Vārda dienu svin: Aīda, Ida, Vida

Garstāsts Skolas laikā. 11.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Otras dienas pēcpusdienā, īsu mirkli pirms mēģinājuma sākuma, zālē ienāca Uldis.

–          Kā tev ar veicas? Viss taču ir labi, vai ne, – Uldis pa kluso bija pietuvojies Ancei un runāja klusi, lai citi nedzirdētu. Viņi abi jau kopš pirmās klases mācījās šajā skolā un Uldis tāpat kā Ance zināja, ka skolas telpām mēdz būt ausis. Labi, ka Māru nekur viņu tiešā tuvumā nemanīja.

–          Uldi, es pati patiešām  gribēju, ka tu atnāc uz šo mēģinājumu. Tava acs man daudz nozīmē. Labi, ka tā viss sagadījies.

–          Tu taču zini, ka skolas kultūras dzīves notikumiem es vienmēr stāvu klāt, vakar, sarunājoties ar Annu, dzirdēju Māras izteikumu un pats pieteicos te būt. Tu man neatbildēji – visi tekstus iemācījušies, runā tā, ka citi var saprast?

–          Jā, jā. Pats tūlīt redzēsi. Savu vērtējumu varēsi izteikt visiem skaļi. Tikai man – atsevišķi. Tā, lai citas ausis nedzird.

–          Kur tad mēs Iesim?

–           Uldi, tepat, tikai klusu runāsim.

–          Labi, labi, bet uz manām nodarbībām tu nenāc – tas ir pārmetums tev, ne ieteikums.

–          Tu taču pats redzi, ka man tagad nav laika. Pēc žetonu vakara. Es neko nebūšu nokavējusi?  Tagad es tikai vienu vai divas tavas nodarbības neapmeklēšu.

–          Es redzēšu, kad tu beidzot atnāksi. Nebaidies, tur nevienam nesit. Pasaka gan, kā varētu būt vēl labāk.

   Pēc mēģinājuma, kurš noritēja raiti, bez jebkādiem aizķeršanās brīžiem, Ancei bibliotēkas vadītāja noteica:

–          Izdomāsim, kam par godu jūsu klasei vēl būs jāuzstājas. Nevar laist to zudumā, jūsu klasei skolā vēl tikai nedaudz vairāk kā gads.

   Kā jau iepriekš sarunājuši, pavisam klusi pie Ances pienāca Uldis un pačukstēja:

–          Es taču teicu, ka viss ir labi, pat ļoti labi. Neviens nevar gribēt, lai tie, kas nekad nav skaļi citu priekšā runājuši svešu tekstu, tagad to darītu, kā ievērojami aktieri. Tavs izvēlētais teksts ir atbilstošs mūsu  skolas žetona saņemšanai. Burvīgs teksts.

–          Nu jau tu liekuļo – Ance pat nosvīda, tādas uzslavas klausoties.

    Labi, ka viņa jau iepriekš bija nolēmusi, ka šovakar pati kurinās vannu. Vannas istabā zem ūdens boilera jākurina uguns, kādus  divus klēpjus malkas Ancei pašai nav grūti ienest. Tas nekas, ka citi brīnīsies, kāpēc viņa šovakar iet vannā. Nav jau ģimenes vannā iešanas diena.  Ancei patika vannā. Ūdens ir tik brīnišķīgs. Ja tam vēl pieliek kādu sāli. Nezin vai vēl ir kāds jūras sāls palicis vai jāiztiek būs ar parasto rupjo sāli. Ja vēl varētu visapkārt sadegt daudz sveču. Atkal viņu mājinieki nesaprastu. Sveces var pagaidīt, kamēr Ance dzīvos savu, pieauguša cilvēka dzīvi. Vēl tikai mazliet vairāk kā gads un tad jau būs oficiālā pilngadība sasniegta.

–          Ance, tu pati prasīji, lai pēc mēģinājuma es tev pasaku, ko es par uzvedumu domāju. Es tev pateicu. To arī domāju. Man tagad jāiet uz mājām, es varētu iet pa tavu ceļu. Iesim?

–          Labi. Tikai tev mazliet jāuzgaida. Mums viss  te jāpabeidz. Pēc īsa brīža es būšu garderobē.

   Uldis aizgāja, arī Anna un bibliotēkas vadītāja. Palikuši vieni, klasesbiedri gaidīja, vai Ance ko neteiks. Priekšniece šoreiz.

–          Nu mums izdevās. Cerams, ka pēc pāris dienām arī tā jūs varēsiet. Tekstu gan vēl atkārtojiet, ja nu aizmirstas. Mēģinājumu, kā jūs saprotat, mums vairāk nebūs. Nākošā reize būs uzstāšanās, – Ance, neko ļaunu nedomādama, visiem atvadoties noteica, bet pie viņas pielavījās Imants:

–          Ko tas Uldis no tevis atkal gribēja? Jūs pat sačukstējāties.

–          Šodien tu pie manis nevarēsi atnākt. Brauc vien mājās. Rīt atkal satiksimies. Parunāsim. Pastaigāsim, – ja tā, tad – saņem. Tāda nu Ance ir. Viņai nevienam nav jāatskaitās. Ko tas Imants no sevis iedomājas? Pats visu vēl izbojās, pirms Ance būs tikusi skaidrībā ar sevi, kā Imantu joprojām izmantot. Tā var gadīties, ka jāpaliek bez izmantojamā, kurš uzskata, ka tikai pats dara labus darbus Ancei.

   Ance vēl bija gribējusi teikt, ka pirms žetonu vakara viņa labprāt redzētu, kas kuram būs mugurā. Kā to izdarīt, viņa nezināja. Nav jau te ar ko vairāk runāt – daudzi pametuši zāli, aizsteigušies mājās.  Rīt kādā starpbrīdī par to jāparunā. Varbūt var iztikt ar to, ka atnes tikai neredzētos apģērbus? Pašai Ancei jaunā blūze būs gatava tikai dienu pirms žetonu vakara. Ja nu vēl kādam tāpat? Tāpēc par to jārunā. Visi kopā ko izdomās.

   Uldis jau sēdēja uz kāda no garderobes soliem un gaidīja Anci. Parasti uz mājām, kuras no skolas ir tālāk nekā Ances, viņš  iet pilsdrupām pa otru pusi, garām veikaliem un tad pa plato ielu, kur brauc daudz mašīnu, uz mājām. Pa mazo, taisno Ances ieliņu viņš nekad neiet. Par ko abi runās? Skaistie dabas skati un arī koki apsniguši, to visu var izteikt tikai vienā vārdā – balts. Varbūt divos – balts sniegs. Jārunā vismaz piecpadsmit minūtes. Tas jau būtu ļoti muļķīgi, ja visu šo laiku atkārtotu – balts sniegs, balts sniegs…  Cik reižu piecpadsmit minūtēs to varētu pateikt? Kādas muļķības. Gan jau runās par darbībām, darīšanām, nodarbībām. Abi taču tuvojas skolas beigšanai. Uldis gadu ātrāk.

   Ance ātri uzvilka virsdrēbes un skriešus skrēja pie Ulda, kurš nevērīgi uzmetis biezo jaku, gāja uz durvīm. Jaka melna. Viss viņam melns. Pat mati.

  Pie vilciena sliedēm, kas turpat pāri dzīvas satiksmes laukumam blakus skolai, abi apstājās:

–          Es vispirms paskatos, vai nav zaļā gaisma, ja ir, tad  var redzēt, cik tālu vilciens – var paspēt pāriet vai jāgaida, kamēr aizkratīsies vilciens. Laikam  visu savu dzīvi atcerēšos baigo piedzīvojumu, vilcienam pa apakšu es nekad neesmu līdusi, nesāc kreņķēties. Piedzīvojums bija tāds. No rīta steidzos uz skolu. Tajos laikos te izbēra kaut kādas akmeņogles no vagoniem, tās ogles bieži vien stāvēja ilgi lielās kaudzēs. Tajā  rītā man kaut kur aizķērās kāja un es iekritu – melnajās oglēs. Ar tādām melnām zeķēm uz skolu iet nevar. Gāju atpakaļ uz māju pārvilkt zeķes. Pati nesasitos, tik stunda, uz kuru steidzos, kad nonācu skolā, bija beigusies. Tāds mans piedzīvojums. Uldi, bet ne jau, lai klausītos manus stāstus par piedzīvojumiem, tu mani gaidīji, – Ance, vērodama, ka Uldis uzmanīgi ir pārgājis sliežu gājēju pāreju un skatās apkārt, it kā pirmoreiz pa šejieni ietu, teica.

–          Cik reizes man tev jāatkārto –  nāc uz mūsu aktiermākslas nodarbībām. Es gribu, lai tu nāktu. Varbūt, ka , redzot un pati piedaloties nodarbībās, tu vari ko darīt ar savas nākotnes izvēli. Tā tev vēl priekšā. Tu jau ko nepārdomājamu esi izvēlējusies?

–          Es teikšu tev tā – es nekad nebūšu aktrise uz skatuves. Man pilnīgi pietiek ar tām daudzajām lomām, kas vai ik dienu jāspēlē  lielākajā šīs dzīves teātrī – pašā dzīvē. Tu ko manis teiktā saprati?

–          Sapratu, sapratu. Vai tu šajā lietā nemokies ar mazvērtības kompleksu? Tas, ko es jau vairākas reizes esmu redzējis jūsu uzveduma mēģinājumā, man tikai lieku reizi parāda, ka tu vari daudz.

–          Jā, Uldi, es varu daudz. Gribu arī daudz. Ikdienā man vajag daudz cilvēku. Aktrise uz skatuves ir viena, skatās viņu daudzi. Es gribu būt to daudzo vidū, arī kādu mirkli skatīties uz vienu aktrisi, kura neesmu es.

–          Tu mani dzen purvā.

–          Nē, mēs esam uz tiltiņa pāri upītei. Brīnums, ka te neviena mašīna nav iekritusi. Bieži tā gadās, Te nav nekādas norādes, ka ir tilts, ka ir mala, kurā var iekrist. Viss tagad apsnidzis. Ceļa greiderētājs sniegu arī grūž tik malā, upīte tagad aizsalusi. Nezinātājam te viegli iekrist. Es gan te staigāju katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Zinu arī to, ka pavasarī, lielo palu laikā, te arī ir pali. Mazi paliņi. Jābrīnās, no kurienes mazā upīte ņem tik daudz ūdens. Satek viņā. Ūdens neprasa – drīkst ietecēt, – Ance novirzīja Ulda runas par nenovēršamās nākotnes izvēli uz ikdienišķām tuvās dabas lietām.

–           Tev te skaisti. Tu pati novērtē, kādā skaistā vietā tu dzīvo? Man ir tā dīvaini – tagad visu redzu tikai pa logu, pa ceļu ejot, nevar skatīties apkārt uz pļavām, bet jāredz, ka mašīna nāk. Agrāk, kad manos  pavisam mazos gados dzīvojām vecā mājā, kuru katru brīdi varēja iziet ārā un paslēpties zem dzīvības koka, ne tikai skatīties uz to pa logu. Bet tad es biju  mazs puika. Tēvs taču izlēma, ka mums labāk būs lielākā, modernākā dzīvoklī, – Uldis to pateica tā, ka Ance palūkojās, vai tik kāda asara viņam nebirst pār vaigu.

–          Pareizi darīja tavs tēvs, jums visiem bija labāk lielākā platībā. Ir labāk. Tu taču to nenoliedz?  Es esmu lepna, pat ļoti lepna, ka dzīvoju skaistā vietā. Kas dzīvē ir galvenais – dzīvot skaistā vietā un priecāties par to, vai strādāt melnu muti sev tuvu darbu, retumis izbraucot pie dabas atpūsties un it kā no jauna iepazīt, to vērojot? Kā tu nesaki, ka te abās pusēs ceļam daudz vecu koku, žēl, ka tiem tagad nav zaļo lapu, tad ir burvīgi skaisti, – Ance centās atkal jau novirzīt Uldi, bet viņš izrādījās pārāks pats šajā lietā:

–             Es taču saku, ka tev jānāk pie mums. Gudra runāšana vien neko nedod. Par dabasskatiem  tu nepateici nevienu nepareizu vārdu. Es pasveicināšu no tevis klases audzinātāju. Tagad pats bridīšu uz mājām. Nē, pa pļavu nē, bet pa mazo šauro ieliņu, – Uldis redzēja, ka Ance atver mājas durvis un ir jau iekšā. Viņam vēl kādu brīdi jāiet. Jāskrien, lai aukstums nepiezogas, ziema kā nekā.

   Varētu visu laiku līdz platajai ielai skatīties skaistos dabas skatus, bet Uldim nebija laika – tā meitene nu gan ir baigā. Kur tādas rodas? Viņa it kā visu zina, tajā pat laikā nezina neko. Uldis nebija atmetis domu mācīties aktieros, kaut skolotāji centās viņu pierunāt vairāk skatīties ķīmijas virzienā. Atkal. Skatīties ir viens, darīt – kas cits. Dzīve jādzīvo Uldim. Skolotājiem tā jau nodzīvota. Šausmīgi skan. Savu izvēli skolotāji izdarījuši pirms gadiem divdesmit. Tagad tā jāizdara Uldim. Jādzīvo viņam. Pēc gada Ancei arī visiem būs jāsaka, par ko viņa vēlas kļūt.  

   Uldis vienu mirkli paskatījās uz lielo, vairākus hektārus lielo pļavu, kas šķīra viņu no Ances mājas – apsnidzis lauks. Liels, plašs. Vasarā tas ir zaļš. Skaisti zaļš. Vasarā Uldis  bieži pļavai garām neiet, kaut arī viņa ceļš ir pļavai otrā pusē. Vasarā ir skolas brīvdienas. Nav jāstaigā katru dienu uz skolu turp un atpakaļ.

 

    Ance, iegājusi mājā, nolēma tūlīt, kamēr gaišs, ienest malku vannai. Tikai jāuzvelk vecais, nu darba mētelis. Ance malku piespiedīs pie krūtīm, tā kažokjaku var piegružot. Lai cik tīra skaitītos malka, tai ir gruži, sīkas skaidas.

   Nav tā mēteļa tur, kur visi citi. Ance jau sadusmojās. Kāds, laikam viņai labu gribēdams, pakāris to virtuves plīts tuvumā. Vainīgo laba gribētāju nemeklēdama, Ance pārvilka virsdrēbes un devās pēc malkas. Tālu pa sniegu nebija jābrien, droši varēja iet pa notīrīto taciņu pāri pagalmam līdz malkas šķūnim. Cik šķūnis vecs, Ance nezināja, bet to, ka krietni vecāks par viņu māju, zināja. Šķūņa vecums paslēpts ar jaunu jumtu, apsegumu. Tikai malka kā agrāk, tā tagad atradās glītās grēdās sakrauta šķūnī. Arī Ances krauta. Vasarā ne viena diena vien bija jāpavada uz malkas. Reiz, laiku īsinot, ne jau bada spiesti, Ance ar brāli kopā bija pielasījuši vairākas burciņas ar ķiršu ogām. Malku kraujot, ēda ogas. Rokas  no malkas kraušanas nosmērētas, bet ogas tīras. Gan jau tas netīrums tika arī mutē. Kas to vairs atceras.

   Paņēmusi klēpīti malkas, Ance gāja atpakaļ uz istabu.

–          Jāienes vēl viens klēpis, ja nu pietrūkst, – Ance savu rīcību attaisnoja, vēlreiz dodamās uz šķūni.

–          Tu šovakar kurināsi vannu un iesi vannā? – ar jautājumu sagaidīja Ances māte.

–          Jā, – atpukstēja Ance, cerēdama, ka viņai vairāk neko neprasīs.

   Malka ir, pēc brīža varēs iekurt. Kādu laiku ūdenim jākarst virs liesmas. Tā laika pietiks, lai rītdienai Ance visu izmācītos. Tad viņa ies vannā. Gulēs ūdenī ilgi. Ilgi. Neviens viņu šovakar nesteidzinās, teikdams – es arī gribu nomazgāties. Šovakar Ance gulēs ūdenī. Neaizmigs. Izbaudīs ūdeni. Siltu, pat karstu ūdeni, kas apņems visu viņas ķermeni. Ūdenim tik jāpieber sāls – pie reizes no citu negatīvās enerģijas jāatbrīvojas. Gan jau Ance pāris dienu laikā to paspējusi uzņemt daudz. To taču cilvēks pats bez kādām īpašām spējām nezin. Ancei žēl, ka viņai nav tādu īpašu spēju?  Viņa vispār nezina, ir vai nav tās spējas. Ja būtu, tad jau gadītos mainīt visus nākotnes nodomus. Nemaz nevajadzētu  mainīt, jo viņas izvēle tad būtu noteikta no augšas, pašai piekrišanu neprasot. Viņa neapjaustu arī, ka nepiekŗīt. Tā būtu un viss.

   Laikam tad ir pavisam vienkārši – pašam nav jāuztraucas, nav jālauza galva, ko darīt kaut kad nākotnē, pieaugušo dzīvē.

   Par savu nākamo profesiju Ance sen visu izlēmusi. Tikai tās nodarbības galvaspilsētā atkal viņu vedinu uz ko iepriekš izvēlētu. To visu gan var saistīt – tieši darbodamās rakstnieka muzejā,  Ance apjautusi, ka muzejs priekš viņas ir pārāk kluss, ikdienas saskarsme iznāk tikai ar literatūru, tās vēsturi. Cilvēku maz. Tie daži apmeklētāji vien Anci nevar apmierināt. Nav kontakta ar viņiem. Ja arī rodas, tad tikai uz to brīdi, kamēr cilvēks ir muzejā. Pēc tam viņš pazūd. Var jau gadīties, ka satikšanās ar Anci muzejā, uz cilvēku rada pat tādu iespaidu, ka viņš pilnībā maina savu dzīvi. Pats mainās. Tikai Ance to nekad neuzzina. Neuzzinās, ja nolems strādāt muzejā. Tas Anci neapmierina. Viņai nepieciešams abpusējs kontakts. Kaut uz pavisam īsu mirkli, bet – abpusējs. To var kur gūt? Ance zina, ka var. Uz to viņa lēnām iet. Vēl jau vairāk nekā gads, lai savu galīgo lēmumu paziņotu visiem skolotājiem.

   Nodarbības vienmēr ir interesantas. Visam apkašā ir muzejs. Tikai cilvēki daudz un dažādi, izņemot tos dažus, kas nodarbības apmeklē regulāri. Nav tā kā skolā – katru dienu tie paši klasesbiedri,  ar kuriem kopā uzaugts, vieni un tie paši skolotāji, kuri pa ilgajiem Ances skolas gadiem novecojuši. Gadi nestāv uz vietas. Uz vietas stāv skola. Gadiem.

  Skolā Ance nepacietīgi gaidīja pirmo starpbrīdi – jāparunā ar Imantu. Kā viņam mājās gājis. Tajā starpbrīdī Ance palika gribot runāt, Imants nekur nebija manāms. Toties meitenes kā īstas pļāpu kules – kas tev ballē būs mugurā, kas zem jaunās blūzes, zeķes jau nopirki. Ar eļļas krāsu kādreiz rūpīgi krāsotās, bet parasti aukstās sienas netraucēja vienam meiteņu baram atspiest muguras – dežurants nebija tuvumā un pļāpāt, par ko sirds kāro. Ance pat paspēja  izstāstīt, ka bijusi uz pielaikošanu pie šuvējas un jaunā blūze šoreiz būs nerātni caurspīdīga. Nezin kā māte atļāvusies tādu audumu nopirkt, laikam nav ievērojusi, ka tam viss redzams cauri. Ance priecājās, piemērota apakšveļa viņai ir. Kā lai savieno nosaukumu skolas blūze ar to, kas Ancei būs mugurā? Zēniem noteikti patiks Ances blūze, daudzi gribēs redzēt, kā tā izskatās tuvumā. Tad atkal ballē Ance nesēdēs visu laiku pašā malā, kā citas klases meitenes. Malā sēdētājas visus aprunā vienmēr. To varēs atkal klausīties līdz pat nākošajai ballei.

   Nākamā stunda bija mīļotā ģeogrāfija. Pēc tās pāreja uz citu gaiteni pietuvināja Anci Imantam, kurš šodien pat uz viņu neskatījās. Ģeogrāfijā viņam nebija ko prasīt priekšā, jo skolotājs visu laiku stāstīja un stāstīja.

–          Imant, tev mājās nekādi jaunumi nav? – Ance gandrīz kliedza, lai pievērstu sev Imanta uzmanību.

–          Tu man ko prasi? Šodien jauks laiks, nav tik auksts kā vakar.

–          Tu nedzirdēji vai izlikies nedzirdam, ko tev prasu?

–          Ance, tu pati nesaproti, ka mūsu draudzība ir beigusies, tā īsti nemaz nesākoties, – Imants bija auksts kā ledus, kura šoziem netrūka.

–          Nu tu gan esi baigais. Laikam jau jātic vien tiem, kas runā, ka, ja tu meiteni nevari momentā dabūt gultā, tu par viņu neizrādi nekādu interesi.

–          Es jau tev teicu iepriekš, ka es pats ar savu jūtu pasauli nebiju vēl ticis galā. Tikai tas, kā tu vakar kāries kaklā Uldim, lika man nolemt, ka man pašam vairāk jādomā par sevi un jāmeklē kāda meitene, ar kuru tikai pārgulēt. Lai būtu tā, kā tu saki. Es nevaru tagad, kad tik daudz jāmācās, aizņemt savu prātu ar jūtām. Satiekoties ilgāk un vairāk ar tevi, es saprotu, ka tās attīstās. Pavisam ātri es zinātu, kas ar mani notiek. Tagad tik man atliek tev un Uldim teikt paldies, ka jūs man palīdzējāt  ātrāk izlemt, ko darīt. Es vairs negribu ar tevi satikties un runāties.

–          Nu gan tu runā glupības. Bet – labi. Pilsdrupās drīz, pāris mēneši ir drīz, pienāks pavasaris bez tevis un Ulda, – lai Ance skrietu kādām čalim pakaļ un darītu visu tā, kā tikai viņš grib – tas vēl nav redzēts. Žēl tikai, ka Imants pats pārtrauc tik ātri viņa izmantojamības funkciju. Gan jau Ance atradīs kādu citu, ko izmantot, pašai nemaz kādu citu nemeklējot.

–          Kā tu teici – pavasaris bez Ulda?

–          Nedzirdēji vai? Tā arī teicu.

–          Ance, paskaidro man.

–          Tu neredzi, ka gaitenī esam palikuši tikai divi vien – tūlīt sāksies stunda.

 

                                                                – 14 –

   Nākamajā starpbrīdī, Ance, kā jau agrāk iecerējusi skrēja pa kāpnēm lej;a lieku reizi pārprasīt, vai soli žetonu vakarā būs nolikti aiz skatuves malām, no kurienes viņi paši tos ātri varēs uzlikt skatuves vidū. Viņa ieraudzīja, ka pretī nāk Armands. Vairākas nedēļas skolā viņi nebija redzējušies uz savas ielas satikušies ne tik. Pēdējā reize bija tā, kad viņi viens otram bija teikuši par mīlestības jūtām vienam pret otru. Izvairīties no satikšanās ar Armandu vairs nekādi nevarēja, Ance nemaz negribēja izvairīties – vienreiz viņiem jāsatiekas neizbēgami, ja dzīvo kaimiņos un iet vienā skolā.

–          Sveiciens. Kur tu tā steidzies? – tā bija Armanda  balss, kuras skaņu Ance vēl nebija aizmirsusi.

–          Skrienu ko sarunāt jūsu žetonu vakaram, – Ance redzēja, ka ārēji pa šo laiku Armandā nav notikušas nekādas izmaiņas – tas pats lepnais, skaistais, staltais zēns, ar kuru kopā pavadīta vai visa bērnība.

–          Ance, mums jāparunā.

–          Tūlīt un tepat? Par ko mēs runāsim? Gadiem esam iztikuši bez runāšanas, kopš abi esam pateikuši, ka mīlam viens otru, vispār neesam satikušies. Ko tad mēs tagad runāsim? – Ance centās būt pēc iespējas riebīgāka, kaut iekšā skaļi sita sirds. Viņa pat baidījās, ka tās radīto troksni Armands neizdzird.

–          Ance, par to visu mums arī jārunā, – Armands jau klusāk un lūdzošāk bilda.

–          Zini, man tagad nav laika ar tevi runāties. Varbūt kaut kad. Izdomā, zini, kā mani sameklēt un pateikt, ja vēl neesi aizmirsis, – Ance aizskrēja, darbs jāizdara, drīz jau nākamā stunda sāksies. Skaļu būkšķi viņa dzirdēja, bet nebija laika atgriezties uz kāpnēm, meklēt, kas troksni izsaucis.

   Ejot atpakaļ uz klasi, no meistariem izdzirdējusi kārtējo apstiprinājumu, ka ar soliem viss būs, kā sarunāts, Ance redzēja, ka pa gaiteni staigā vairāki cilvēki baltos virsvalkos – laikam mediķi. Viņai nebija laika, kādam skolēnam prasīt, ko viņi te dara. Drīz skanēs zvans uz nākamo stundu. Ancei vēl viens stāvs pa kāpņu pakāpieniem skrienams. Īsi pirms paša zvana viņa aizelsusies ieskrēja klasē. Tieši pie viņas vērsās Māra:

–          Tu arī tur biji? Runā, ka Armands esot roku salauzis.

–          Armands? Kur, kā? Es biju par soliem sarunāt. Māra, tu zini ko vairāk?

–          Neko nezinu. Rentgens tikai norādīs, ka tiešām kauls lūzis. Armands esot kritis pa trepēm. Likās, ja tevis nav, jūs abi kur esat nolīduši. Tad jau iznāk, ka jūs neesat bijuši kopā, – Māra pasmīnēja, nezin vai jaunais Ances brūtgāns Imants arī jau zina.

   Ancei sirds sita ne no skrējiena uz stundu vien. Re, kas izraisījis to troksni. Viss lēnām atklājas. Pēc abu īsās vārdu apmaiņas, Armands bija kritis. Kā? Labi, ka nav cietusi kāja. Ar lauztu roku uz savu žetonu vakaru varēs iet.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu