Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Garstāsts Skolas laikā. 7.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jau pašā stundas sākumā Ance sāka grozīties apkārt, taču Imanta savā vietā nebija. Kas tā bija par mācību stundu, kas to lai zina. Ance jau bija gatava Imantam piemiegt ar aci, uzmundrināt to, norādīt, ka vēlāk varbūt  būs iespēja līdz galam izrunāties. Beidzot skatīties atpakaļ, Ance ieraudzīja Imantu, kurš sēdēja nepavisam ne savā vietā, bet bija apsēdies brīvā solā pašā priekšā. Tikai pēc Imanta muguras  vien Ance saprata, ka puisis ir ļoti noskumis. Viņai neatlika nekas cits, kā gaidīt kārtējo starpbrīdi, lai kārtīgi ar Imantu izrunātos. Zvans atskanēja necerēti ātri un Ance  kā jau bija nolēmusi piegāja pie Imanta un teica:

–       Tagad ir starpbrīdis, ejam izrunāties.

–       Tu ar mani vēl runāsi?

–       Protams, runāšu. Ar klasesbiedriem jau bez runāšanas nevar iztikt. Ejam citādi nebūs laika, – Ance noteica, vēl īsti neizlēmusi, ko teikt un ko noklusēt.

–       Uz kurieni ejam, nākošā stunda tepat? – Imants kā nekur negribēdams iet, mēģināja izvairīties no kopīgas būšanas divatā.

–       Iesim taču ārā no klases, jeb tu tiešām gribi, lai visi klasesbiedri noklausās mūsu sarunu. Īpaši viņi priecāsies, ja sarunā mēs strīdēsimies.

   Tikai tad Imants piecēlās no savas vietas un gāja Ancei  līdzi. Nekur tālu no klases viņi negāja. Apskatījusies, ka neviena dežuranta redzamā tuvumā nav, Ance  atspiedās pret sienu un iesāka:

–       Klausies, tev noteikti tas ir pārsteigums, bet es tā uzvedos vienmēr, kad maisās iekšā manās darīšanās, vai kā tavā gadījumā – noskatās no malas, ko es daru un tālāko izsecina. Ar Uldi man bija jāparunā, gribi to vai negribi. Par to nevienam citam nav daļas. Man vienkārši ir dusmas, ja mani izseko.

–       Man nav ko tev taisnoties un es tevi nemaz neizsekoju, maz kas te var atgadīties. Bez tam, katrs taču mēs varam darīt tā, kā uzskatām par pareizāku. Vai tiešām tavuprāt es nedrīkstēju paprasīt, ko tu runā tad, kad satiecies ar citiem.

–       Paprasīt drīkstēji, bet ne jau tā. Mēs pat sastrīdējāmies. Kāpēc tev visu stundu bija sakumpusi mugura?

–       Arī to tu redzēji? Centīšos  citreiz tev priekšā nesēdēt. Kā lai man nebūtu sakumpusi mugura, ja es visu laiku domāju par to, kāpēc mēs nekādi nevaram saprasties un mums nekad nav laika izrunāties, – Imants jau atkal bija pavisam noskumis.

–       Tu pats sevī nekad vainu nemeklē, tikai citos? Tev vienmēr iet vilciens, – Ance bilda kā glābiņu meklēdama pati no sevis. Šoreiz viņai likās, ka vainīga ir pati, jo joprojām domā par Armandu, kaut pa šo laiku pat satikušies viņi nebija. Redzējušies viņi nebija ne jau tāpēc, ka Ance negribētu, bet Armanda nekur nebija. Laikam sēž tikai stundās un kārto pavidam kādas savas darīšanas.

–       Vienmēr jau nav vilciens, ja tev traucē tieši  vilciens es varu priekš sevis to pavisam atcelt un pārvākties dzīvot uz šejieni. Kaut vai skolas internātā.

–       Izbeidz, neesi ar mani tik kategorisks. Vaina nav tavā dzīvošanas vietā, bet pavisam kur citur. Es nezinu kur. Tāpat kā nezinu, ko lai mēs darām, lai uzlabotu savu draudzību.

–       Nekas nav jādara. Draudzība vienkārši vai nu ir vai tās nav. Mums jāpagaida, par visu jāparunā un tad jau redzēs, kas būs.

–       Tu kā vienmēr runā gudri, bet, vai tu ko neputro? Mīlestība vienkārši ir vai nav, bet, lai iegūtu draugu, kas arī jādara. Zini veco – pie bagāta galda draugu daudz, pie tukša – neviena. Lai dabūtu pilnu galdu, vajag strādāt. Vai ne? Un  es vairs negribu skatīties tavā sakumpušajā mugurā.

–       Es sēdēšu savā vietā tev aizmugurē.

–       Nejoko. Tūlīt būs zvans uz stundu, bet mēs vēl neko tā arī neesam izrunājuši.

–       Satiksimies pēc stundām…

–       Tu taču zini, ka man tagad nemaz nav laika. Jāgatavo uzvedums, daudz kas jāiemācās no galvas un skolai arī jāmācās kaut kas.

–       Tev nekad nav laika, ja es ko saku un pat gribu. Tev nav laika, kaut arī vilciens tev nekur neiet, ja nu vienīgi tavam ceļam priekšā.

–       Nu labi, bet rīt varbūt satiksimies pēc skolas.  Tagad iesim uz stundu.

   Viņi abi iegāja atpakaļ klasē.  Ance visu stundas garo laiku domāja par to, kāpēc viņai tāds Imants, kurš pats ar sevi netiek galā, ir vajadzīgs. Viņš vēl pat iedomājas, ka varēs Anci  komandēt. Arī Imants it kā domāja par to pašu, bet  no cita redzespunkta. Viņš zināja, ka daudzām meitenēm nav vienaldzīgs, un jebkurā laikā varētu dabūt ikvienu no viņām bez mazākās piepūles. Ance  no sākuma viņam bija iepatikusies tieši izskata pēc, par tās raksturu toreiz viņam nebija ne mazākās nojausmas, tāpat kā tagad, kaut viņš uzskatīja, ka zina visu. Jo ilgāk viņš Anci  novēroja un tagad pat tikās ar to, jo interesantāka tā viņam šķita. Tā kā nekas cits neatlika, kā turpināt tālāk. Tā joprojām uzskatīja Imants.

–    Mēs pat pabučojušies neesam, – stundas beigās kāds Ancei  iečukstēja ausī. Piesteidzies bija Imants.

–       Ar to ir tāpat kā ar to draudzību – tā vai nu ir vai tās nav. Vai tad draugi bučojas?  – Ance smaidīdama atteica un aizsteidzās. Viņai tiešām uzvedumam vēl daudz kas bija jāizdara un laika palicis pavisam maz, jo jau rīt būs pirmais mēģinājums ar visiem soliem. Galvenais tikai, nedrīkst aizmirst pateikt Uldim, ka jābūt vismaz uz pirmo mēģinājumu.

   No paša rīta Ance  klasesbiedriem paziņoja:

–       Šodien pēc stundām esiet gatavi pirmajam mēģinājumam uz skatuves.

   Pēc stundām visi, kam bija jāpiedalās uzvedumā, sapulcējās skolas zālē un godīgi gaidīja mēģinājuma sākumu. Tekstu visi bija iemācījušies, tikai tagad nezināja, ko darīt.

Skatījās uz Anci, domādami, ka viņa kā stundās pateiks priekšā. Klasesbiedrene, kura šajā priekšnesuma gatavošanā bija galvenā,  neko sliktu negribot, tikai godīgi noteica:

–       Pagaidīsim Uldi, nekur neizklīstiet.

–       Mūsu klasē neviena Ulda nav. Tas ir teātra Uldis? Tu pati neko  nevarēji izdomāt? – jautātāja bija neviena cita kā Rita. Viņa vienmēr un visur pacentās radīt domstarpības klases biedru starpā. Tomēr  tik skaļi un izteiksmīgi neviena cita klases meitene  nerunāja. Gan jau viņas jautājumus kaut kā par visiem apies.

–       Es visu izdomāju, bet konsultējos arī ar Uldi, tā ka mums viņš jāpagaida uz pirmo mēģinājumu. Ja jums kas iebilstams pret to, ka Uldis būs klāt, sakiet. Vairāk neviena nebūs, skolotāja neviena vispār nebūs, – Ance  bilda, labi redzēdama, ka glābiņš Uldis jau nāk.

–       Tu zini, Uldi, dažiem te ir iebildumi, ka es tieši tevi paaicināju uz pirmo mēģinājumu. Viņiem pat liekas, ka saviem svētkiem visu tu pats esi izdomājis.

–       Es visu jau pagājušajā gadā izdomāju. Kuri tie ir, kam ir iebildumi? Mēs kopā varam izdomāt, kam aiziet, – Uldis nemaz nebija samulsis. Viņa situācijā jebkurš cits tāds varbūt būtu kļuvis, bet Uldis pat izteica savu priekšlikumu.

–       Izbeidz, kam te vajag iesaistīt kādu citu. Ja nevienam nevajag manu uzvedumu, lai paši izdomā ko labāku. Mūsu klasei uzvedums tāpat būs jāsniedz. Tavā vietā palīgos es varēju saukt jebkuru citu. To, ka es gribēju tikai  tevi, zinu tikai es, es ne ar vienu šajā lietā neesmu konsultējusies, – Ance  jau sadusmojās, ka viņai tik gari un plaši jāskaidro, kāpēc viņa izvēlējusies Uldi. Tajā brīdī skolas  strādnieki ienesa solus.

–       Kur tos likt? – pirmais prasīja un Ance atbildēja:

–       Uz skatuves.

–       Kāpēc tagad, kad mums ir mēģinājums, uz skatuves vajadzīgi soli? – nu jau savu rūpi izrādīja ne tikai Rita, bet arī citi klasesbiedri.

–       Solus mums pašiem vajadzēs, – Ance atteica, kaut par kopīgo ideju ar Uldi vēl neko nebija teikusi.

–       Mēs tajos nesēdēsim, mums te nav nekādas stundas, – cits caur citu kliedza klasesbiedri.

–       Sēdēsim gan. Es pateikšu kā, ja es ko nezināšu, jums būs jāklausa Uldis, – tagad kārta pasmaidīt bija pienākusi Ancei.

–       Kā  mums tos solus izlikt? – nu jau jautāja klases puiši, kuri neviena nemudināti bija strādniekiem sākuši palīdzēt nest solus.

–       Divās rindās, jums pašiem tajos solos būs jāsēž, par solu kārtību gādājat arī jūs, – tā atkal bija Ance. Viņa nepārtrauca domāt,  kā īsti visiem sēdēt. Uldis atradās turpat Ancei  blakus – būs, kam paprasīt, ja ko nevarēs izdomāt.

   Soli uz skatuves tika izvietoti divās rindās un visi apsēdās gandrīz tāpat kā klasē. Neparasto kārtību izjauca  Ance:

    –   Pirmkārt, jūs man neparastā vietā atstājāt brīvu – es nevienā stundā nesēžu pirmajā solā. Otrkārt, dažiem puišiem būs jāsamainās ar meitenēm – tā jau arī te nebūs, ka visi puiši sēdēs tikai pēdējos solos. No sākuma samainieties paši, lai nevienam no malas nav jāiejaucas.

   Sākās neliela grūstīšanās un ņurdēšana, kas jau ikdienā bija dzirdēta. Parasti ikdienā tā nebija uz skatuves un te tā izlikās daudz klusāka.

–       Nu tā, visiem ir labi, iegaumēsiet savas vietas vai vienmēr mainīsiet? – jautāja Ance, iedama uz sev paredzēto vietu.

–       Tagad noskaitīsim visu tekstu, tikai ne kā parasti sēžot vietās, bet katram sava teksta laikā būs jāpieceļas kājās. Tas tad arī būs vienīgais kustību uzdevums šajā priekšnesumā. Uldi, paskaties kā svešais, kā kurš izskatās piecēlies kājās. Vai nekas nav jāpaslēpj.

   Viss bija labi, arī uz skatuves, tikai Uldis vēl nevarēja iedomāties, ka priekšnesuma dienā meitenēm mugurā būs daudz īsāki svārciņi un līdz ar to no lejas, no zāles,  redzams viss, kas kurai uzvilkts zem svārciņiem un kurā vietā kas beidzas.

–       Puiši, priekšnesuma laikā jums jāuzvelk  balts krekls un jāapliek kāda kaklasaite, pēc tam, ja gribat varat pārģērbties, – Uldis brīdināja zēnus, jo viss priekšnesums jau bija beidzies. Uldis kārtējo reizi pārliecinājās, ka Ance visu bija izdomājusi kārtīgi, par sameklēto tekstu nemaz nerunājot, jo tur bija viss, ko piemērotu šajā reizē varētu vēlēties, sākot no Rūdolfa Blaumaņa un beidzot pat ar Imanta Ziedoņa teikto. Pa kuru laiku Ance  to visu darījusi? Nevar taču būt, ka viss teksts stāvējis jau gatavībā, tikai gaidot pielietošanas brīdi. To, ka Ance šajā jomā zināja daudz, neviens nevarēja apstrīdēt. Kāds  varbūt var pierādīt pretējo? Tad nepieciešams cits žetonu vakars? Vai kādā citā reizē?

   Ance pati nebija tik apmierināta, kā kāds no malas. Viņa gan varēja  iedomāties un jau zināja, ka neviens klasesbiedrs nav nekāds aktieris.  Nebūs arī.  Tā meitene, klasi zemāk, gan ir talantīga. Tikai baigā špidrilka. Tad jau redzēs, ko viņa izdomās, kad būs klāt beidzamais mirklis rūpēties pat savu nākotni. Puiši kā parasti stundās tikai kaut ko murmulēja, arī Imants, kaut viņam runāšanas ziņā bija iedots pats vienkāršākais teksts. Vēl daudzas reizes jāmēģina teksts, varbūt tā kaut daļēji var uzlabot runāšanu. Vajadzētu  arī ar katru individuāli pārspriest  teksta saturu, tā kāds negribot var atklāt arī kādu savu problēmu, ar kuru pats nemāk tikt galā. Skolas soli mēģinājumā vairs nebūs vajadzīgi. Labi gan, ka ar tiem soliem tā izdomāts, nevienam vairs nevajadzēs teikt, ko darīt uz skatuves. Klase ir klase, arī uz skatuves nekas savādāks nekļūst.

   Uldis turpināja skatīties uz Anci un nebeidza brīnīties – kāds talants aizies bojā, ja to kārtīgi neizmantos. To, ka Ance neko nedomā par tālāku mācīšanos aktieros vai režisoros, pat Uldis zināja. Kā lai Ancei  iestāsta to, ka nevar ar savu talantu mētāties, jo talantīgo vietas nenovēršami aizņem netalantīgie, neaizmirstot, ka talantīgie jāturpina izmantot. Netalantīgie neapzinās to, ka bez talanta teātri var tikai skatīties, nevis uzņemties tā taisīšanu. Tad jau labāk ja tādu teātri spēlē bez skatuves.

   Tā domādams, it kā būtu kāds pieredzējis vīrs, nevis tikai beidzēju klases skolnieks, Uldis nemaz nebija dzirdējis, ka Ance jau sen noteikusi:

–       Tagad beidzam, ejam mājās. Solus aiznesīs tie paši strādnieki, kas tos atnesa. Uldi, cik reizes man tev jāprasa, ko tu klusē, kā tev patika?- Ance turpmāk runāja tikai ar Uldi.

–       Es nesaprotu, kāpēc tu mani sauci. Viss bija lieliski, un būs vēl labāk, jo ir vēl laiks.

–       Es jau tā domāju, ka tu aizmirsīsi – es tevi nemaz nesaucu, tu pats pieteicies atnākt. Tad, kad ar tevi pirmo reizi runāju par uzvedumu, es nemaz nezināju, kā visus izvietot tā, lai mazāk būtu jākustās. Tagad es arī vienu lietu nezinu.

–       Nu tad pasaki. Varbūt es atkal varu ko izdomāt, ko tu pati jau iepriekš labi esi zinājusi.

–       Tas nemaz neattiecas uz teātra lietām.

–       Ļoti labi, – Uldis noteica. Viņš priecājās, ka ar viņu kāds iedomājies runāt par kaut ko citu.

–       Zini, – turpināja Ance, – tas attiecas uz Ritu un tām, kas viņu atbalsta.

–       Es pat neko nedomājot varu tev pateikt – neņem galvā. Izliecies, ka viņu  vispār nav. To, ka tu to vari izdarīt, pierāda kaut vai šodiena. Es jau biju sagatavojies, ka sāksies liels skandāls, bet tā kā tu neko neteici, nekas arī nesākās. Tas, ko viņas domā pēc tam, lietas būtību nemaina. Tā ka lai viņas domā, ko pašas grib.

–       Labi, vēlreiz paldies par visu. Ej tagad mājās.

–       Un tu, mājās neiesi?

–       Drusku pasēdēšu, padomāšu un tad jau iešu. Ja tev šķiet, ka mēs varam iet reizē, tad neaizmirsti, ka mums nav pa ceļam. Tikai zini, ja man vēl kādreiz vajadzēs, es tevi atkal saukšu palīgā.

–       Sauc. Bet nāc uz manām nodarbībām.

–       Varbūt iešu. Tagad ej tu, – un Ance palika zālē viena Vismaz viņai tā likās. Te pienāca Imants:

–       Beidzot sagaidīju, ka tas Uldis aiziet bez tevis. Tu neesi aizmirsusi, ka solīji ar mani šodien satikties?

–       Neko neesmu aizmirsusi. Tu atkal mani izspiegoji?

–       Es tevi gaidīju.

–       Tu jau varēji aizbraukt ar savu vilcienu. Bez tam man liekas, ka tieši šodien Uldis godīgi nopelnījis to, ka, ja viņš gribētu, lai es ietu reizē ar viņu uz mājām, tā varētu notikt.

–       Vilciens iet arī pēc stundas, divām, trim. Ejam?

–       Ejam, – Ance piecēlās un bija gatava iet uz ģērbtuvi pēc savas kažokjakas. Viņai nekur uz ģērbtuvi nebija jāiet, jo Imanta padusē tā jau bija iežmiegta. Ko viņš darītu ar Ances  jaku, ja viņa nekur neietu?  Ancei pašlaik  nekas cits neatlika, kā ātri jaku paņemt un uzvilkt, lai tā nesaņurkās svešā padusē, kur jakai nemaz nebija vietas.

   Izgājuši no skolas, viņi rokās tā arī nesadevās, kā parasts šādos gadījumos. Pie tam laiks strauji gāja uz vakara pusi un bija jau tumšs.

–       Kā tev patika viss uzvedums kopā? – Ance prasīja par to, par ko visvairāk domāja.

–       Man patika, gan jau beigās būs vēl labāk. Pa kuru laiku tu to visu paspēji?

–       Pa to laiku, kad neko nedomāju par tevi. Gan jau nākamais projekts būs jāveido pavisam drīz.

–       Nejoko. Es runāju nopietni. Kāpēc tu ar mani negribi tikties, vai tad es esmu tik slikts?

–       Es nekad neesmu teikusi, ka tu esi slikts. Protams, varētu būt vēl labāks. Pie tam skolā es uz tevi skatos daudz vairāk nekā uz pārējiem. Tu gan uz mani nemaz neskaties. Kā jau visi puikas. Izmanto mani tikai tad, kad esmu vajadzīga – stundās, lai es pateiktu priekšā, starpbrīžos, lai izšķirtu no citiem nemiera cēlājiem.

–       Tu joprojām joko un nemaz negribi atbildēt uz manu jautājumu, – Imants sabozies pārtrauca Anci. Tagad Ances  kažokjakas vietā viņš padusē bija iebāzis savu skolas somu un, lai  arī  viņš par savu izdomu jutās laimīgs, soma sāka  traucēt.

–       Atceries, iepriekšējo sarunu divatā mēs beidzām tikko iesākuši un tu pat apsolīji, ka nākamreiz pateiksi, ko uzskati par draugu, – Imants turpināja nu jau neatlaidīgi.

–       Es visu atceros un joprojām uzskatu, ka draugi nesatiekas tikai tāpēc, lai pabučotos.

–       Bet bez tā jau nevar iztikt. Cik ilgi mēs iztiksim?

–       Iztikt nevar, bet ja tas kļūst par galveno kāpēc cilvēki ir kopā? Vai tad tu tiešām nevienu nezini, kas tikai tāpēc satiekas?

–       Zinu jau zinu. Ne jau ar to viņi sāka. Tu man neatbildēji – cik ilgi mēs iztiksim bez skūpstīšanās?

–       Varbūt visu laiku. Viņi sāka ar to, ka strīdējās par to, kurš kuru izspiego? Man vēl nav iepaticies, ja mani izseko un manā vietā uz priekšu izdomā, kas man darāms. Man taču ir sava dzīve. Labi gan būtu, ja manā vietā kāds cits pelnītu un saņemtu atzīmes un man pašai par to nemaz nebūtu jāuztraucas.

–       Ance, es taču nedaru neko no tā, kas tev tā nepatīk. Kāpēc tu uzskati, ka es tevi kaut kā izspiegoju?

   Viņiem tā sarunājoties klāt bija vecās pilsdrupas, kas tagad jau bija pilnīgi apsnigušas. Ja jau ir saglabājušās pilsdrupas, tad bija arī būdiņas, kas līdz šodienai nav saglabājušās. Agrāk arī bija nabagie un bagātie. Interesanti, kā tajā pilī agrāk dzīvojuši. Tur gan arī bagātos apkalpoja nabagie. Par silto laiku it kā Ancei viss  bija skaidrs, jo tad jau siltumu nevajadzēja. Labi, ka pilī neiekļuva karstie  Saules stari un to nepiekarsēja. Gan jau pils bija laba vieta, kur patverties no karstuma. Bet aukstā ziemas vakarā? Vai jau toreiz bija krāsnis un siltas drēbes jeb vai visi līda zem siltām segām, līdzko neko bez gaismas nevarēja redzēt. Ko tad darīja pie skalu gaismas? Ance  to nezināja, bet sajuta, ka kāds izmanto tumšo vientulības mirkli, lai viņai pieskartos:

–       Es taču tev jau teicu, lai tu mani neaiztiec.

–       Ja? Tu nevienam citam arī neļauj sev pieskarties? – prasīja Imants, kurš bija cerējis, ka tieši šovakar  Ance  atļausies un piepildīs klusās Imanta cerības, kaut tās bija redzamas katram, kas uz viņu paskatījās ar neapbruņotu aci.

–       Neviens nedrīkst man pieskarties bez manas atļaujas, arī tu, – Ance noburkšķēja. Diemžēl Imants nebija sapratis, ka visu iepriekšējo laiku runājot, Ance  bija domājusi arī par Imantu, neviens jau viņam to nepateica. Priekšā nepateica? Kāpēc viņai tāds Imants vispār bija vajadzīgs? Smuks jau viņš bija un tas ir pats galvenais ne vienai vien meitenei. Viņas nevar iedomāties, ka ar laiku smukums var palikt tikai labās atmiņās un fotogrāfijās, dzīvē galvenās ir pavisam citas vērtības. Tas attiecās arī uz  Imantu jau tagad. Smuks viņš bija, to Ance   redzēja sen. Bet vai viņš pats to vienīgo vēl gribēja uzlabot ar ko citu? Ar Imantu nevarēja runāt ne par ko, ja nu vienīgi par šodien esošo laiku, kaut pašam viņam šķita, ka ir zinošs visos jautājumos un galvenais – viņa viedoklis vienmēr ir tas pareizākais, jo citādi nemaz nevar domāt. Ancei  gan ne vienmēr bija svarīgs tikai pareizais viedoklis, uzklausīt viedokli. Meitenei  vajadzēja vienkārši parunāties. Padomu viedokļa ziņā varēja prasīt tādiem kā Uldis, kas nekad neatsaka. Viņš uzklausa un tad izsaka savu viedokli, neko neuzspiežot. Tad kāpēc satikties pa kluso, kaut visi, kas to gribēja zināt, tāpat to bija ievērojuši? Pierādīt sev un vēl kādam, ka tāda Ance ir vajadzīga arī kādam citam, ne tikai Armandam? To Ance  tāpat jau bija apjautusi, ko tur vēl pierādīt sev?  Pierādīt citiem  tāpat  neko nevarēja. Šīs nav algebras teorēmas. Tie, kam bija kaut kas jāpierāda, uzskatīja, ka jūtu jomā  viņi tāpat zina visu labāk par citiem.

      Beidzot Ancei  ienāca prātā, ka viņu draudzība visvairāk vajadzīga Imantam pašam. Lai varētu bez prasīšanas norakstīt, lai stundās nemaz negaidītu, ka Ance

teiks priekšā, jo tas notiks it kā pats no sevis. Viņai tikai neienāca prātā, ka būtībā viņa Imantam bija vajadzīga vienai reizei, lai pēc tās atkal varētu mesties kādas citas sirds iekarošanā. Imanta domas gan lēnām bija mainījušās, jo pirmkārt jau patērētais laiks vienas reizes dēļ bija pārāk ilgs. Imantam Ance sāka likties arvien interesantāka. Nekā tad, kad viņi tikko sāka staigāt kopā. Nevienam Imants to nebija teicis, viņš pats nebija pārliecināts par savu domu  noturību.

–       A – ū, kur tu esi? Drīz jau būs tavas mājas, – Imants ilgāk nevarēja izturēt Ances klusēšanu un izvairību.

–       Es pati redzu, ka mēs jau tuvojamies mājām, bet tev jau nekur vēl nav jāsteidzas. Tu arī šoreiz gribi tikt no manis vienkārši vaļā? Neizdosies, mēs vēl neko tā arī neesam izrunājuši. Tev ir labi, ejot ar mani kopā?

–       Atkal tu sāc? Es domāju, ka mēs esam beiguši par to runāt. Es tev esmu vajadzīgs tikai skolā, lai tev būtu, uz ko paskatīties. Viss tas, kas man ir vajadzīgs, tevi neinteresē, – Imants izlikās jau saskaities.

–       Tu vari pateikt, kas tev ir vajadzīgs? Mani tas interesē, kaut tu saki, ka ne. Bet pasaki, nevajag, lai es pati uzminu. Ja nu es minēšanā piedzīvoju neveiksmi? – Līga jautāja, kaut paredzēja, ka sekos kas ne pārāk patīkams. Bet pie viena taču jātiek ar visu galā. Patīkamais vien nav nekāda pilnība.

–       Man vajadzīgs? Es tevi gribu paturēt uz visiem laikiem un gribu tevi visu, arī kā sievieti. Tu tam esi gatava?

   Tā, nu tas bija pateikts. Redzēs, kas sekos. Ance  bija gatava tam, ka viņai kādreiz Imants izteiks savu slēptāko vēlēšanos. Dzirdēt viņa bija gatava, darīt arī? Diezin vai. Tas, viņasprāt, varētu notikt pats no sevis. Tā vienkārši notiek un viss, bez nekādiem noteikumiem, bez kādas atbildības citu priekšā. Mīlestības dabīgs it kā turpinājums  ir seksuālas attiecības divu cilvēku starpā. Ja nav pašas mīlestības. Ko lai saka Imantam? Seksu var dabūt par naudu, ja tas ir nepieciešams un mīlestības nav? Vai tā vēl nav pienākusi? To teikt? Runāt par to, ka ir arī tāds plikais sekss, kad cilvēki apmierina tikai savas fizioloģiskās vajadzības, bet jūtu nav? Viņi taču vēl ir pārāk jauni, lai kristu viens otra skavās bez jūtām.

–       Imant, es nesapratu, vai tā bija tava atzīšanās mīlestībā?

–       Es kaut ko tādu teicu?  Tu nevari pagaidīt, kamēr es pats ar sevi tieku galā?

   Tā. Ance to prasīdama bija palīdzējusi Imantam  izvairīties no konkrētas atbildes, pretī saņemdama tieši to pašu. Viņa, protams, var pagaidīt, kamēr Imants tiek pats ar sevi galā, gulta vien viņai nav svarīga. Tikai kad gan pienāks nākamā reize šim bīstamajam pasākumam? Otrreiz Imantu tik viegli apvārdot var arī neizdoties.

   Imants  sen bija sapratis, ka viņam gribas būt kopā ar Anci  tāpat vien, tikai blakus. Viņš  bija labi apskatījis Anci, savā galvā izdomājis, ka nesmukāka viņa vairs nekādi nekļūs. Ja nu Ancē  laika gaitā būs vērojamas kādas pārmaiņas, tad tās būs tikai uz labo pusi. Citas var palikt resnākas vai tievākas, un tad notiekošās izmaiņas ir visiem redzamas. Ar Anci  nekas tāds redzams nevar atgadīties, jo viņa jau tagad seko līdzi, arī savam organismam. Visi to nemaz nedara. To, ka Ance  to dara, neviens no malas nevar redzēt. Viņa kā visu dara kaut kā nemanāmi. Arī Imants to nezināja. Viņš tikai pats bija apjucis, ka viņā pašā rodas šķēršļi tam,  uz ko tik ilgi pats gājis. Laikam pats savā gājumā apmaldījies.

   Īstais brīdis kārtējam jautājumam, lai izkliedētu gaisā virmojošo trauksmi, par turpmāko attiecību iespējamību.

–       Klausies, tu rīt būsi skolā?

–       Vai tad es kādreiz varu arī nebūt, nevienam neko nesakot? – Ance atsmēja. Viss  

galvenais, kas no viņas atkarīgs, it kā ir izdarīts. Arī klases priekšnesums žetonu vakaram gandrīz gatavs. Jāgaida tikai nākamais pasūtījums no skolas kultūras dzīves vadītājiem, gan jau būs. Ance  saprata, ka viss ir labi izdarīts un apmierināti būs visi. Ance zināja, ka tieši skolas laikā, kad visi vēl nav pietiekami izauguši, kļūdīties ir cilvēcīgi. Bet, ai, kā viņai negribējās, ka kļūda būtu pieļauta tieši šoreiz. Armands arī

saņems šo skolas žetonu. Jau pašā sākumā, kad klase izdzirdēja skaļi izteikto uzdevumu sagatavot priekšnesumu, pašiem bija saprotams, ka bez kļūdām var iztikt. Vienīgajā lietā, ko pati Ance  nekādi nevarēja izplānot, bija palīdzējis Uldis. Tā visi klasesbiedri tika

cauri ar vienkāršu teksta nolasīšanu, daudz iepriekš nedomājot, kur likt rokas un kājas. Vienīgi Imants negribēja atzīt, ka viņam iedots vieglākais teksts. Dzejoļus viņš nekad nebija lasījis ne skaļi, ne klusi. Saprast kaut kādu epifāniju – tas no viņa bija par daudz prasīts. Tie, kas dzirdēja viņa norunāto epifāniju, tāpat nezināja, ka pats runātājs nesaprot neko. Galvenais bija tas, ka citiem ir labi. Gan jau bija. Imants skaļi nešļupstēja. Izkliedza tekstu skaidri.

–       Tu kādreiz beigsi domāt par žetonu vakaru? Tad jau redzēs, kā tur ies, – Imants atkal pārtrauca Ances  domāšanu interesantākajā vietā. Viņam bija apnicis nemitīgi klusēt.

–       Tu nemaz neuztraucies par to. Kā tiksi galā ar savu runājamo epifāniju?

–       Kas tur ko uztraukties? Ja es pats neko nesaprotu, tad citi varbūt sapratīs.

   Tajā mirklī Ance  it kā nejauši paskatījās uz savām kājām un bija patiesi pārsteigta par to, ko tur ieraudzīja. Kājās kāds viņai bija uzvilcis vecos zābakus. Tieši tā, kāds uzvilcis, jo vai tad  viņa pati  kādreiz būtu tos vilkusi, pie tam pat ejot uz skolu. Kur tajā brīdī, kad kāds vilka meitenei zābakus kājās,  bija Ance  pati? Zābaki kājās bija nemoderni, veci.  Tie nemaz nepiestāvēja Ances  brūnajām biksēm un brūnās kažokjakas. Vecas sievietes apmierinātos arī ar Ances  vecajiem zābakiem, kuriem bija tikai gads. Ka tikai labi derētu kājā. Ancei  pašai tie likās bezgalīgi veci. Kā gan tā varēja būt, ka no rīta viņa ir tā pārskatījusies. Kā tie vecie zābaki tikuši tur, kur parasti ir tikai ikdienā velkamie? Šoreiz Ance  neko nezināja. Ka tik nenotiek vēl kāda kļūda šajā dzīvē.  Jāturpina saruna ar Imantu.

–       Žetonu vakars paies tāpat kā visi iepriekšējie. Kāpēc tu neko nesaproti no savas runājamās epifānijas?

–       Ko tu man prasi? Nesaprotu un viss. Kāda tam nozīme? Ko mēs tagad darīsim, tūlīt būs klāt tavas mājas?

–       Tev bija labi iet  kopā ar mani? – Ance atkal prasīja, izlikdamās, ka neko no iepriekš dzirdētā nav sapratusi.

–       Ko tu atkal gribi, es jau esmu tev teicis, ka tu man patīc. Tu gribi uzzināt vēl ko vairāk? Es pagaidām tev neko citu neteikšu. Es ar tevi gribu ne tikai pastaigāties, bet būt kopā visur. Pagaidām visvairāk mums iznāk būt kopā skolā. Jeb tu varbūt gribi, lai es uz skolu vispār neeju, – Imants teica pirmo, kas viņam iešāvās prātā.

–       Ko tu runā tādas muļķības. Tu taču zini, ka skola mums jābeidz. Vēl atlikušajā skolas lakā mums jāizdomā, par ko gribam kļūt. Tu jau zini, par ko tu gribi būt?

–       Un tu zini? – Imants atbildes vietā uzdeva jautājumu.

    Vienreiz Ancei kāds pilnīgi  tieši  uzdeva šo jautājumu. Pie tam pats Imants. Kā atbildēt – teikt beidzot taisnību vai melot. Laikam jāizvēlas vidus ceļš, tas var būt arī no zelta.

–       Zini, es esmu nolēmusi mācīties valodu, – Ance nepiespiesti atbildēja Imantam. Saruna bija jāturpina. Nevarēja teikt, ka debesis ir zilas, bija jau tumšs, to nemaz tā īsti nespēja saskatīt neviens no abiem.

–       Tu un valodas. Nekad tas nebija pat ienācis prātā. Vai  tev nepietiek ar angļu valodas stundām skolā?

–       Tā nebūs angļu valoda. Manu izvēli daži zina. Tā būs kāda veca valoda, kurā neviens vairs nerunā.

–       Tu vari man neteikt, kas tā par valodu, ja negribi, lai es zinātu. Bet, ja neviens pat vairs nerunā, ko tu darīsi ar tās valodas zināšanām?

–       Ko darīšu? To pašu, ko ar citām valodām – mācīšu tiem, kas to nezina.

–       Nejoko. Vismaz ar mani nejoko. No tevis nekāda skolotāja nevar iznākt, jo tu pati par to negribi būt.

–       Kāpēc tev liekas, ka no manis nevar iznākt skolotāja?

–       Es zinu. Tu nekad neesi gribējusi par skolotāju  būt.

–       Mūsu skolā ir tik daudz labu piemēru. Manas domas arī var kādreiz mainīties.

–       Es zinu, ka tu nebūsi nekāda skolotāja.

–       Tev taisnība, nebūšu arī skolotāja, – Ance apmierināja Imanta ziņkāri vismaz šajā jomā.

–       Ko tad tu darīsi ar to seno valodu? – Imants neatlaidās.

–       Valoda jāzina, lai labāk varētu izprast vēsturi. To valodu daudz lieto arī, piemēram, medicīnā, – Ance  jau lika lietā savas zināšanas.

–       Bet kur tad paliek saskarsme ar cilvēkiem. Tu taču tā nevienu nesatiksi, viena pati sēdēsi ar savām valodas zināšanām.

   To arī Imants bija ievērojis, ka Ancei ik brīdi vajadzīga cilvēku sabiedrība.  Kaut kad viņam būs jāpasaka taisnība. Ja vajadzēs.  Ne jau velti Imants vienmēr atkārtoja – es vienkārši zinu. Kādam tas varbūt bija vienkārši, Imantam pašam, piemēram. Ancei nācās turpināt uzsāktos melus, kuri gan tādi bija tikai daļēji:

–       Ja pati negribēšu, nebūšu viena. Viss atkarīgs arī no tā, kādi apstākļi veidosies. Laiks jau nestāv uz vietas. Aizmirsis esi, vai.

–       Neko neesmu aizmirsis. Pabučoties negribi? Tavas mājas klāt.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu