Vārda dienu svin: Daila, Veronika, Dominiks

Garstāsts Skolas laikā. 9.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tajā brīdī vērās klases durvis un ienāca Ance, kura tikai uzsmaidīja Imantam  – tātad viss kārtībā. Viņa brauks, kā jau pati bija izlēmusi, nevienam atļauju neprasot. Gan jau  kavējumu zīmei skolai vecāki pēc tam kaut ko uzrakstīs un Ance izspruks bez neattaisnotiem skolas kavējumiem tāpat kā līdz šim.

-10-

   Starpbrīžos Ance  runājās ar citiem, Imantam vairs nepiegriezdama nekādu vērību. Viņš jau gandrīz apvainojās uz meiteni, bet tad atcerējās savu solījumu, ka pildīs visas Ances  iegribas. Pirms pēdējās stundas pienāca Ance:

–       Kur mēs šodien tiksimies? Jau no skolas iziesim reizē?

–       Jā. Tu neesi aizmirsusi par mūsu ieplānoto tikšanos? Izskatās, ka tu esi aizņemta pavisam ar ko citu.

–       Imant, ko tu sāc vienu un to pašu. Tu taču nezini, kas man paslēpts zem matiem.

–       Kas tur ir paslēpts? Var uzzināt jeb jāmeklē?

–       Galvas smadzenes, kuras visu laiku aizņemtas ar tevi. Vēl ko pateikt?

–       Jā, Ance. Atzīsties beidzot arī tu, ka es tev neesmu vienaldzīgs.

–       Parunāsim par to pēc stundas, ja.                                        

   Ance  aizsteidzās uz savu vietu. Nezin kā viņa un Imants svešvalodā sagadījušies vienā klasē, viņi mācījās dažādas valodas un līdz šim nekad  vienā grupā nebija atradušies. Tad Ance  atcerējās, ka arī valodām šodien īpašā diena un stāstīs visiem kopā to, ko stāstītu arī grupās. Vieglāk ir pateikt visiem kopā, nevis katram  atsevišķi.

Visiem jau tagad jāseko tam, kā notiek pēdējie beidzēju mirkļi skolā svešvalodās  – to pateica pašā stundas sākumā tā, lai visi saprastu un nevajadzētu tulkot.

   Pēc stundas Ance  piesteidzās pie Imanta:

   –   Iesim reizē arī uz ģērbtuvi.

   Imants paskatījās, bet neko neteica – ja jāiet, tad jāiet. Ance  noklusēja savas bažas – viņa baidījās, ka Armands iejauksies Ances un Imanta šodienas randiņā. Atkal tas Armands ienācis Ances galvā. Atkal nevar ienākt tur, no kurienes nav iziets.

   Saģērbušies, viņi izgāja no skolas.

   _   Uz kuru pusi iesim? – Ance nepacietīgi  prasīja.  Vai viņai nav vienalga, pa kurieni pastaigāties, dubļu tagad nav, ir sniegs.  Ceļa mērķis gan jānosaka Imantam, atpakaļ uz staciju būs jāsteidzas viņam.

–       Iesim uz tavām pilsdrupām, – Imantam mugurā uzvilkta siltā jaka, tā ka viņš ziemas aukstumu nejutīs pilsdrupās.

–       Manām? Es vēl neesmu sadrupusi, es pat vēl augu.

–       Nejoko. Nepiesienies maniem vārdiem. Šodien daudz esmu iecerējis teikt, tā ka iespējams, ka daudz kas nebūs arī gramatiski pareizi.

–       Gramatiski pareizi raksta, runā labā sarunvalodā. Imant, ko tu, – Ance  it kā nejauši pieskārās Imanta rokai. Taču viņš to sajuta un vārdiski reaģēja:

–       Tu pati man šodien pieskaries? Es neesmu ieplānojis šodien  tevi aiztikt. Visam jānotiek tā, kā tu vēlies.

–       Es tevi neaiztieku, tikai nejauši pieskāros. Kā tad ir tā, kā es vēlos?

–       Ance,  tu jau zini, ka es vēlos, lai mēs būtu kopā. Tu zini, ka tāpēc, lai mēs būtu kopā, es esmu iedomājies, ka man tevi vajag aiztikt. Tikai tas nav galvenais – ja tu to nevēlies, mēs varam iztikt bez pieskaršanās viens otram. Man tas izrādās nebūt nav galvenais. Varbūt tas par galveno kļūst tad, kad ar skuķi, ar kuru esi kopā, ne par ko nevar parunāt. Ar tevi var parunāt, tev pat patīk komandēt…

–       Imant, nu tu atkal runā muļķības. Kādreiz jau vajag pakomandēt arī, bet man šķiet, ka es tevi nemaz nekomandēju. Manuprāt ir gluži otrādāk.

    Kamēr viņi tā runāja, bija pienākušas arī pilsdrupas. Apsnigušas, piesnigušas. Kā jau ziemā. Vienīgi celiņi iestaigāti. Ance  un Imants kā iepriekš sarunājuši pagriezās uz to pusi, kur arī sniegainā laikā var atrast kādu akmeni, uz kura apsēsties. Imants redzēja, ka te daudz kaķu staigājis – ko viņi te ziemā meklē, peļu taču nav, tik daudz jāčurā. Tāpat kā karstā. Tikai tad nav sniega un kaķu pēdas nemaz nevar redzēt. Arī vasarā to kaķu te noteikti nav mazāk kā tagad.

 

                                                     – 11 –

   Ancei  par savām mirkļa pārdomām Imants  neko neteica  – nobīsies un tad izjuks viņu retais kopbrīdis, tāpat kā viņa iecerētais  kopbrauciens vakardienas vilcienā.

–       Imant, par ko tu domā? Runā kā solīji. Mēs esam kopā un divi vien, – Ance tirinādama aukstumā nosalušos pirkstus – būs vien jāvelk ziemas cimdi atpakaļ rokās – bilda. Runājot ir jākustina mute, varbūt no tā arī kļūst siltāk.

–       Es un kaut ko solīju? Es nekad neko nesolu. Daru tā, kā tajā brīdī man liekas svarīgāk.

–       Kas tagad tev ir svarīgi, bez klusēšanas?

–       Tas, ka mēs beidzot esam kopā divi vien. Žēl tikai, ka tik auksts, – Imants noskurinājās savā jakā.

–       Klausies, tu man apsolīji visu ko teikt, bet tevi pat neinteresē tas, kā man gāja divatā ar audzinātāju.

–       Mani interesē. Viņš tikai ir pārāk vecs. Gan jau vecāks pat par tavu tēvu. Tu ievēro savu vecu teicienu – ka tikai tas vīrietis nav mana tēva gados?

–       Es ievēroju. Ar audzinātāju mēs runājām par maniem nākotnes nodomiem.

–       Ko viņš tev jaunu pateica?

–       Jaunu neko. Viņš arī ir ievērojis to, ka man svarīgi ir  cilvēki. Es gan visādi centos viņu apvārdot, ceru, ka man tas pat izdevās.

   Tajā brīdī Ance  sajuta uz savas kājas Imanta roku. Apsēdusies uz cita lielā akmens, viņa teica:

–       Imant, savaldi savas rokas. Es tev neesmu nekāda pelīte, ar ko runājot, tu vari to  raustīt aiz astes kā vien iegribas.

–       Ance, es jau tev teicu, ka man liekas, ka mums jāparunā par šo tēmu arī. Pelīte tu man neesi, es gribu ar tevi runāt. Tikai ar runāšanu vien priekš manis ir par maz.

   Pa to laiku Imants bija pienācis pie Ances  akmens  un apskāvis meiteni  ar savām nosalušajām rokām, sāka skūpstīt. Ance  viņa skūpstiem  neatbildēja, bet nevarētu teikt, ka viņai tie  būtu nepatīkami.

–       Ance, es kaut ko daru ne tā kā vajag? – Imants, sajuzdams meitenes  atturību, atlaida Anci.

–       Jā. Tu jau pašā sākumā  izjauci mūsu jauko tērzēšanu, – Ance atteica. Kaut viņa saprata, ka ja vēlas saglabāt kopējo pļāpāšanu, jāizpilda arī citas Imanta vēlmes. Tikai kā pašai pārmesties no vienas puses, kad viņa saka, ka tas nebūt nav  vajadzīgs, uz otru, izliekoties, ka Imanta izdarības viņai neko nenozīmē? Gan jau pienāks tādi laiki, kad pirmā skūpstīšanās un pat sekss vairs nebūs it kā aizliegti. Tikai kas tad būs tas aizliegtais auglis, tas ir vissaldākais?

–       Ance, tu man patīc, un mūsu gados ar parunāšanu vien nekas nebeidzas. Es tev patīku?

   Atbildes vietā Ance  pati aplika savas rokas ap Imantu un noskūpstīja viņu, parotaļādamās ar savu mēli.

–       Ance, kā man to saprast. Ka – jā , es tev patīku? Un tu arī tā proti skūpstīties?

–       Domā kā gribi. Tikai zini, ka es neko negribu ar tevi beigt.

–       Tu pati man tā arī neko nepasaki, gaidi tikai, lai es tev visu pateiktu. Ance, mēs būsim kopā?

–       Imant, tu atkal uzdod vienu un to pašu jautājumu, neko tā arī neinteresēdamies par to, kas notiek ar mani bez tevis. Es, neraugoties ne uz ko, vienmēr darīšu tā, kā es pati gribu. Vienalga, vai tu būsi ar mani kopā vai ne. To, vai mēs būsim kopā, šodien vēl nevar pateikt. Tas kopābūšanas ilgums, pastāvība atkarīgs no mūsu izturēšanās katru dienu, visu laiku.

–       Tad jau tev neko nenozīmē tas, vai es esmu ar tevi kopā vai ne?

–       Uzskati, ka tas ir mans noteikums, jo attiecības jau nenozīmē to, ka jādara tikai tā, kā iepriekš saka tas, ar kuru ir tās attiecības. Es taču  tev tikko teicu  – ilgums atkarīgs no mūsu abu izturēšanās.

   Viņi tā runādami bija apsēdušies katrs uz sava akmens, bet nu  jāceļas kājās un jāiet atpakaļ uz staciju, lai Imants tiktu uz vilcienu.

    Ceļš gāja pavisam pa citu vietu, aiz daudzām sabrukušās pils sienām. Gan jau tā pils pati no sevis nesabruka, tā kļuva nederīga dzīvošanai pēc kāda uzbrukuma. Jāpalasa kādi vēstures avoti, lai uzzinātu ko vairāk par notikušo. Nožēlojami, bet tuvējā apkaimē nevienam neinteresēja agrāk notikušais. Varbūt tas saistīts arī ar skolu, jo, ja noderīgi ir tikai skolotāji un lauksaimnieki, tad jau vietējā vēsture tagadējos laikos  nav vajadzīga.

–       Ance, mēs satiksimies?

–       Imant, nekļūsti  dīvains. Tu taču zini, ka tuvākajās dienās ārpus skolas mēs nevaram satikties. Bez  tam nākošnedēļ es uz pāris dienām aizbraukšu. Tevi tagad pavadīt uz vilcienu?

–       Ja gribi, tad nāc līdzi. Tu neesi aizmirsusi, ka drīz pēc tavas atbraukšanas būs žetonu vakars?

–       Kā to  var aizmirst? Mēģinājumi jau arī mums vēl paredzēti. Es tev pašā sākumā teicu, ka mēs divatā ārpus skolas satiksimies tikai pēc žetonu vakara. Tu neesi pamanījis, ka mēs to esam izdarījuši jau daudz ātrāk?

–       Baigās satikšanās.

–       Kā? Kā tu teici?  Tu neesi apmierināts ar to, ko mēs izrunājām, noskaidrojām?

–        Labi, labi, ejam uz vilcienu. Pavadi šoreiz mani.

 

                                                          – 12 –

   Pēc kādas nedēļas abi bija atkal pilsdrupās. Tūlīt pēc stundām atnākuši, nemaz ilgi nepārspriezdami,  uz kurieni ies. Bija gan auksts. Sasnidzis sniegs, taciņas tik pa drupu apkārni iestaigātas. Runāšanai jau neko vairāk nevajadzēja. Te nebija pat sienu, kurām skolā dažkārt mēdz būt ausis.

  Ance tikai pirmo dienu pēc tālā brauciena bija apmeklējusi skolu. Pirmie vārdi, ko Imants viņai teica jau skolā, skanēja pavisam vienkārši:

–       Man tevis trūka.

–       Nevarēji atrast nevienu citu, kas dažkārt saka priekšā.

–       Atkal tu izliecies. Pat ar mani.

–       Piedod, vēlāk iesim. Tev būs laiks?

–       Protams. Ja es tik ilgi esmu gaidījis. Tūlīt pēc stundām iesim. Parunāsim.

  Tāda īsa satikšanās saruna. Abiem gan zināms, ka sekos turpinājums. Tas vairs nebūs īss. Stundās jauno vielu neklausījās ne viens, ne otrs. Domāja, ko nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst pateikt jau šodien. Stundas būs gan arī rīt un parīt un vēl un vēl.

   Sniegs liels. Balts. Skaists. Apsedzis visu skatu bojājošo. Vecie, jau apsūnojušie akmeņi, uz kuriem labi bija sēdēt, pat vairs nav redzami. Taciņas līdz tiem arī nav iestaigātas – tagad neviens te nesēž, tik ātri iziet cauri. Daudziem te ir taisnākais ceļš. Pastaigāties uz šejieni atnākuši tikai Ance un Imants.

–       Še, tas tev. Skolā neiedevu. Man pašai arī garšo, tur visur gandrīz ir arī rieksti. Riekstus es ēdu, tie nav varžu kājiņas.

–       Ance, bet es taču pat nepateicu adresi, kur ir tas austrumu saldumu veikals. Naudu arī neiedevu. Tu speciāli meklēji, kur var nopirkt austrumu saldumus? – pateicoties, ka nav aizmirsts, Imants uztraucās.

–       Ko tu. Man tā vienkārši gadījās ieiet tur, kur tos pārdod. Tu nekreņķējies, bet ēdam, sūkājam, graužam. Es jau teicu, ka man arī garšo. Un par naudu par saldumiem vispār nedomā, man to iedeva viens nepazīstams vīrietis.

–       Ance, bet tu godīgi uzvedies? – Imants apņēma meiteni ap pleciem. Ko vairāk darīt viņam traucēja sniegs. Sniegs kādreiz arī traucē, vismaz tik agrā jaunībā.

–       Tu gribi zināt, kā man gāja tālumā vai nodarbosies ar roku palaišanu? – Ances jautājums tikai vēl vairāk samulsināja Imantu – tā nebija vienkārša roku palaišana, bet tās jau bija jūtas. Jūtas, kas puisī pirmo reizi pamodušās.

–       Stāsti. Gribu zināt. Gan jau tad te ilgi būs jāstaigā, – Imants drebinājās. Ne tikai no aukstuma, kas jau bija ticis caur viņa jaku. Pirmoreiz apjaustās jūtas arī lika drebēt. Ance nedrebinājās, tik teica:

–       Ir tik neparasti auksts, varbūt aizejam līdz manām mājām. Tās taču nav tālu.

–       Tev kāds jau ir no darba mājās?

–       Tu no kāda baidies? Māte jau laikam ir. Ejam. Man tev daudz stāstāma un ir tik auksts. Ir ziema, ne vasara. Pa ceļam es jau iesākšu tev ko stāstīt par braucienu. Tikai ievēro – es nevienam to nestāstu, ko tev, – Ance priecājās, ka pavisam drīz būs mājās. Tur vismaz ir siltums un sniega istabā nav.

–       Ejam, ejam. Stāsti, – Imants arī priecājās, ka pirmo reizi pats savām acīm redzēs, kā Ance dzīvo. Klasesbiedri ne vienu reizi vien viesojušies pie Ances mājās. Tikai Imants parasti sava vilciena dēļ izlaida šo iespēju. Tad jau arī Ance vēl nebija viņa plānos, toreiz šķērslis bija Armands, bet tagad tie plāni laikam mainās.

–       Iedod man atkal tos saldos riekstus. Vari atrast, baigi laikam noslēpis esi to turziņu?

–       Še, tik velc tūlīt cimdus atpakaļ, – Imants nobijās par Ances plikajām rokām salā.

–       Imant, paņem manu roku ar savu roku un ieliec savā kabatā, Es taču biju vilciena pavadone. Tas bija darbs veselas divas naktis. Labi, ka vagonā strādāja otra īstā pavadone, citādi gan jau es ar tiem pavadones uzdevumiem nemaz nemācētu tikt galā. Es jau iepriekš ļoti baidījos no tās karstās tējas nēsāšanas. Labi, ka visi pasažieri to nemaz negribēja dzert, bet jānēsā paplāte ar karstas tējas pilnām glāzēm bija tāpat. Tad nu kādā kupejā, tās ir tādas ar vilciena soliem pildītas vietas vagonā, kur pārlaiž nakti. Iedomājies, ka tavā vilcienā tur, kur sēžot pasažieri ir pagriezuši muguru, ir sienas un…

–       Es zinu, zinu, kas ir kupejas? Kas tev gadījās tajā vienā kupejā? Tajā sēdēja tikai vīrieši?

–       Jā, Imant. Tur jau laikam tas suns. Es. Uzmanīgi turēdama paplāti ar karstās tējas glāzēm, iegāju un noliku pasūtījumu uz mazā galdiņa. Viens no vīriešiem teica paldies un ielika ko manā kabatā. Tas viss notika tik ātri, ka es tikai vēlāk apskatīju, ka tas kaut kas bija nauda. Biju apjukusi, bet atpakaļ nenesu. Par to naudu es nopirku austrumu saldumus tev.

–       Par zagtu naudu man saldumus?

–       Imant, es taču nezagu to naudu, man iedeva. Man nevajadzēja tev atvest kāroto? – Ance brīnījās, ka Imants nesaprot tik vienkāršas lietas. Īstās pavadones pie tā noteikti ir tā pieradušas, ka uztver katru paldies kā pašsaprotamu algas pielikumu. Ance redzēja, ka viņiem līdz mājai vairs tikai pusceļš ejams. Imantam vēl pietiks laika muļķīgiem jautājumiem. Tūlīt arī viens sekoja:

–       Ance, tu man vari pateikt, kurā mājā Armands dzīvo? Atvaino manu ziņkārību, bet es gribu zināt, vairāk jau nevienu tavā pusē es nepazīstu.

–       Nemaz nevajag atvainoties, es tev parādīšu. Mēs vēl neesam klāt. Garām esam pagājuši ielai, uz kuras dzīvo Lija,  tepat mums blakus ir Birutas māja, tur – Dainas. Viņas nav mūsu klasē, bet tu zini, vai ne.

–       Zinu, zinu, Kāds aukstums šodien. Kur mums bija prāts iet uz pilsdrupām šādā laikā? – Imants drebinājās un labi apskatīja, kur iet – viņam jāiet atpakaļ uz vilcienu. Viņš gan jau reiz no Ances pavadīšanas viens pats bija gājis  uz staciju, bet toreiz bija vēls un tumšs. Tagad ir gaisma, kad viss ir savādāks. Viņš  neprasīs, lai tādā aukstā  laikā Ance atkal pavada uz vilcienu. Kad būs siltāks, tad gan. Tikai pavasaris vēl ilgi jāgaida. Kas to zina, vai viņi tad vispār satiksies ārpus stundām. Atkal tas pats, to nu gan Ancei nedrīkst teikt, ka arī tādas domas ienāk Imanta galvā, Ance tik pasmietos un teiktu, ka tad jau redzēs.

–       Nu, prāta laikam mums abiem trūkst ne tikai pilsdrupu lietā. Re – tajā mājā mitinās Armands. Uz šķērsielas šitai ielai. Redzi?

–       Tik tuvu tev? Tad jau jūs visu bērnību pavadījāt kopā.

–       Imant, kas tev par daļu. Sagatavojies, ka tev būs jāatbild uz visādiem manas mātes jautājumiem. Tu nāc pie manis, lai gatavotos matemātikas kontroldarbam. Saprati? Varēsi mācīties melot, ja vēl to neesi apguvis, – Ance brīdināja Imantu, pati nemaz neredzēdama, cik vērīgi Imants vēro apkārtni, it kā cerēdams te atgriezties vēl un vēl. To noteiks laiks un abu savstarpējā izturēšanās.

   Imants skatījās apkārt – daudz to koku. Daudz. Tagad pliki. Bez lapām. Pavasarī un vasarā te visapkārt viens liels zaļums. Nemaz nevajag pilsdrupas, kur no saulstariem slēpties. Ne velti gandrīz katrai pagasta ielai dots kāda koka vārds. Viss pagasts – viens liels mežs.

–       Imant, mosties. Mēs tūlīt iesim iekšā. Atdod manu roku. Tā ir tik silta, cik jābūt, – iztraucēja Ance. Viņiem abiem paredzēta runāšana, ne jau lai visu laiku klusētu, Imants pie viņas nāk.

–       Še tava roka, ņem taču. Tikai tad, kad gribēšu citreiz pats to ņemšu, ne tikai sildīšu.

–       Imant, ne jau te, mājās. Māte ir. Es tagad zinu. Tu ievērosi to, ko teicu?

–       Ko tu teici?

–       Tā, Imant, es pa tukšo tevi esmu brīdinājusi pieklājīgi izturēties?

–       Nemāci mani. Es nekad neesmu bijis nepieklājīgs, – tagad Imantam nebija laika runāt gudras lietas neprātā, jo viņam labi jāapskata, kur un kā dzīvo Ance. Visu lietu kārtība un nekārtība daudz ko saka par cilvēku, ko tās lietas apņem. Tikai nedrīkst aizmirst, ka Ancei, tāpat kā visiem citiem bērniem, jāievēro vecāku noteiktā kārtība. Viņas istabā gan jau vecāki nemaisās. Ja nu kādreiz varbūt grīdu izmazgā.

–       Labdien, – Imants teica pretī panākušajai Ances mammai. – Es esmu Imants, Ances klasesbiedrs, mēs kādu mirkli kopā gatavosimies kontroldarbam. Mācīsimies.

–       Imant, jaku tu vari atstāt te, te ir pakaramais, – tā jau bija Ance. Paldies Dievam, viņa nekur nebija pazudusi, tepat vien skraidīja.

 Ances māte, rūpēdamās par nosalušajiem bērniem, pajautāja, vai viņi ēst neko negrib, tēju padzert.

–       Nē, ēst mēs tagad neko neēdīsim, tēju gan paņemšu virtuvē, bet dzersim mēs manā istabā, – Ance  vēra virtuves durvis, lai uzvārītu tēju, bet tā jau karsta stāvēja uz plīts. Atlika vien ieliet krūzēs. Imants tikmēr, neko nedarīdams aplūkoja virtuvi – liela. Ja viņu ģimenei būtu tik liela virtuve. – Nekas, man būs, vēl tikai daži gadi jāpaciešas, – viņš pats sev apsolīja.

–       Imant, paņem pilnās krūzes, es paskatīšos, varbūt kāda  zaptsmaize mums noderēs. –  Ance dīdījās, jo māte tepat vien bija un viss runājamais jāatstāj uz to brīdi, kad aiz sevis viņi abi aizvērs Ances istabas durvis. Jā. Ancei, atšķirībā no Imanta bija pašai sava istaba. Liela. Cerams, ka šorīt kārtība atstāta, ka neviena nepieklājīga lieta nekur nemētājas.

–       Imant, pa trepēm kāp uzmanīgi, ka tēja neizlīst, – Ances māte rādīja ceļu Imantam.

–       Mēs iesim uz otro stāvu?

–       Jā, tur ir mana istaba, kur neviens netraucēs mācīties, – noteica Ance, rokās turēdama pilnu zaptsmaižu šķīvi – tēju dzerot noderēs, nevar apēst pilnīgi visus austrumu saldumus, lai paliek pašam Imantam.

–       Es pareizi eju? – Imants kliedza jau no otrā stāva gaiteņa.

–       Jā, jā, durvis ir tev priekšā, tās pa kreisi ir mana brāļa istabas durvis, bet viņš jau kādu laiku nav mājās. Man neko nav teicis, laikam tikai mātei, – Ance tepat vien bija un abi tūlīt beidzot aiz sevis aizvēra istabas durvis.

–       Tev gan liela istaba un tik daudz grāmatu.

–       Imant, noliec tēju uz galda un pats izdomā, kur tev labāk apsēsties. Te nav auksts, kā bija pilsdrupās. Ja gribi vēl vairāk sasildīties, vari atspiesties pret krāsni.

–       Es taču tev prasīju, kāpēc tev tik daudz grāmatu. Un pret krāsni neatspiedīšos. Uz tava dīvāna mēs tikai tuvu viens otram varam sēdēt.

–       Imant, tu par mani zinot visu, ko tad prasi, kāpēc te tik daudz grāmatu? Ja tu sēdēsi uz mana dīvāna, tad es uz krēsla pie krāsns. Saprati? Bet vispār pēc maza mirkļa mums ar abiem krēsliem jāpārvācas pie galda, jo tēja ir uz tā, un mums jāmācās kontroldarbam, – Ance atsmēja. Viņa priecājās, ka beidzot ir siltumā un, ka tiešām nekur nekas nepiedienīgs nemētājas.

   Imants, apsēdies uz pašas dīvāna maliņas, skatījās. Tādā meitenes istabā, kur galvenais nav tikai jau  palagota gulta viņš nebija bijis. Citam nekam jau arī citreiz nemaz nebija jēgas pievērst  savu uzmanību. Bet ir viss, gandrīz viss, ar ko nodarbojas Ance. Galds, pie kura Ance mācās skolas stundām, grāmatas plauktos, ko viņa lasa. Gan jau visas tās ir izlasītas. Daudz.

–       Ance, – Imants piegāja pie meitenes.

–       Es tevi klausos, mēs te esam vieni. Kad tu beidzot gribēsi dzirdēt par to, kā man gāja Ermitāžā? Tāpēc taču mēs satikāmies pēc stundām, – Ances muti aizsedza Imanta plauksta.

–       Ance, es satikos ar tevi  ne tikai tāpēc. Es gribu būt tavā tuvumā visu laiku. Arī tad, kad tu neko nerunā. Un es arī neko nesaku. Klusējam blakus, – Imants pašlaik vēl nesaprata, kas ar viņu dziļi dvēselē notiek, viņš pie sevis cerēja, ka Ance palīdzēs viņam sevi izprast. Viņa plauksta atlaida Ances muti un viņi abi sāka skūpstīties, nebaidoties, ka durvis var vērties vaļā.

   Durvis nevērās, bet Ance pārtrauca Imanta priekus:

–       Apsēžamies pie galda. Pa to Ermitāžu es baigi maldījos. Gāju uz turieni viena pati. Neviens, pilnīgi neviens negribēja apskatīt gleznas, bet skraidīt visu dienu pa pilsētas veikaliem viņiem nebija grūti. Maldoties es redzēju visu ko, beidzot atradu impresionistu zāli. Tev ko izsaka vārdi Monē un Manē?

–       Jā, vienu raksta ar o, otru ar ā, – atbildēja Imants, kuru vairāk par impresionistiem šobrīd atkal interesēja kas cits.:

–       Ance, tu tik skaisti skūpsties, tu ar kādu pārgulējusi arī esi?

–       Nu zini, bezkaunīgs arī tu esi. Tā man neviens nekad nav jautājis. Tā – tieši. Pirmkārt, es tev tā tieši nemaz neteikšu. Otrkārt, ja gadīsies, tev pašam varbūt būs iespēja pārbaudīt, vai es to esmu darījusi vai ne.

–       Tad tu saki, ka man būs iespēja pašam pārbaudīt?

–       Imant, neko es nesaku, un vispār es teicu – varbūt. Varbūt tikai dažās profesijās it kā vienmēr nozīmē jā, bet es teicu – varbūt. Tas no mums abiem atkarīgs, par ko šis varbūt pārvērtīsies.

–       Ance, bet es gribu tūlīt pārbaudīt, – Imants satvēra meitenes rokas.

–       Manas plaukstas jau sen ir sasilušas un tūlīt nekas tev nesanāks. Jebkurā brīdī manā istabā kāds var ienākt, durvis nav slēdzamas, mēs taču gatavojamies kontroldarbam. Tev pašam ar sevi jātiek galā, es neesmu tava mērķa šajā jautājumā piepildījums – es ar tevi negulēšu tikai gulēšanas pēc. Ja attiecības ar mani tu veido tikai tāpēc, lai mani dabūtu kopējā gultā, tad mums labāk būs, ja visu tūlīt un tagad izbeigsim. Es tev apsolu, ka nevienam neko neteikšu. Ja tu gribi, tad varbūt teikšu citiem, ka tu dabūji mani gultā un pēc tam vienkārši pameti.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu