāda ķibele. Meitenēm jau tika iepriekš  pieteikts  kājas cieši turēt kopā – viņas visas, kaut arī solos, sēdēs uz skatuves. Skolas direktors, pašā zāles priekšā sēžot, varēs pilnībā visu labi apskatīt un sevī izbaudīt prieku par redzēto. Meiteņu galvas uztraucās tikai par to, lai nesajuktu runājamais teksts, nevis domāja, kā labāk novietot savas kājas.  Bet tās vairs nav Ances problēmas. Viņas uzdevums bija sagatavot priekšnesumu. Tas tūlīt sāksies.

   Paši saliekot solus uz skatuves, it kā dzirdēja citu skolēnu čukstus:

–          Kas, te tūlīt atkal stunda sāksies?

   Apsēdušies savās vietās, iesāka un tikpat ātri arī viss jau beidzās. Skanēja graujoši citu aplausi.

   Tu esi lielāks par jūru,

    smagāks par akmeni,

    zeltāks par pasaules zeltu,

    asāks par asmeni.

                   (J. Peters Priekšnojautas,  Cieņas vārdi dzejniekam)

     Mirklī sākās un mirklī beidzās viss, kam Ances vadībā klase bija gatavojusies nedēļām. Neviens skaitāmo nesajauca. Visi runāja skaļi, pat pēdējā zāles rindā varēja labi dzirdēt. Labs darbs padarīts. Pēc gada jau viņi paši skatīsies priekšnesumu sev par godu.  Savam skolas žetonam par godu.

   Pašiem vien jāatbrīvo skatuve no soliem – lai atrodas brīva vieta, kur muzikantiem sanākt. Pēc maza pārtraukuma sāksies balle. Ance, tāpat kā citas klases meitenes, paliks. Pēc laba darba kārtīgi jāizdejojas.

 

   Vispārējā drūzma norimusi, sākusies cita – dejas placī. Pirmās dejas laikā Ance atkal klausījās:

–          Vismaz saule. Ja jau nenieka nav lemts dabūt. Nekas tev nepieder. Neviens neko nedod. Un nedos. Nav ko lūgties. Nabadzība. Bet – vismaz saule. Kaut vai tik vien.

   Tik vien kā. Ziemā un vasarā, pavasarī arī. Mani brāļi arī tā saka. Saules brāļi.

    Zobenbrāļiem ir zobens. Pusbrāļiem – sava puse. Asinsbrāļi cīnās par tēva mantojumu. Mēs esam saules brāļi. Prasa: kas mums ir. Vismaz saule!

    Tik vien. Viena  pa visiem. Viena dēļ visiem. Un, ja tā padomā, – mūsu dēļ. Kaut kas tomēr. Vismaz saule.

   Vismaz. Vispār jau maz. Skaitiet paši! Viena.

   Jā, bet aizmirsu pateikt. Tā nav viena karote. Tā nav viena ābele. Ne jau reņģe viena – viena saule! Saule! Sākas jauna skaitļu rinda. Tālu neesam tikuši. Līdz vienam. Līdz vismaz saulei vienai. Vismaz.

   Otrā epifānijas daļa skanēja čukstus tieši Ances ausi. Visi citi arī dejoja, gandrīz vaigus kopā sakļāvuši – dejas temps uz to mudināja.

–          Imant, es jau šodien dzirdēju tavā izpildījumā šo Ziedoņa epifāniju, – Ance pie sevis brīnījās, kur Imants tā saburzījis drēbes. Ja jau viņš neko neteica, tad ar tām viss kārtībā, dejošanai burzījums netraucē.

–          Jā, tu dzirdēji tad arī? Neizskatījās, ka tu klausies.

–          Ko tad citu man vajadzēja darīt? Uz skatuves sarunāties ar blakussēdošo?

–          Ance, es laikam šo epifāniju no galvas zināšu visu savu mūžu. Ko man ar to darīt?

–          Neko?  Epifānijas pat neēd. Tu kaut ko saprati arī?

–          Kaut ko. Man tev jāsaka. Es varu. Es gribu tevi noskūpstīt.

–          Imant, mēs neesam vieni, neesam manā mājā, te ir citi skolas biedri. Kur tu paspēji tik ļoti saburzīt uzvalku pa šo īso brīdi?

–          Neteikšu. Deja tūlīt beigsies. Mēs vēl šovakar daudz dejosim, vai ne, – Imants jau sāka pavadīt Anci uz meiteņu vietām,

   Ance nepaspēja Teklai  pajautāt, kā viņai paticis uzvedums, kad sāka skanēt nākamās dejas mūzika. Tekla pazuda – viņu kāds bija aizvedis dejot. Beidzot. Ance pat nepaspēja apskatīties, kurš Teklu izvēlējies, jo viņas priekšā stāvēja Armands:

–          Lūdzu uz deju.

    Lai nu ko, bet Armanda uzaicinājumu Ance pat nebija gaidījusi. Vispatīkamākais jau esot kas labs negaidīts.

–          Ance, es nevarēšu iedot tev roku, kur tu liksi savējo, izdomā pati, – Armands skaļi taisnojās, kamēr vēl nebija sākuši dejot.

–          Tu gan esi, es zinu, ka tev lauzta labā roka. Gan jau ko izdomāsim. Tu vari man pateikt priekšā, kā darīja meitene pirmajā balles dejā.

–          Es nedejoju.

   Tas bija kas jauns. Armands stāvēja malā un skatījās uz citiem? Ance klusēdama nolika roku uz Armanda pleca, bet pajautāja:

–          Tev roka tā nesāp?

–          Nē. Roka nesāp. Sirds sāp.

–          Jā, skolas žetons šis ir vienīgais.

–          Tā ir. Bet sirds sāp par tevi.

–          Tas ir tikai teiciens. Ja sāp fiziski, jāiet pie ārsta.

–          Ance, ar ko tu esi sapinusies? Tev nepietika ar mani vien? Vajag vēl klases Imantu.

–          Vai tu pārāk daudz no sevis neiedomājies? Kā tu vari lietot vārdu sapinusies? Tu ar mani runāji? Es tagad pati negribu runāt par nopietnām lietām, jo pašlaik ir tikai jāpriecājas.

–           Mēs mīlam viens otru. Bet pat nesatiekamies.

–          Armand, par to jau mēs šodien laikam runājām – tā ir tava izvēle. Es netaisos ne ar vienu citu cīnīties.

–          Man gan tikko nācās. Mēs ar Imantu pirms mirkļa kāvāmies.

     Saburzīto Imanta drēbju rašanās noskaidrojusies.

–          Ko tu runā. Kāvāmies? Imants taču zina, ka tev lauzta roka.

–          Var jau gadīties, ka tieši šo mirkli viņš izvēlējās par piemērotāko. Viņš man skrēja virsū, bļaudams  – liec Ancei mieru, viņa ir mana.

–          Un tu?

–          Neko neteicu. Tikai bliezu.

–          Tev taču labā roka pakārta kaklā?

–          Imants jau negaidīja, ka es varu sist ar kreiso, tas bija mirklis un es jau no viņa atbrīvojos. Tev gan viņš kā pielipis. Šovakar arī – tūlīt beigsies deja, gan jau uz nākošo būs klāt pie tevis kā nagla.

–          Armand, ko tu visu laiku? Kad es gribēju runāt ar tevi, tu ne. Tagad izskatās, ka ir otrādi, – skaļi teica Ance, kaut iekšā sirds sitās ne pa jokam – viņa mīlēja Armandu, bet lepnumu tāpēc nezaudēs. Kur kaimiņpuika bija visu šo laiku, kad abi apjautuši, par ko abiem pārvērtusies bērnības draudzība? Ance izturēs. Kā lai Armandam ko šovakar saka?

–          Klau, tev visas klases meitenes šovakar jāizdancina. Tu varēsi, roka izturēs.

–          Jā, deju gan nepietiks, Daļu no tām es gribu būt kopā ar tevi.

–           Armand, es tev neesmu nekāds obligātais pasākums. Kas bijis, izbijis. Tu esi nokavējis, – Ance jau kļuva arvien drosmīgāka.

–          Mēs nedejosim? Neizrunāsimies?

–          Es neprasu, kā tu jūties, ko darīji visu šo laiku, kad mani neredzēji. Pavadi mani pēdējo reizi uz vietu.

–          Pēdējo? Vairāk tu ar mani nenāksi dejot, ja aicināšu?

–          Nē. Cerams, citus tu nesmīdināsi.

   Viņi gāja uz Ances vietu.

–          Paldies, – Armands pie sevis nočukstēja. Ance valdīja asaras. Nekas nebūs. Nekas. Armandam par to vajadzēja domāt pirms pāris mēnešiem. Tad varbūt būtu.

   Kā jau Armands paredzēja, nākamo deju Ance bija kopā ar Imantu. Vēl dažas un tad Ance saņēmās:

–          Viss. Es eju mājās. Esmu piekususi pēc šodienas.

–          Es ar tevi kopā, – Imants gatavs iešanai uz Ances māju, ceļu var izmantot saldiem mirkļiem, jau tumšs.

–          Nē, es iešu bez tevis. Balle tikai nesen iesākusies, tev līdz pēdējam vilcienam milzīgi daudz laika.

–          Ance, – Imants kļuva pavisam kluss, nesaprazdams, kas notiek.

–          Imant, es taču teicu. Iešu bez tevis, esmu piekususi.

 

                                                                -15 –

    Drebinādamās savā brūnajā kažokjakā, Ance lēnām gāja. Nu pasākums beidzies. Anna noteikti izdomās, kā darīt,  lai padarītais ar vienu reizi neietu zudumā. Uldis varētu savējiem ko piedāvāt, varbūt taptu kāds kopdarbs.

  Vai Ance bija paredzējusi, ka ilgā gatavošanās pasākumam, radīs viņai arī personiskas problēmas? Ne jau gatavošanās pasākumam, bet laika sakritība ir bijusi tāda, ka Ances personiskās dzīves izmaiņas notikušas reizē ar priekšnesuma gatavošanu skolas žetonu vakaram. Iesaistītie puiši paši? Viens laikam tieši šovakar nolēmis beidzot izrunāties, otrs, izrādās arī kauslis, bija iecerējis kopīgu mājupceļu uz Ances mājām. Varbūt ne tikai kopīgu ceļu.

   Ance domāja un domāja, to viņa māk:

–          Neviens no abiem man pašlaik nav vajadzīgs. Ar kaušļiem es nedraudzējos. Labi, ka tas tik ātri atklājies. Labi, ka Armands to pateica. Visu, pilnīgi visu var pieciest, paciest. Kaušanos gan ne. Un ja nu iedomājas sist arī man? Armands savas runāšanas spējas sevī atklājis par vēlu. Kas tik ilgi gaidīts, tagad ir nokavēts. Tas, ka es pašlaik domāju, ka Armands manā sirdī paliks uz visu manu mūžu, uz viņu neattiecas. Tikai uz mani.

   Prātuļodama savā galvā, Ance jau pavisam drīz bija nonākusi pie mājas durvīm. Nogurums. Miegs. Rīt būs atkal jauna diena.

   Savā istabā ieklumburējusi, Ance neaizmirsa apņemties nekad vairs neskatīties, vai kaimiņmājas logā ir gaisma vai nav. Tas, kas notiek Ances sirdī, ir tikai vienas viņas lieta.

 

   Daudz, bezgala daudz Ance zina teorētiski. Tikai viņa pati zina, kas ar viņu šajā skolas laikā tā sauktajās sirdslietās, noticis.

   Ir arī lietas, ko skolas meitene vēl nezina – laiks un telpa esot dvīņi. Pavisam vienkārši – skolas gadi. Laiks – skolas. Telpa – skola. Skolas laiks. Tajā notiek viss, ar ko nāksies saskarties nākamajā dzīvē. Jau pēc skolas gadiem, pēc skolas.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu