Tajā dienā stundas kā vienam tā otram pagāja it kā starp citu, jo viņi domāja par savām personīgajām lietām, kas nebija atrisinātas. Laikā, kad Ance galvā risināja savas un Armanda attiecības, viņam prātā vairāk nāca citi skuķi, jo nu bija īstā reize izvēlēties citu. Ance arī bija tikai skuķis, kas dzīvoja turpat kaimiņos? Kuru izvēlēties kaimiņmeitenes vietā, viņš vēl pagaidām nezināja. Ances vietā? Kas tad Ance viņam bija? Tikai laba paziņa un šajā jomā jau nekas nemainīsies. Tā viņš uzskatīja. Turpmāk viņš tikai sveicinās Anci. Kāpēc? Viņš pats to zināja? Vienas jukas Armanda galvā. Reāli domājot, Armands taču bija nonācis tajā izvēles priekšā, par kuru kādreiz jāizšķiras katram puisim – jāizvēlas sava meitene uz īsāku vai ilgāku laiku. Vīrietis bez sievietes nevar dzīvot. Viņu neuztrauca, ka Ance varētu par Armandu zināt gandrīz visu, kā līdz šim. Viņš nezināja, kur un kā Ance šo to uzzin, varbūt viņa uzņēmusies tādu kā spiega lomu. Tas, ka viņi visu dienu risināja vienas problēmas galvā, tikai katrs no savas puses, pierāda to, cik viņi patiesībā ir dažādi. Tikai paliekot tuvumā, biežāk satiekoties, varētu kopīgi un arī vienā virzienā noslīpēties. Ance to skaļi Armandam neteica, bet klusībā tam bija gatava, Armands gan tik tālu nebija aizdomājies.
Tā arī aizgāja šī skolas diena. Domājot. Būtu abi runājuši, varbūt nonāktu kā matemātikā pie kopsaucēja.
Ance visu to dienu bija sapīkusi un pat neievēroja vai negribēja ievērot klases Imanta izgājienus, kas šoreiz kā parasti attiecināmi tieši uz viņu. Sapīkusi sevī, iekšēji, ārienē nekas nebija manāms. Pie Imanta izgājieniem viņa, tāpat kā pārējie, pieradusi un neņēma tos galvā. Toties Imants gribēja Anci par draudzeni jau sen un šodien izturējās tā, it kā zinātu Ances sirdsēstus. Imants tikai priecājās par Ances pārdzīvojumiem. Ance naivi cerēja, ka ir visu veiksmīgi noslēpusi. Imants gan juta, pat bija pārliecināts, ka beidzot vieta atbrīvojusies viņam. Vieta atbrīvojusies blakus. Nekādu Ances sirdi Imantam nevajadzēja. Vai Ances sirds tā uzreiz kļuvusi tukša? Vienā mirklī ne no kā nevar atbrīvoties, arī no mīlestības, ja tā nemaz nav izteikta vārdos, bet iekšā gruzdējusi. Ancei nemaz nevajadzēja nevienam atskaitīties par to, ar ko aizņemts viņas prāts. Nevienu tāpat tas neinteresētu. Neprasīja arī. Tikai, kam ko vajadzēja, tas juta.
– Tu šodien kur iesi? – Imants jautāja Ancei, kura atkal bija uzvilkusi garās bikses un pelēko džemperi, kurš pēc izmirkšanas liktenīgajā pikošanās dienā vairs neskaitījās jauns. Imants izmantoja brīvo mirkli starp stundām, kas bija garais starpbrīdis, lai ar klasesbiedreni vismaz parunātos. Varbūt tā ātrāk var tuvoties Ances sāniem.
– Nekur neiešu. Kāpēc tu jautā? – Ance atbildēja Imantam, bet viņas atbildi dzirdēja visi, kam nebija slinkums noklausīties svešas sarunas – tādu klasē bija ne mazums, burtnīcas vai atvērtas grāmatas, noliktas acu attālumā, nebija šķērslis, lai dzirdētu citu izteiktos vārdus ne tiem, kas noklausījās.
– Es domāju, ka mēs varētu to vienu pieturu ar vilcienu braukt reizē.
Tā – Ance beidzot arī pati ko iedomājās par savu ārējo izskatu – pelēkais džemperis un garās bikses citiem liecināja, ka viņa kaut kur brauks, nevis visu dienu sēdēs skolā un pēc stundām ies uz mājām. Imants par Ances džemperi neko nebija teicis, bet tieši šoreiz viņš jau bija nokavējis džempera jaunumu – Ance pie sevis pasmējās.
– Es nekur šodien nebraukšu, tā ka ar vilcienu viena pietura kopā automātiski atkrīt, – Ance atņurdēja, izlikdamās, ka neko no Imanta izgājieniem nesaprot un viņa lielāko vēlēšanos ne tik. To, ka Imants ar tām meitenēm, ar kurām satiekas, guļ, zināja daudzas. Arī Ance. Viņa tikai nebūs no tām, kas ar Imantu nonāk tik tālu. Dažkārt satikties ārpus mācību stundām nebūtu slikti.
Imantam katru dienu bija jābrauc ar vilcienu viena pietura, no rīta uz skolu, vakarā atkal atpakaļ. Imants bieži meklēja sev ceļabiedrus, tā ka piedāvājums Ancei nekas neparasts nebija. Ancei neatlika nekas cits kā priecāties par piedāvājumu un to, ka klasē arī kāds ievēro viņas ģērbšanās izmaiņas, par kuru īsto iemeslu zināja vienīgi pati Ance. Mūžīgi zilos svārkus viņa beidzot nomainījusi pret garajām biksēm ikdienā. Bikses neietilpa skolas formā. Direktors uzreiz šīs izmaiņas nepamanīs, klases audzinātājs pirmajās dienās neaizrādīs. Nevarēja skaļi teikt visiem, ka zilie svārki ir novalkāti, tie ir veci un to vietā kaut kas cits jāvelk. Ja jau māte izturējās nesaprotoši pret Ances ģērbšanās problēmu, tad pašai tā bija jārisina, kā māk, vai pareizāk, kā var. Ance pagaidām neko nepelnīja, viņa mācījās skolā un nestrādāja tur, kur maksā naudu. Tā ka neko jaunu meitene sev nopirkt nevarēja, jāiztiek ar to, kas skapī. Viņa pašlaik priecājās par to, ka citi ievērojuši izmaiņas stilā – svārkus nomainīt pret biksēm ne katra var, kur tad liks resnās un īsās kājas, jo biksēs tās labi visiem apskatāmas. Par to, kā būs tad, kad bikses nāksies valkāt katru dienu, viņa vēl neuztraucās. Tagad vēl no mātes varēja izspiest jaunus svārkus skolai. Ja jau māte nesaprata, ka svārki vienkārši kļuvuši veci, Ancei tas būs viņai jāpierāda, atklājot pat izdilušās vietas – berzējoties pa skolas soliem, svārki ātri izdilst. Mātei nekas cits neatliks, ka nopirkt Ancei jaunus svārkus. Tā tad arī būs visa izspiešana, ko Ance veikusi jaunu svārku sakarā.
Tās atkal bija kārtējās Ances teorētiskās pārdomas jaunu svārku sakarā. Kā jaunu svārku lieta atrisināsies praktiski, vēl nebija zināms. Ja nu ne tā, kā Ance izteoretizējusi?
Imants visās stundās šodien sēdēja tieši aiz Ances. Tās meitenes, kas parasti sēdēja aiz Ances, abas kā sarunājušas nebija uz skolu atnākušas. Reizē saslimušas? Nevar būt. Tā jau tad būtu kāda infekcija, ko viņas kaut kur saķērušas un varētu pielipināt arī citiem. Nākamajās dienās pašas izpļāpāsies, kas viņām reizē atgadījies tāds, ka uz skolu nevarēja atnākt. Tas būtu ļoti muļķīgi, ja visās stundās pa vidu būtu tukšs sols, kurā neviens nesēdētu. Katrā stundā tās skolotājs prasītu – kāpēc tur neviens nesēž. Imantam uz priekšu bija jāpārvācas gribi vai negribi. Ance šīs izmaiņas bija ievērojusi no paša rīta – daudzos kabinetos pie soliem atradās parasti krēsli un reizē saslimušās meitenes tos tik bieži negrūstīja tā, ka visi apkārtējie krēslu radīto troksni pamanītu. Imants savējo bīdīja uz nebēdu. Ance būtu muļķe, ja neievērotu izmaiņas aiz muguras. Meitenes tik bieži arī neraustīja Anci, prasīdamas teikt priekšā. Imants to darīja ik brīdi. Pat vēsturē viņš nerimās – kurā gadā notika tas un kurā tas. Viņš izturējās tā it kā Ances galva būtu vesela vēstures enciklopēdija. Viņš nemaz nebija izsaukts, varētu visu laiku nemitīgi neprasīt. Bet varbūt viņš tā gribēja parādīt, ka tieši viņš beidzot ir ticis Ances aizmugurē? It kā viņa to jau no paša rīta nebūtu pamanījusi. Imants nepārtraukti uzdeva jautājumus, kas citiem no malas varētu šķist muļķīgi. Jautājumus nevar uzdot, ja par attiecīgo priekšmeta vielu pilnīgi neko nezina. Mācījies viņš? Kaut kas Imantam jāsaka bija gandrīz ik mirkli. Vai tad viņš pats neapjauta, ka traucē klusumu klasē? Bez aizrādījuma no malas laikam neapjautīs. Imanta izskatā no ārpuses nebija nekādas vainas, viņš bija pat glīts – gaišiem sprogainiem matiem, zilām vizošām acīm, nekāds resnulis arī nebija. Daudzām meitenēm viņš patika, pats viņš to zināja un no lepnības plīsa vai pušu. To, kuru viņš pats gribēja, viņš vēl nebija ieguvis. Kāpēc viņam vajadzīga Ance? Tāpēc, ka viņa nebija viegli dabūjama? To Imants vēl nebija izdomājis. Bija tik aizraujoši iet uz kādu mērķi, visa turpmākā dzīve varētu būt viena vienīga iešana uz kādu mērķi. Dzīvot tāpat vien, kad jau visi mērķi sasniegti, nav necik interesanti. Imantam mērķus – meitenes – vajadzēs daudz.
Ar Imantu kopā arī citiem nebija garlaicīgi. Viņš visu uztvēra ļoti vienkārši, neko nesarežģīja – dzīve ir dzīve, viss tajā notiek. Reizēs, kad Imants iecerēto mērķi nekādi nevarēja sasniegt, viņš savā labā izmantoja blakus situācijas. To arī vajadzēja mācēt – visu laiku izturēties tā, lai pašam kļūtu arvien labāk. Ne jau daudzās meitenes bija vienīgais Imanta mērķis.
Tā un citādi, bet vienalga galvenokārt tikai mācoties, pagāja diena aiz dienas, līdz klāt bija Armanda gaidītā skolas balle. Vai to skolā gaidīja vēl kāds, kas to lai zina. Visiem skolēniem tā bija kārtējā skolas balle. Tikai skolas estrādes ansambļa dalībniekiem tas likās atkal jauns piedzīvojums. Orķestra spēlēto mūziku dzirdēs arī tie, kas uz balli iet ne jau dejošanas pēc, bet lai dzirdētu, ko paspējuši apgūt muzikanti. Ir arī tādi, kas grib tikai dzirdēt un padejošana kopā ar kādu viņus nemaz neinteresē. Nevar jau katrā ansambļa mēģinājumā sveši sēdēt un tikai klausīties, kas to vispār atļaus. Mēģinājumi skolas estrādniekiem bija bieži, katru nedēļu vairākas reizes, bet balles, kur izspēlēties, tikai pa retam. Reti, jo skolā balle ir reizi pa divām nedēļām.
Ance pirms balles uzskatīja, ka viņai tur nav ko meklēt, jo Armands ar viņu vairs nerunā. Kas tā par dejošanu bez kopīgas pļāpāšanas? Vai tad Armands Anci aicinās uz kopēju deju, ja satiekoties pat izvairās no runāšanas? Gan jau viņš izdancinās citas meitenes, kuras par to būs lielā sajūsmā. Nerunāt dejojot var kādā lielā ballē, kur tikai dejojot cilvēki iepazīstas. Skolā visi ir pazīstami un dejo ar pazīstamiem, ne jau ar svešiem. Kā gan viņa spēj iedomāties, ka Armands aicinās Anci uz kādu deju? Vecas, nu jau izbijušas draudzības dēļ? No malas varētu šķist, ka tā ir veca draudzība. Zēnam un meitenei arī?
Kaut arī pirms pašas balles meitene šaubījās, vai būs lietderīgi to apmeklēt, Ance kā ierasts uz skolas balli gāja, tas pat bija kā sava veida pienākums vai uzdevums. Kā vienmēr uz skolas ballēm Ance bija tērpusies melnos svārkos un baltā blūzē. Tikai šoreiz viņai kājās bija īpašas zeķbikses un viņai pašai būtu žēl, ja tieši šovakar tās saplīstu. Kas tā par balli, ja pēc tās veselas zeķes kājās? Vecos laikos, kad plīstošas zeķes nebija izdomātas, tajā ziņā laikam bija labāk – nebija jāuztraucas vismaz par to, ka zeķes var saplīst. Tagad ne jau vienmēr labā ballē zeķes plīst, tās var saplīst arī tad, ja visa balle nosēdēta un gaidīts, kad kāds uzlūgs uz deju.
Ance nojauta, ka šovakar Armands uz viņu pat nepaskatīsies. Tā arī bija. Līdz šim nevienā skolas ballē viņa nav ne mirkli jutusies viena, jo Armands vienmēr ballēs aicinājis dejot galvenokārt Anci. Viņam pieklājības pēc nācās dejot arī ar citām meitenēm un dažreiz pat ar skolotājām. Šoreiz Ance jutās viena. Fiziski viņa nebija viena – apkārt citi skolasbiedri, kuri ne mirkli nepameta Anci. Morāli? Tās tikai tādas Ances iedomas, ka morāli viņa ir viena, neviens nezināja, pat nenojauta meitenes iekšējos pārdzīvojumus. Ancei pašai šajā skolas ballē nebija laika domāt par attiecībām ar Armandu, kaut arī viņa jutās viena – kopā savijušās divas nesaderīgas lietas – justies vienai un reāli nebūt vienai. Balle ir balle. Ance skolas sarīkojumos nekad nav bijusi nekāda malā sēdētāja – Armands pie tā pieradinājis. Viņas domas par Armandu arī neko nemainītu, lai kā viņai gribētos. Domāšana ir viens, bet darīšana kaut kas pavisam cits. Labi, ja tās abas lietas ir virzītas vienā virzienā, jo var jau būt arī tā, ka domā vienu, bet darīšanas virziens ir pavisam cits. Tad jau vispār nekas nesanāk. Ance uzskatīja, ka Armands darīja visu, lai ar viņu vairs nekas nesanāktu. Ance uzskatīja, ka darīja, bet varbūt viņam vienkārši tā iznāca. Var jau gadīties, ka viņš tā bija darījis visu līdzšinējo laiku, tikai Ance to nebija pamanījusi. Viņai licies, ka draudzība, kas aizsākusies mazos gados, turpināsies mūžīgi un pati no sevis pāraugs citās attiecībās, kuras pat kāds gribēdams nevar pārtraukt. Tā tikai tāda vientuļa teorija no malas, kas īsti tagad un agrāk noticis Ances dvēselē, nav zināms. Varbūt pat viņa pati nezina arī to, kas notiek pašlaik patiesībā.
– 5 –
Visu vakaru Ance nodejoja ar klases Imantu, kurš no viņas neatstāja ne uz brīdi – aicināja uz katru deju, būdams visātrākais. Imants izmantoja radušos situāciju savā labā. Varētu vērtēt viņa izturēšanos arī tā it kā viņš zinātu, ka Ancei pat nav jāievēro, kam Armands pievērš savu uzmanību. Imants ir tas labais, kas attur Anci no novērošanas iespējas. Noteikti tā, kuru šai ballei izvēlējies Armands, jutās ļoti laimīga. Tā likās Ancei, kaut arī viņai nebija laika pievērst uzmanību Armanda izvēlei – par laika trūkumu labi gādāja Imants. Imanta uzbāzība gan neliedza kaut uz mirkli iedomāties par Armandu šovakar, kaut viņš nekur nebija Ancei redzams. Armanda šīs balles meitene jau vismazāk interesēsies par to, kāpēc šovakar Armands nav kopā ar Anci – viņai nav izdevīgi uzdot tādus jautājumus – tāds bija Ances pārdomu mirkļa secinājums.
– Var, es tevi šovakar pavadīšu uz mājām? – dejojot Ancei prasīja Imants, kura rokas jau kādu laiku tapušas miklas. To jau sen pamanīja Ance – dejojot vismaz vienai rokai jāpieskaras pie otra rokas. Tā varēja sajust arī rokas slapjumu, kas Ancei krita uz nerviem. Te jau nav, par ko nervozēt. Balle ir balle. Imantam bieži rokas kļuva mitras, tās svīda. Gan jau tas nebija atkarīgs no nervozēšanas, bet no ķermeņa vispārējās uzbūves un tā funkcijām. Pats ar šo nepilnību Imants sen apradis un zēnam nevarēja ienākt prātā, ka to zina citi, citas meitenes.
– Bet mums vēl pāris dejas jānodejo, – Ance, neizrādīdama, ka saprot visas Imanta vēlēšanās, nevērīgi atbildēja. Ko viņa saprata? To, no kā visvairāk baidījās – ka Imants šovakar viņu mēģinās dabūt gultā. Vistuvāk skolai būtu pašas Ances gulta, runājot par mēbelēm. Imants būtu tik gudrs, lai iztiktu bez reālas gultas? Kādas gan muļķības Ances galvā brīdī, kad vairāk jādomā par to, kā tagad izturēties ar mājās pavadīt gribošo.
– Tās visas atlikušās dejas tikai ar tevi, – Imants piebilda, nezinādams, par ko Ance tajā brīdī domā. Pirmo reizi pēc balles Ancei uz māju jāiet bez Armanda. Ja nu nejauši satiekas? Kā šādos gadījumos jāizturas? Imantam tas nemaz nebija svarīgi, viņš beidzot nonācis pie sava – ies kopā ar Anci uz viņas māju pusi. Gulēs arī? Ja šoreiz vēl ne, citā reizē jau noteikti. Savu vēlēšanos viņš panāks. Gan jau kaut kā. Tikai Imants pat iedomāties nevarēja to, ka viņam paredzēta aizstājēja loma. To meitene bija iecerējusi realizēt. Pie tam Armanda aizstājējs būs nepieciešams ne tikai šoreiz. Imanta iecerētā pārgulēšana vēl ilgi nenotiks. Vai vispār tā notiks? Šovakar Ance jau nebūtu Ance, ja pēc balles viena pati ietu uz mājām. To, ka viņu kāds pavadīs, redzēs daudzi. Būs par ko runāt. Kas tad tā par balli, ja pēc tās nav pat ko aprunāt? Aprunāt Anci varētu arī tad, ja viņa skolas balles telpas atstātu viena pati. Citiem tikai labi jāapskatās, gan jau var atrast aprunāšanas tēmu arī tur, kurai paši aprunājamie nemaz neiedomātos pievērst uzmanību. Kā dara īstenībā – lai pašiem viss būtu labi, vai, lai būtu, par ko runāt? Ance vienmēr darīja tā, kā pašai tajā brīdi likās svarīgāk – lai citi runā, ko grib.
Imanta iecerētās balles pēdējās dejas kopā ar Anci izjauca Armands, uz priekšpēdējo deju uzaicinādams Anci. Ko viņam vajadzēja no Ances, ar kuru visu vakaru nebija dejojis, par parunāšanu nemaz nedomājis. Neko nav sarunājis ar meiteni, ar kuru visu vakaru dejojis? Ance neatteica deju. Imants gan cerēja, ka tā notiks. Imants palika sēžam savā vietā. Armands izrādījās ātrāks. Kā vienmēr viņš prata kādam aizsteigties priekšā. Imantam nebija jēgas uzsākt kādas citas attiecības, gribētāju gan netrūktu, bet viņa vēlēšanās nebija mainījusies. Viena deja spētu izjaukt visas Imanta vēlmes? Nekas, viņš var pagaidīt dejas laika ilgumu un tad jau būs redzams, ko izlems pati Ance. Veca tradīcija apgalvoja, ka pēdējā balles deja jādejo ar to meiteni, kuru pavadīs uz mājām. Vai tiešām Armands iecerējis iet kopā ar Anci uz mājām? Imantam bija, par ko bažīties – pēdējo deju Armands dejos kopā ar Anci?
Armands dejas laikā Ancei tieši uzprasīja:
– Tu ar to čali no savas klases iesi arī mājās?
– Kas tev par daļu, – Ance rupji noteica, ko viņa nekad pret Armandu nebija atļāvusies un vispār necieta rupju izturēšanos. Pati viņa zināja, ka, ja Armands būtu teicis vai neteicis nemaz, tikai būtu gatavs kopīgai mājās iešanai, viņa, neko neprasot, būtu ar mieru. Tikai šovakar Ancei būs jāpieņem Imanta piedāvājums. Armands nebūs gatavs kopīgi iet uz mājām. Katram jāizvēlas savs ceļš, kaut reāli tas ir kopējs.
– Tev šovakar forši bez manis? Tu jau esi izvēlējies, kuru meiteni pavadīsi uz mājām? – Ance, neko neieminēdamās par savām klusajām cerībām, mēģināja turpināt būt rupja, kaut neviens patiesi rupjš vārds pār viņas lūpām nepārvēlās.
– Jā, esmu izvēlējies. Ance, ko tu kasies?
– Kāpēc tu mani aicināji uz šo deju? Mēs nevaram turpināt izlikties, ka nekas ar mums nav noticis? Tevi taču neinteresē, ka es tevi mīlu, – Ance klusi turpināja.
– Ko? Ko tu teici? Tā bija atzīšanās vārdos? Tu vispār zini, ko tas nozīmē? – Armands apjucis vervelēja. Tas tik bija pārsteigums. Kaut ko tādu var izdarīt tikai Ance. Armands šādu jūtu vārdiskai uzklausīšanai nebija gatavs, pie tam, kaut kur taču ir teikts, ka pirmajam savas jūtas jāatzīst zēnam.
– Tu ļoti labi dzirdēji, Neesi taču pa īso laiku, kopš mēs pat reizē neejam uz mājām, palicis kurls. Tev nav laika atbildēt, jo jārīkojas tālāk, lai var šovakar pavadīt citu meiteni uz mājām? Tas, ko es domāju, tev nav svarīgi, – Ance jau sāka uztraukties par saviem skaļi izsprukušajiem vārdiem.
– Ance, mums jāaprunājas. Es arī tev daudz gribu teikt. Es tevi mīlu. Tu to visu dari tik nepiemērotā brīdī – mēs te neesam vieni. Satiksimies drusku vēlāk, labi. Tev taču pieklājīgi jāatvadās no Imanta, – Armands patiesi pārdzīvoja apjukumu, bet pašlaik viņi nevarēja vienkārši aizmukt – neviens to nesaprastu.
– Armand, tu pats teici – nekad vairs. Mums nav par ko runāt ne šodien, ne kādu citu dienu. Es arī varu teikt – nekad vairs. Esi laimīgs, – Ance turpināja, jau iedama uz savu vietu. Imants varēja justies laimīgs, jo Ance un Armands šovakar šķiras, kopā uz mājām viņi neies.
Viss bija beidzies. Abpusēja atzīšanās izskanējusi. Arī balle beidzās – vēl tikai pati pēdējā deja. Kāpēc Armands Anci uzaicināja uz šo deju, tā arī nekļuva skaidrs. Kaut ko gribēja noskaidrot? Neko neprasot? Ance Armandam dejas laikā pateikusi kaut ko tādu, kam pati nemaz nebija sagatavojusies. Armands nu zināja, ko Ance īstenībā jūt, domādama par viņu. Viņš arī bija pateicis. Vai tas mainīs viņa rīcību? Ance uz to klusībā cerēja. Tad, kad viņa jau it kā atkārtoja Armanda iepriekš teiktos vārdus, viņa gaidīja, ka Armands viņu pārtrauks un klusi saņems meitenes roku. Tā nenotika. Skaļi Armands ko ieminējās par parunāšanu, bet meitenes roku nesaņēma. Nekad viņi abi vien vairs netiksies un nerunās par dienā piedzīvoto. Notiks tā, kā jau iepriekš Armands bija teicis – nekad vairs. Ance gan vēl uz ko cerēja. Uz ko? Ja viens otram atzīstas mīlestībā, tad neizbēgami seko turpinājums. Bet Ancei un Armandam laikam nesekos. Armands ilgi bez citas meitenes nepaliks. Varēs runāt ar viņu. Ja vispār runās. Runāšana jau bija Ances vēlēšanās. Balle tūlīt beigsies. Šīs Ances ātrās pārdomas arī.
Armands godīgi Anci pavadīja uz viņas vietu. Tā varbūt bija lielākā pieļautā kļūda šobrīd, nezin kāpēc viņi ievēroja pieņemtos kārtības noteikumus. Būtu palikuši kopā un turpinājuši sarunu, kura tagad pārtrūka pusvārdā. Viss gan bija pateikts. Ko Ancei runāt ar tādu, kas pats to nevēlas.
Nākamā deja pēdējā šajā skolas ballē, kaut nemaz laiks neiet uz rīta pusi. Puiši izvēlējās tās meitenes, ar kurām iepriekš sarunāts kopīgs ceļš uz meitenes mājām. Vēl jau viņi bija tik jauni, ka neko vairāk, kā kopā iet pa tumšu ceļu neatļāvās. Kopā iet gan vajadzēja, tā bija pavadīšana mājās. Tradīciju ievēroja daudzi un katrs zēns var būt lepns, ka godam pildījis šo pienākumu – pavadījis meiteni pat pirmo reizi mūžā.
Imants steidzās izpildīt sarunāto mājās iešanu kopā ar Anci – beidzot bija noticis tas, pēc kā viņš tik ilgi ilgojās. Beidzot.
