Tā arī pagāja gandrīz visas stundas. Pirmā stunda jau bija aizmirsusies, kad viņu klasē ienāca visas skolas kultūras darba organizatore Anna un skaļi, tā lai visi dzirdētu, teica:
– Paklausieties mani, esiet uzmanīgi! Jūs zināt, ka pavisam drīz būs skolas žetonu vakars, kad žetonus saņems tie, kas pašlaik mācās vidusskolas pēdējā klasē. Jūs arī zināt to, ka pēc vecvecas tradīcijas žetonu vakara lielākais un pilnībā vienīgais priekšnesums ir priekšpēdējās klases dzejas uzvedums. Jūs esat tieši tā klase, tā ka gribot negribot jums par to tagad jāpadomā. Un ne jau tikai jāpadomā. Es gribu teikt, ka tieši jums tas galvenais priekšnesums jāsagatavo. Kā visos lielos pasākumos vajadzīgs arī atbildīgais, mēs esam nolēmuši, ka jums tā būs Ance, kurai jau ne vienreiz vien viss labi iznācis. Ance, par visu notiekošo šajā jautājumā stāsti man, nekas cits man nav jāzina.
Ance piecēlās kājās uzreiz, jo kā vienmēr skolā lielāko daļu laika pavadīja savā solā. Runāja gan tā, it kā iepriekš būtu zinājusi, kas jāsaka:
– Ne šodien, ne arī rīt, cienījamie klasesbiedri, es jums neko nevarēšu iedot. Pēc kādām pāris dienām iedošu. Ceru, ka jums pietiks laika iemācīties, jo viss, ko es iedošu, būs jāiemācās no galvas. Ja kādam ir kāda ideja, var griezties pie manis.
Anna tikai papildināja:
– Laika pietiks. Vēl jau ir pietiekami daudz laika, var pat pārmācīties. No galvas gan būs jāzina viss teksts, citādi jau tas nebūs nekāds priekšnesums. Ance, vai tev ir kādi skaļi uzdodami jautājumi.
– Nē, pagaidām es neko negribu prasīt un ceru, ka nevienam citam arī nekas jautājams nav. Vēl jau neviens arī nezina, kam būs jāpiedalās uzvedumā, – Ance atteica un apsēdās savā vietā. Anna droši varēja turpināt savu sakāmo, bet viņa vairs tā arī neko nepateica un izgāja no klases.
Labs blieziens Annai izdevies. Žetonu vakars jau nebija aizmirsts, tikai, ka tas tik ātri pienācis un Ances klasei daudz darba šajā sakarā – tas gan mazliet. Gan jau pa visiem tiks galā arī ar šo darbu. Blieziens jau arī pašai Ancei – viņa gan izturējās tā, it kā jau sen to visu būtu zinājusi, taču ar viņu pat runāts netika. Viņa bija nolikta fakta priekšā.
Pēc Annas iziešanas pie Ances pienāca Imants:
– Man arī kaut kas būs jārunā?
– Es vēl neko neesmu izdomājusi, – Ance atteica, kaut viņa gribēja turpināt nule uzsākto sarunu. To pārtrauca bļāviens, kas tajā brīdī noskanēja pa visu klasi.
– Brūte un brūtgāns! Mūsu klasē ir brūte un brūtgāns! – Ancei un Imantam, kurš nebija paspējis aiziet uz savu vietu, apkārt bija nostājušies daudzi. Visskaļāk kliedza Māra un Rita. Ko visi būtu klieguši vai darījuši tālāk, neviens nezina, jo bļāvējus iztraucēja Ance, kura arī nevarēja izturēt tādus apvainojumus, skaļi nokliegdamās:
– Mārai veči šķiras!
To nu no Ances neviens nebija gaidījis, vismazāk pati Māra. Pats fakts nebija nekāds īpašais jaunums – klusībā to nojauta visi, tikai skaļi neviens vēl neteica. Visas klases priekšā un vēl pietiekami skaļi Ancei izdevās pirmajai to pateikt. Vecāki var domāt, ka viņu attiecības attiecas tikai uz viņiem, nevienu citu tās neskar. Tikai tādā brīdī kā šis, kad bērniem jau sāk veidoties savas attiecības, tas ir daudz sarežģītāk. Bērni jau vairs nav bērni. Tikai vecākiem viņi visu mūžu būs bērni. Arī tad, kad bērni jau būs pieauguši.
Kā Ance varēja tik nežēlīgi izturēties pret Māru? Neviens to nesaprata. Visi klasesbiedri bija pārliecināti, ka Ance nežēlīgi izturas pret Māru, bet tas, kā Māra un Rita izturas pret Anci, viņiem prātā neienāca. Ancei var liet virsū samazgūdeni, viņa jau pacietīs. Ancei tikai nu vienai jāizdomā, kā uzlabot samežģīto situāciju. Nu pat situāciju dubultā. Ance ātrumā demonstratīvi pagriezās pret Imantu un skaļi noteica:
– Ejam pastaigāties, vēl jau līdz stundai ir laiks.
Imants, neko nejautādams un pretī nerunādams, paklausīja. Viņi abi izgāja no klases gaitenī.
Pārējie palika kā apspļauti. Ko šajā reizē klausīt – Anci kā parasti vai Māru un Ritu kā šobrīd. To, ka pirms mirkļa bravurīgi darītais bija izgāzies, saprata visi. Nebija pareizi bļaut par brūti un brūtgānu, tāpat kā bļāvēji nebija gatavi Ances atbildei. Kas to var zināt, kas viņai vēl aiz ādas kādā citā reizē. Ance nekad nebija no pļāpīgajām, un nevarēja pat apjaust, ko īsti viņa zina.
Imants Ancei gaitenī jautāja:
– Tu man arī ko briesmīgu teiksi, ja izsauci ārā no klases? Kāpēc to nedari visu klātbūtnē, man jau nav bail.
– Neko neteikšu, kaut būtu ko. Varbūt, ka mūsu divu izturēšanās novērsīs tos sakarsušos prātus no runām par Māras vecākiem. Dara taču Māras vecāki, ne klasesbiedri. Mēs taču esam bērni.
Vai tad tu pats tagad neredzēji, kas notiek, ja kāds ierauga mūs kopā? Skolā vispār neko tādu nedrīkst atļauties, īpaši ko tādu, ko neviens cits nedrīkst redzēt, kas attiecas tikai uz mums diviem. Ir taču tādas lietas, kas skar tikai mūs. Zvans uz stundu tūlīt būs.
– Ko tu ar tām lietām domā? Kaut kādas puišu un meiteņu attiecības?
– Ne jau kaut ko vispārēju. Par mūsu attiecībām tāpat visi zina, vismaz uzskata, ka zina, kaut mēs paši nemaz neko skaidri vēl nezinām. Es domāju par ko tādu, ko neviens cits vispār nedrīkst redzēt.
– Pasaki vismaz man, kas tas ir.
– Es nevaru, jo vienkārši pati nezinu. Kā tev iet?
– Vai tad tu pati arī neredzi? Tā arī iet, nekā cita jau man nav, kā domas par tevi. Tu negribi mani šodien pavadīt uz vilcienu, tev jau ir pa ceļam uz māju? Mēs varētu turpināt sarunu, jo tā tūlīt jābeidz – stunda sāksies.
– Nē, nevaru tev iet līdzi uz vilcienu, kaut arī pa ceļam. Es tūlīt pēc stundām iešu uz bibliotēku. Man visu laiku jādomā par Annas uzdevumu. Pašai man arī kaut kas jāsameklē. Bibliotēkā var paskatīties daudz grāmatu. Kādam ko paprasīt. Es taču viena neko prātīgu nevaru izdomāt. Līdz žetonu vakaram tu nevari pagaidīt? Tad mēs visu par savām attiecībām izrunātu.
– Tik ilgi? Varbūt varu pagaidīt. Tikai kad lai mēs aprunājamies, ja jau klasē nevar?
– Kaut kādos pārgājienos no vienas klases uz otru. Tu zini, ka es tev nekad neatsaku. Ja tev ko vajag, prasi, saki, gan jau es kaut ko izdomāšu. Tu taču esi mans draugs?
Tieši tajā brīdī noskanēja zvans uz stundu. Viņiem neatlika nekas cits kā iet uz stundu klasē, Imants pat neatbildēja uz Ances pēdējo jautājumu. Viņš gan jau bija paspējis saķert Ances blūzes piedurkni. Bet skolas zvans ir skolas zvans. Zvans izskanēja īstā brīdī. Imantam nenācās skaidrot, ka pēc viņa domām Ance nav tikai draudzene.
Kaut arī nobijušies no apkārtējo uzmanības, viņi saprata, ka īsta vērība viņu ienākšanai netiek piegriezta. Pa to laiku, kamēr viņi divatā izgājuši ārā no klases, kaut kas bija noticis. Kas, tā arī viņi abi nekad neuzzinās, ja kāds negribot neizpļāpāsies. Šoreiz viņi bija par velti uzmanījušies. Par katru mācību jāmaksā, nevar zināt, kas atgadīsies tajā reizē, kad viņi aizmirsīs uzmanīties. Tikai Ance pareizi laikam bija rīkojusies, pasaukdama Imantu pastaigāties – tās divas problēmas atrisinājušās.
– 7 –
Pēc stundām Ance skolas bibliotēkā rakājās pa neizlasītām grāmatām un veciem žurnāliem. Imantam jau viņa to teica. Apsolītais žetonu vakara uzvedumam jau pēc dažām dienām bija gatavs. Būtu vēl ātrāk, ja nevajadzētu pašai tik daudz pārrakstīt no grāmatām uz parasta papīra. Tad, kad viss bija gatavs, Ancei prātā ienāca kas pavisam dīvains – beidzēju klases bija divas, bet pirms tām veselas trīs klases. Ance zināja, ka žetonu vakarā pietiek ar divām klasēm, bet ko darīs trešā klase. Kādi būs tās pienākumi? Lai dara, ko grib vai to, ko liek gudrāki cilvēki, tā jau vairs nav daļa. Varbūt Tekla ko ir saklausījusi. Būs, ja neaizmirsīsies, kaut kad jāpaprasa viņai. Ance nebija aizmirsusi to, ka žetonu saņems arī Armands. Taču Armands izturējās tā, it kā tādas Ances vispār nebūtu un tik daudzus gadus nepavadītu kopā. Viņu mājas joprojām atradās gandrīz kaimiņos, bet bija iznācis tā, ka šajās dienās nejauši satikties viņiem nebija gadījies.
Ance gatavo scenāriju izdalīja klasesbiedriem pēc sava plāna. Gandrīz katram bija savs runājamais gabals. Malā palika tikai tie, kas nepavisam nemācēja runāt, kur nu vēl uz skatuves. Ance bija ņēmusi vērā arī to, ka klasē ir tikai pāris puišu, un tie paši runāja tā, kā nu kuro reizi gadās. Pirmais ar savu neizpratni pie viņas pienāca Imants:
– Kāpēc tu man neesi iedevusi dzejoli, kā visiem pārējiem?
– Teikt tev atklāti, ko es domāju, vai sastāstīt kaut kādus pekstiņus?
– Man taču tu vari pateikt atklāti.
– Lai tu vispār varētu runāt, es izvēlējos epifāniju, jo dzejolis jānorunā ļoti izteiksmīgi un pat ar dažādiem zemtekstiem.
– Vai tad epifāniju var skaitīt kā alfabētu?
– Nē, protams, bet epifāniju katrs var runāt tā, kā to izprot. Salīdzinot ar dzejoli, tas ir pat grūtāk, bet ne jau visi to zina. Paklausies – “Mēs neejam uz nāvi. Mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi. Mēs ejam satikt Sevi Otro.
Dzīve ir it kā divu cilvēku pretīgājiens. Mans vecums iet satikt manu jaunību. Viņi satiekas kaut kur vīra gados. Pie tās vīra gadu robežas”.
– Kad tu to iemācījies?
– Es nemaz nemācījos, es tāpat zinu.
– Tu man palīdzēsi, ja pats nevarēšu izdomāt, kā labāk runāt tavu iedoto tekstu?
– Nu, protams.
Imants jau nebūtu Imants, ja sarunas brīdi neizmantotu privātu lietu skaidrošanai.
– Ance, lai mēs satiktos kaut kur divatā, tiešām jāgaida žetonu vakara beigas?
Šoreiz gan viņam bija jāpaliek tukšā – Ancei tādiem sīkumiem kā personiskajai dzīvei nebija laika ne mirkli.
Imanta uzdotais jautājums par uzvedumu nebija vienīgais, uz ko Ancei bija jāatbild par gaidāmā žetonu vakara tēmu. Visvairāk uztraucās tie, kas vispār bija apieti, pareizāk tie, kam uzvedumā nemaz nebija jāpiedalās. Kā izskaidrojams viņu uztraukums, ja jau tāpat redzams, ka viņi ir laimīgi, jo nav jāuzstājas – tas lai paliek katra paša ziņā. Bļaustījās gan viņi kā sarunājuši – ārēji apieti, kaut īstenībā viņiem vajadzētu priecāties, ka par viņu pašu trūkumiem kāds ir parūpējies.
Pirmo reizi visi tikai nolasīja iedoto tekstu, nemaz nezinādami no galvas. Ancei gan mācēšana no galvas nebija svarīga, bet jau no pašas pirmās reizes viņai tapa skaidrs, ka viena viņa ar visiem nemākuļiem galā netiks. Runāšana vien nav galvenais. Bija tādi, kas kaut ko noburkšķēja vispār bez kādas loģiskas domāšanas – ka tik tekstu norunājuši, vairāk jau neko no viņiem neprasa. Uzvedumam neko vairāk nevajag, tā viņiem likās. Būs vien Ancei jāmeklē Uldis no tās pašas beidzēju klases. Ancei ļoti negribējās to darīt, jo Uldis taču bija viens no tiem, kam uzvedums būs veltīts. Bet visā skolā vairs neviena cita nebija, kam tik ļoti patiktu dažādas teātra būšanas, un par tām zinātu arī. Ancei pat nebija ne jausmas, kā visus uzveduma dalībniekus izkārtot uz skatuves. Mierīgi visiem stāvot vai sēžot un norunāt tekstu, to viņa varēja nodrošināt. Skolas skatuve gan bija maza, bet uz tās tāpat kaut kā jākustas. Jau tagad lasot vien, varēja redzēt, ka kustēties neviens ne tikai negrib, bet pat nemāk. Teikt priekšā tāpat kā
mācību stundās. Ko teikt? Runāt ar kādu no savējiem? Ar ko? Ancei nekas cits neatlika, kā meklēt Uldi.
– Paklausies, man ar tevi jārunā, – Ance teica Uldim, jo tas nemaz nebija tik sarežģīti viņu sameklēt, kā viņai licies iepriekš.
– Par ko? Es tevi klausos.
– Man jārunā par tavu žetonu vakaru. Kā tu jau vari iedomāties, mūsu klase tam gatavo priekšnesumu un es esmu atbildīgā, lai tas priekšnesums vispār būtu. Tekstu jau es esmu sameklējusi, bet nezinu, kā visus dalībniekus izvietot uz skatuves.
– Kā tu pati labi saproti, tas nemaz nav galvenais. Izvietot jau var vienalga kā. Es varu izlasīt tekstu.
– Jā, bet, manuprāt, tas tev neko nedos.
– Ko tas man dos vai nedos, es pats labāk zināšu. Atnāc šajā pašā vietā nākamajā starpbrīdī. Tu vari?
– Es atnākšu, man nav grūti. Bet vai tu tik ātri izlasīsi? Mācību stundu nemaz neklausīsies?
– Kas tev par daļu. Tiksimies pēc stundas, labi?
Ance pamāja ar galvu un viņi šķīrās. Ja Uldis neko nepateiks, zaudētas būs visas cerības uz viņu, būs vien jāsaka Annai, kas par problēmu radusies. Kopīgi ar Annu izdomās, ko darīt. Ai, kā Ancei negribējās neko teikt Annai.
Nākamajā starpbrīdī gaitenī Ance skatījās apkārt, meklēdama Uldi, kad tieši kāds negaidīti saķēra viņu aiz pleca :
– Ko tu meklē?
– Es? Tevi, vairāk jau nevienu, – Ance atteica, izbrīnījusies, ka Uldis tomēr atnācis.
– Tad iesim kaut kur tur, kur var parunāt.
Iedams viņš jau iesāka savu, nemaz nepievērsdams vērību citiem:
– Kā tev patiktu, ja visus uz skatuves izvietotu solos? Uz skatuves iztaisītu tādu kā skolas klasi un visi, kas runā, sēdētu solos. Tad, kad kārta sakāmajam, teicējs vai nu pieceltos kājās vai paliktu sēžam. Tas, kā darīt attiecīgajā gadījumā, jāapskatās tieši uz skatuves vienā no pirmajiem mēģinājumiem.
– Par pašu tekstu tev nekas nav sakāms?
– Neko jau tu pati neesi uzrakstījusi, autori ir dažādi un citi, ne tu.
– Pa kuru laiku tu to visu izdomāji un izlasīji? No stundas tu noteikti neko nedzirdēji.
Uldis visu to izlikās nedzirdam, bet turpināja teikt savu, kas īstenībā Ancei bija vajadzīgs, tāpēc jau viņa Uldi bija meklējusi.
– Es uz to mēģinājumu, kad būs jāizlemj, sēdēt vai stāvēt, arī varu aiziet. Tikai man jau iepriekš jābūt zināmam, kad jāiet. Mēģinājumā es tev klusi pačukstētu, kā es domāju. Ja tu piekrīti manam variantam, – Uldis it kā pabeidza, atmezdams matus ar roku.
– Es visam piekrītu. Tikai, vai tas nebūs no tevis par daudz prasīts? Tas taču ir tavs žetonu vakars.
– Štrunts ar visu žetonu vakaru, galvenais, ka es varu palīdzēt kādam citam. Tekstu, pašu galveno, jau es tāpat esmu agrāk lasījis, tikai tavs salikums ir piemērots un nevainojams. Kas man pateiks, kad man jāierodas?
– Es pati pateikšu. Nemaz necerēju no tevis saņemt tādu atbalstu. Annai jau biju ar mieru pateikt, ka man ir radušās problēmas, un tad jau viņa uzdotu visu kādam nemākulim, kas labprāt uzņemtos atbildību, viņam jau nekādas problēmas nerastos, jo pats tās vispār neieraudzītu. Par soliem jau es arī biju domājusi, tikai savādāk nekā tu. Tavs variants, manuprāt, ir labāks.
– Neesi tik kritiska par citiem, tas tāpat nav tā vērts. Es tev varu ko piedāvāt. Tas neattiecas uz žetonu vakaru, – Uldis it kā jau nobeidza savu sakāmo.
Pa īso mirkli Ance apskatīja Uldi kārtīgi – viņš bija ģērbies kā vienmēr viscaur melnā – ‘melns krekls, melnas bikses un melna žakete. Melns ir krāsa, kas Ancei patika. Tikai no paša nekā nav, būs vien jāatsaka viņa piedāvājumam. Ancei prātā ienāca neķītras lietas par kādu randiņu ārpus skolas. Tikai Uldis jau izteica savu piedāvājumu:
– Es tev varu piedāvāt nākt uz manām ar teātri saistītām nodarbībām. Nākamo reizi ieradīsies jaunie aktieri un rādīs, ko viņi prot. Kāpēc tu līdz šim nenāc?
Tā, tas bija kas negaidīts. Ance jau sen bija domājusi par Ulda nodarbībām. Viņa gan nemāk kustēties kā aktrises un mācīties to tikai mācīšanās pēc, arī nav jēgas. Neviens ar viņu iepriekš nebija runājis un viņai bija licies, ko tad tur vispār var darīt, ja neesi bijis skatuvei tuvāk kā citi skatītāji. Grāmatas par teātri var lasīt arī vientulībā. Šis Ulda piedāvājums gan nebija tas, no kura šoreiz būtu jāatsakās.
– Es aiziešu nākamreiz paskatīties, ja tev nav iebildumu. Kāpēc līdz šim neesmu gājusi, es nezinu, neesmu par to domājusi. Uz mēģinājumu gan tev būs jānāk tad, ka es teikšu.
– Labi, čau, pagaidām. Mēs jau šodien nezin vai satiksimies, – un Uldis aizgāja, garos matus plivinādams kā vējā. Viņam bija izdevies apiet direktora norādījumu, ka skolā gari mati zēniem nedrīkst būt.
Ance turpat brīdi pastāvēja, bet tad jau bija jāiet uz stundu un jāsāk domāt par vēstures notikumiem. Meitene nepaspēja ieiet klasē, kad kāds saķēra viņu aiz rokas. Ancei uzreiz bija skaidrs, ka tas ir neviens cits kā Imants. Sekos dusmīgu vārdu pārmaiņa.
– Ko Uldis no tevis gribēja? – tā arī Imants prasīja.
– Nevis viņš no manis, bet es gribēju no viņa. Man tev jāatskaitās, ko tu no sevis iedomājies?
– Nav man jāatskaitās. Tev ar mani nepietiek, ja vēl kādu vajag?
– Ko tu mani izspiego? Tu tāpat nevari palīdzēt tajos jautājumos, kuros Uldis var. Ja gribi zināt, mēs runājām par žetonu vakaru.
– Atvaino, es tā negribēju. Izskatījās, ka jūs runājat par pavisam ko citu.
– Man vienalga, pēc kā tas izskatījās. Man nepatīk, ja mani izseko un novēro. Tas, ka mēs draudzējamies, nenozīme neko tādu, ka es nedrīkstu darīt neko bez saskaņošanas ar tevi, – Ance pabeidza un Imanta deguna priekšā aizcirta klases durvis. Tas nu bija pateikts, redzēs, kā Imants to uztvers. Tas varētu nepatikt nevienam, kur nu vēl Imantam. Tikai viena lieta ir teikt to, kas nepatīk, otra – darīt.
