Vārda dienu svin: Ernestīne, Ingmārs, Akvelīna

Garstāsts Skolas laikā. 10.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–       Tu jau sāc filozofēt par šīm lietām, – Imants atkal pienāca pie Ances un aplika savas rokas ap viņas galvu:

–       Tev tā nav pārkarsusi? Es jokoju. Tās ir manas problēmas. Pagaidām, es ceru. Es negribu tevi pazaudēt, negribu, lai mēs esam parasti klasesbiedri. Es tev solu, ka visu darīšu tā, kā tu teiksi. Kā tu gribi. Es tagad gribu paskatīties, ko no tava loga var redzēt. Es taču pirmo reizi esmu pie tevis. Cerams, ne pēdējo. Man drīz jāiet prom.

–       Vairāk par Ermitāžu tu neko negribi dzirdēt?

–       Pats aizbraukšu un visu apskatīšu. Aizkars vienkārši paņemams nost, – Imants jau bija pie loga. Plata palodze un uz tās daudz puķu podos. Neviens tās neredz. Kā Ance neaizmirst tās aplaistīt?  Neredz tās gan neviens – iekšpusē tās aizsedz aizkari, no ārpuses pa logu kāds varētu uz tām skatīties. Bet puķes ir otrajā stāvā. Kam tās? Tikai  brīdi skatījies,  zēns vaicāja:

–       Tu pat pa logu vari redzēt Armanda māju. Jūs agrāk gaismām samirdzinājāties?

–       Tepat blakus gandrīz graustā mitinās laba veca kaimiņiene. Redzi? Gadiem neremontēta māja, ja tā turpinās, māja sabruks. Iekšā tur ir briesmīgi. Kā tādos apstākļos var dzīvot, es vispār nezinu. Dzīvo. Tai kaimiņienei ir arī bērni. Drusku vecāki par mums. Nemācās gan laikam nemaz. Divnieku karaļi. Viņiem arī vēl  visa dzīve priekšā. Dzīvos. Apprecēsies. Radīs savus bērnus. Tas saucas paaudžu maiņa. Tik tā māja nemainīsies, sabruks, kāda ir.  Es  tai vecajai kaimiņienei  varu „izkratīt sirdi”, ja man rodas vajadzība. Kā tu jau saprati, mātei to nevaru – viņa man ir ļoti pareiza, uzreiz prasa – kāpēc, kāpēc tu tā domā, tu taču zini… Bet tā kaimiņiene neko neprasa un pat nesaka. Ja tikai es kādreiz pati neprasu – pasaki man. Viņas pašas bērni nav iemācījušies izmantot šādi. Varbūt izmanto. Es nezinu.  Kā tu par tām gaismām, tas arī ietilpst tavā – es visu zinu par tevi.

–       Par gaismām  – ir bērniem tāds joks. Man šķiet, ka tu man liec uzņemties savas vecās kaimiņienes lomu un atļaut tev kādreiz „izkratīt sirdi”.

–       Imant, es neko tev nelieku. Tev pašam būtu interesanti. Šodien mēs nezinām, kas notiks ar mums pēc dienas. Vēl nezinām. Ne tu, ne es.

–       Atkal jau tu sāc. Ance, es zinu, ka es nezinu, ka ar mani notiek. Tev būtu jāzina par sevi. Es gribētu parakāties pa tavu grāmatu plauktu, kaut kas noteikti atrastos. Pareizāk – man noderētu viss, droši vien es nevienu no tavām mīļajām grāmatām neesmu lasījis. Gan jau tās grāmatas pateiktu man arī par tevi visu ko. Tikai pašlaik nav laika – vilciens drīz. Man jāsagremo viss tas, ko es par tevi esmu šajās dažās nedēļās uzzinājis par tevi bez grāmatām.

–       Nepārēdies. Tev taču vēl ir palikuši arī austrumu saldumi, ko es speciāli tev atvedu.

   Imants, no loga atgājis,  jau sēdēja dīvānā. Viņa secinājums bija tikai viens – Ances ikdienā galvenās ir grāmatas. Vai tik tā nav sava veida bēgšana no realitātes, no tā, kas reāli notiek meitenes ikdienā, skolā, ārpus tās. Grāmatās aprakstītais  ir kādreiz noticis ar citiem, romānos, stāstos – izdomātas lietas, kas varētu notikt. Kāpēc gan cilvēks lasa cita uzrakstīto un publicēto?  Imants mierīgi bez tā varēja iztikt.  Tikai tāpēc, ka viņš nelasa, viņš ir sliktāks? Sliktāks gan jau ne, bet – mazāk zinošs. Bez zināšanām arī var iztikt. Ir lietas, kur nekas nav jāzina. Gan jau par savu izvēlēto nākotnes lietu būs kas jāzina. Lai zinātu, būs jāmācās. Gandrīz tāpat kā skolā. Tikai skolā vieni mācās, lai dabūtu atzīmi, citi – lai zinātu.

–       Klausies, man pēc minūtēm divdesmit ir vilciens, nākošais pēc vairāk kā stundas. Pa divdesmit minūtēm es varu aiziet uz staciju?

–       Tu visu zini. Neievēroji, stacija ir tuvu. Ātri skrienot pietiek ar minūtēm piecām. Ja nemaldos, tad tu viens pats šo atceļu jau esi veicis. Jeb tu šoreiz gribi, lai es tevi pavadu?

–       Nē, sēdi mājās. Kur tu grasies iet tādā aukstumā. Pie tam atpakaļceļā nebūs neviena, kas silda tavus salstošos pirkstus.

–       Paprasīšu Armandam, lai pasilda.

–       Neņirgājies. Es savas domas par tavām un Armanda attiecībām neesmu izteicis.

–       Ko tu vari teikt, ja tu neko nezini. Patiesību tu nezini.

–       Zinu gan. Mani tu nepiemānīsi. Tā pļāpājot, es varu nokavēt šo vilcienu.

–       Nē, to es tev neļaušu.

–       Tu man daudz ko neļauj, – Imants paņēma meitenes roku un pat to glāstīja, vismaz Ancei tā šķita.

   Viņi atvēra istabas durvis. Imants nejautāja, kas ir aiz mazajām durvīm gaiteņa kreisajā pusē – tur noteikti pažobele, augšstāvā ir tikai divas istabas. Vienā viņi bija pavadījuši šo stundu, par otru Ance jau teica, ka tā ir brāļa istaba. Mājai ir slīps jums. Istabā nekādu slīpumu un jumta logu nebija, tātad – tur ir tikai pažobele.

–       Ance, jūs nākat lejā? Jūs jau izmācījāties? – jautāja Ances māte, kliegdama no pirmā uz otro stāvu. Ance un Imants saskatījās un abi smaidot kliedza pretī:

–       Jā.

–       Imant, tikai nāc uzmanīgi, nepieradušas kājas uz trepēm var samisēties. Neesi jau Ance, kas te simtreiz dienā kopš bērnības kāpelējusi. Tu iesi prom tūlīt? – Ances māte bija uzcepusi veselu pannu kartupeļu, grasījās abus lielos bērnus pabarot pirms ceļa. Imants meklēja savu ziemas jaku uz pakaramā, te uzradies tik daudz drēbju, ka momentā nevar ieraudzīt, kur ir zēna jaka:

–       Es steigšos, man jāpaspēj uz šo vilcienu. Nākamais ir pēc ļoti ilga laika un cits rītdienai arī jāmācās. Ance man līdzi nenāks, neuztraucieties, viņa ēdīs kārtīgi. Es varu nosūdzēt – pusdienas skolā viņa izlaida, kas viņai vēderā bez tējas, es nezinu, – Imants ieraudzīja dusmīgo Ances seju un apklusa.

   Tāpat Anci tagad sagaida izskaidrošanās. Kaut kas ticams mātei jāsaka. Varēja iztikt vispār bez teikšanas, ja Imants nebūtu pacenties ar saviem izdomājumiem. Ance kārtējo reizi atcerējās savu apņemšanos – tad, kad viņai būs pašai savi bērni, tad viņa izturēsies pret tiem tā, lai bērni viņai nemelotu. Lai ko tas prasītu, pilnīgais atklātībai starp bērniem un māti ir jāvalda. Bērni var neklausīt mātes padomus, darīt pēc savām domām, kā grib, bet atklātībai jābūt. Kaut Ance izpelnītos ordeni – pasaules sliktākā māte. Ja tāds būs izdomāts līdz tam laikam, kad Ance sarunāsies ar saviem bērniem.

   Beidzot atradis un jau uzvilcis savu ziemas jaku, Imants pieklājīgi atvadījās :

–       Uz redzēšanos.

–       Uz redzēšanos, Imant. Atnāc atkal, – atbildēja tikai Ances māte, meitene klusēja – rīt skolā satiksies atkal. Tad gan viņa Imantam pateiks visu, kā viņai izskatījās šie Imanta izgājieni.

   Lai ko Imants darītu, Ance jau bija iesākusi to dēvēt par izgājieniem. Imantam pašam likās, ka savu kārtējo gājienu godam veicis.

   Ārdurvis noklaudzēja, Imants bija prom. Ance atkal viena devās uz savu istabu. Beidzot jāmācās. Jāsakārto mazliet istaba, jānovāc tējas krūzes no galda, lai tur var rakstīt skolas burtnīcās un turpat blakus turēt grāmatas. Vispirms gan Ance paskatījās pa logu – nezin, vai Armands mājās. Vēl jau nav tik tumšs, lai viņa istabā degtu gaisma, nevar saprast.

 

                                                -13-                                                                                                           

    Rīts skolā kā jau skolā. Stundu sarakstu neviens nav mainījis – to kārtība tāda pati kā pirms nedēļas. Pirms stundām daži kā ieraksts steidza norakstīt pašu neizpildītos mājas darbus mājās. Rīta burzmu klasē patraucēja Anna, kura ienākdama uzreiz jautāja :

–       Kad jums kārtējais priekšnesuma mēģinājums žetonu vakaram? Mēs arī gribam paskatīties. Jums nav iebildumu?

–       Mēs bijām paredzējuši iztikt bez vēl kāda mēģinājuma, bet, ja jūs sakāt, ka vajag, sarunāsim, – Ance atbildēja, jau sagatavojusies uz pārmetumu saņemšanu.

–       Mēs neesam gatavi jau pavisam drīz žetonu vakarā rādīt iecerēto priekšnesumu, – tā skaļi teica Māra. Viņai gan bija jāsaņem vispārējs uzbrukums no pašas klasesbiedriem :

–       Tas, ka tu nevari pat tekstu iemācīties no galvas, nenozīmē, ka citi nav gatavi rādīt uzvedumu. Labi būtu, ja pēdējais mēģinājums ar visiem soliem būtu rīt, mēs sarunāsim. Anna, rīt jums būs labi? Pēcpusdienā, protams, – cits caur citu kliedza uzveduma dalībnieki, Ancei nekas nebija jāsaka

–        Labi, sarunājiet savā starpā, – Anna gāja prom, tūlīt arī skanēs zvans uz pirmo stundu.

   Māra palika apjukusi – klasesbiedri iepriekš runāja, ka no priekšnesuma nekas neiznāks, tagad metušies Ances pusē. Kas tad noticis? Nekas taču. Tikai tagad viņa no klasesbiedriem nesaņēma atbalstu, bet uzbrukumu. Viņa tekstu neesot iemācījusies? Muļķības. Tas jau sen no galvas zināms. Tikai skaļi jāizbļauj. Neviens arī nesaka, kas Māras izpildījumā nav labi. Jābļauj pirmajai, ka rīt pēc stundām vajadzīgs mēģinājums. Ar visiem soliem. Citādi pašā žetonu vakarā kāds no sola nokritīs. Tad gan būs joki.

   Ance ar acīm meklēja Imantu. Tūlīt ienāks skolotāja un sāksies valodas mācība. Nav Imanta.

   Nevar teikt, ka skolā kā skolā. No paša rīta visādas neveiksmes. Anna ienāca, Imanta nav. Kas sekos? Kāda neapmierinoša atzīme? Ancei tas būtu liels pārsteigums. Bet, ja galva jau atkal, kur citur, ne mācību priekšmetos? Ance sapurināja garos matus. Pat tie neplīvo, aizmugurē sasprausti ar sprādzi. Viņa pat tādu sīkumu aizmirsusi. Pati šorīt pūlējās ķemmējot, kārtojot, spraužot. Jānogriež zēngalviņa. Viņa jau par to runājusi mājās, bet māte, kā vienmēr visam, ko vēlas Ance, iebilst – vai viņa  tik ilgi pūlējusies pīt Ances matus bizēs, lai tagad vienā mirklī meitene no garajiem matiem atbrīvotos. Ja darīs tā, kā māte vēlas, tad ar gariem matiem būs jādzīvo visu laiku, kamēr Ancei būs māte. Nē, Ance nemaz nevēlas mātes nāvi, bet visi cilvēki ir mirstoši. Parasti ir tā, ka bērni zaudē vecākus, nevis vecāki bērnus. Ir jau arī daži izņēmumi  šajā briesmīgi skarbajā realitātē, bet uz Anci tas neattieksies. Cerams.

    Jaunā viela algebrā jāklausās uzmanīgi, citādi nevarēs ierēķināt mājās uzdotos uzdevumus. Kā tad pirms nākošās stundas kāds varēs norakstīt no Ances. Jā, tāda dīvaina lieta. Mājas darbus pilda, lai mācītos, lai saņemtu atzīmi, lai viss būtu kārtībā. Ne jau tāpēc, lai kāds varētu norakstīt, jo pats nav mājās izpildījis mājas darbu. Vai tik Ance pēdējā laikā neiestāsta ko nepareizu, nevajadzīgu sev – ka pilda mājās darbus tāpēc, lai no viņas varētu norakstīt.

  Kur tas Imants šodien?

  Visu algebras laiku skolotāja stāstīja ko pa paralēlām līnijām. Algebrā par līnijām? Par visādām līnijām taču māca ģeometrijā. Šī skolotāja gan māca abus mācību priekšmetus. Tāda varbūt saistība. Ance kā līdz šim, tā arī nākotnē zinās tikai to, pēc teorijas paralēlas līnijas nekad nesatiekas. Un viss. Šodien stāstīja ko citu. Ance neieklausījās. To nekad neviens arī neprasīs. Nākotnē Ance bez matemātikas iztiks vispār. Vienkārša saskaitīšana, reizināšana, dažreiz arī atņemšana uz matemātiku neattiecas. Jocīga gan tā Ance – ja skolā nemācītu tik ilgi un tik daudz matemātiku, kā varētu apgūt citas zinības? Loģiski domāt nevajag nevienu brīdi lielajā dzīvē?

   Stunda beidzās. Reizē ar zvanu no tās no klases izgāja skolotāja un ienāca Imants.

–       Es jau pierakstīju – tu šo stundu kavēji, – Imantam teica šīsdienas dežurants. – Tu zīmi atnesīsi?

–       Nezinu, – tieši pa ceļam pie Ances sola atbildēja kavētājs.  – Tagad ir starpbrīdis, izejam ārā no klases.

–       Brūtgāns brūtei ko grib teikt, bet mēs nedzirdēsim ko, – skaļi runāja Līksma, it kā pati ar sevi, visa klase dzirdēja viņas teikumu.

   Ance piecēlās no sava sola un, visiem rādīdama, paņēma Imantu aiz rokas:

–       Ejam, parunāsim.

   Abi izgāja. Citiem arī būtu jāiet pastaigāties starpbrīdī pa gaiteni, jo nākošā stunda tepat – pēc noteikumiem klase jāizvēdina. Pārējie palika savās vietās šoreiz, kā dabūjuši aukstu ūdens šalti uz galvas.

   Nabaga Ance, ja viņa nojaustu, kā aizvainojusi savus klasesbiedrus ar izturēšanos. Būs arī tādi, kas viņai to nekad nepiedos šajā dzīvē. Klasesbiedri ir klasesbiedri, tik ilgs laiks pavadīts kopā, kaut nākamos , pieaugušo dzīves gadus, viņi tā arī var nesatikties. Tā ir iespēja. Tik Ances šī brīža izturēšanās netiks aizmirsta.

   Gaitenī Ance vispirms atlaida Imanta roku – citiem skolēniem nav jāspēlē teātris, pietiek ar klasi.

–       Imant, kur tu šorīt biji? Es uztraucos par tevi, –  iesākdami riņķot pa apli pastaigā pa gaiteni starpbrīdī reizē ar citu klašu skolēniem,  Ance nepacietīgi jautāja.

–        Pagaidi. Nomierinies. Es tev visu pateikšu. Tāpēc arī gribēju ar tevi runāt tūlīt, nemaz negaidot nākamo starpbrīdi.

–       Man šķita, ka tu vakar, ejot no manis, esi apmaldījies un neesi atradis vilcienu.

–       Tā arī varētu teikt. Es šorīt nogulēju, lai paspētu uz vilcienu, ar kuru katru rītu braucu uz stundām, bet nākošais vilciens te pienāk tik tad, kad pirmā stunda jau pusē. Klasē nemaz negāju, nīku pa koridoriem.Tu tiešām domāji par mani?

–       Imant, es stundā neko nedzirdēju, nemaz nezinu, kā izpildīšu mājas darbu.

–       Es tev palīdzēšu, atrisināsim tos matemātikas uzdevumus.

–       Nē, šodien pie manis tu nenāksi. Aizmirsti tās iedomas, – Ance jau smaidīja. -Kas tev vakarvakarā atgadījās, ka šorīt aizgulējies? Tu biji laicīgi mājas. Jeb vēl kaut kur devies?

–       Tas jau ir tas, ko gribu tev teikt.  Vakar vakarā mans tēvs kāvās.

–       Ko? Kāvās? Viņš tā bieži dara? Kad biju maza, baidīšanai stūrī bija nolikta žagaru bunte un vienreiz man tēvs sita ar bikšu siksnu. Viņam izdevās man trāpīt, sprādze pat pārskrāpēja man vaigu. Jums, kas jautāja, es teicu, ka vakarā  pa tumsu ieskrēju ceļmalas krūmu  zaros un tie man vaigu pārskrāpēja.

–       Tu gan esi  jautrīte tagad, bet vakar man bija jāpiedzīvo īsts kautiņš. Nezinu, kāds šovakar visam būs turpinājums, ja tēvs atkal būs piedzēries…

–       Viņš vakar bija piedzēries?

–       Skaidrā prātā tēvs māti nesit tā, lai es mestos māti glābt

–       Kādas briesmas tu te stāsti. Imant, nekreņķējies. Tu tur neko nevari mainīt. Varbūt tik glābt savu māti. Tu teici – skaidrā prātā tik ļoti nesit māti. Tad jau iznāk, ka skaidrā prātā mazliet tomēr sit. Vai ne? Imant, tas ir šausmīgi, ko es tagad tev teikšu, bet ir sievietes, kuras sit, un ir sievietes, kuras nesit. Iznāk, ka tās,  kuras sit, pašas uzprasās, lai viņas sistu. Protams, man ir  žēl, ka sit. Tikai – pašas vainīgas arī. Tagad es teikšu – nepārdzīvo. Tev  pašam sava dzīve jādzīvo, taviem vecākiem ir sava. Viņi tevi ir radījuši un kopuši, kamēr tev tas bija nepieciešams. Tev ir sava dzīve. Nu, ja tu gadies blakus kā vakar, māte vienmēr ir jāaizstāv. Tas ir tavs pienākums un uzdevums. Imant, mans tēvs taču arī bieži dzer.

–       Ko tu te runā, tu taču pati visu laiku atkārto, ka tev ir priekšzīmīgi vecāki, – nu Imants pagrieza galvu uz Ances pusi.

–       Tu pats visu laiku atkārto, ka visu par mani zinot. To, ka mans tēvs dzer, tas neietilpst tajā visā?

   Runājoties par tādām svarīgām lietām, kas neietilpst nevienā skolas programmā, bet viņu nākotnes dzīves programmā ietilpst, abi bija apjukuši. Tik apjukuši, ka neievēroja, ka viņu kādreiz mazgātās puķes ir tiešām netīras un podi pat novietoti savādāk – lai arī lielās puķes būtu tuvāk pie kāpņu margām. Ka tik kas nenotiek – pārņēmis vairumu skolotāju prātus pēc pēdējās pedagoģiskās padomes sēdes. Tur laikam netika runāts par to, ka lielos istabaugus te, skolā,  ir par maz mazgāt reizi nedēļā, tas jādara biežāk. Putekļu te ir daudz. Skolas bērni tos ar savām kājām paceļ ik pēc stundas. Daudz bērnu rada daudz putekļu.

–       Imant, tev laikam es tagad varu pateikt – jā, mans tēvs dzer bieži. Bieži ir piedzēries. Kaut mazliet, bet ir. Tu jau zini, ka tēvs uz darbu katru dienu brauc ar vilcienu. No rīta agri jau viņš vienmēr ir skaidrā, bet vakarā… Kā nu kuro vakaru. Ir gadījies pat tā, ka viņu kāds nešus atnes mājās. Dzērums tāds, ka nevar paiet. Es visu saprotu. Nesaprotu tik vienu – kā tādā reibuma pakāpē var iekāpt vilcienā. Varbūt lielāko alkohola daudzumu izdzer jau vagonā esot. Es nezinu.

–       Tu nejoko? Tev tiešām ar veco tik traki? – Imants nebeidza brīnīties, ka Ance viņam atklājusi to, ko citiem tik rūpīgi gadiem slēpusi.

Tad jau varbūt mērķis neattālinās, bet tuvojas? Pats viņš vēl nebija ticis skaidrībā, kāds tad šoreiz ir viņa mērķis. Viss veidojas kaut kā savādāk nekā citas reizes. Tikai vēl veidojas vai jau ir? Arī to viņš nezināja. Varētu kādam paprasīt, lai pasaka priekšā, bet nav jau mācību stunda. Šoreiz arī Ance neizlīdzēs. Viņa pati vēl nezina. Tad jau pirmā pateiktu, viņa nav kautrīga kā citi skuķi šajos jautājumos.

   Ance arī sarunas laikā risināja uzdevumu pati ar sevi. Pavisam nesen viņa tikai apjautusi, ka bērnības draudzība ar Armandu pāraugusi jūtās, ko gudri sauc par mīlestību. Viņa to nesen Armandam pateikusi, viņš arī. Tikai pēc tās atzīšanās nekas nav noticis, viņi pat nesatiekas kā agrāk uz ielas. Laikam Armands izvairās. Ance visu dara kā iepriekš, bet viņi pat nesagadās ejot  uz skolu reizē. Dīvaini.  Dīvaini ir arī tas, ka viņa nemaz nezina, pat nenojauš, vai tā pēkšņi jūtas pret vienu var pazust un tikpat pēkšņi rasties pret citu, kurš arī jau gadiem tepat blakus vien ir bijis. Jāparunā par to ar Imantu. Tik ne jau šādi – starpbrīdī pastaigājoties pa skolas gaiteni. Būs vien jāaicina drīz Imants ciemos. Tam ir viens traucēklis – paliekot vieni siltumā viņi nespēj izvairīties no bučošanās. Cik ilgi Imants ar to vien apmierināsies?

–       Imant, drīz būs zvans uz stundu. Man vēl jāpaspēj  pirms stundas sākuma parunāt ar klasesbiedriem par mēģinājumu rīt. Tev arī jābūt.

–       Paspēsi parunāt. Uldi atkal sauksi?

–       Labi, ka atgādināji. Saukšu. Pats tagad būsi vainīgais, ka viņš skatīsies mēģinājumu. Bet par to dzeršanu. Redzi, man liekas, ka visi, pilnīgi visi cilvēki cenšas aizbēgt no tā, kas notiek reāli. Cenšas aizbēgt no realitātes. Daži pat bēg slimīgi – ilgi skatās vienā punktā, nesarunājas ar citiem. Un tā tālāk. Citi izvēlas kādus vielu  lietošanas atkarību veidus. Tas, ko mēs zinām kā šņabi, ir visvienkāršākais aizbēgšanas veids – piedzeries un esi aizbēdzis, izgulies un esi reālajā dzīvē, ej uz darbu, audzini bērnus, mīli sievu. Par sievām. Gadās tā, ka vīrietis grib tā aizbēgt no sievietes, no savas sievas.

–       Kur tev tādas domas galvā? Mums jāiet uz stundu un nekur mēs nebēgam, mīlēt sievieti  var arī bez šņabja, – nu jau Imants satraucās par to, cik tālu savās runās ies Ance un vai tik viņa nav pamanījusi, ka viņam pašam arī garšo, ja tā var teikt, šņabis. Tas reibums ir viena forša lieta.

–       Ko es domāju, ar tevi runādama, tu nezini. Domās esmu tālu no šņabja lietām, – Ance jau kuro reizi paskatījās uz Imantu – viņš nekādi nevar zināt, ka pavisam nesen viņa Armandam teikusi par savām jūtām.

–       Zinu gan, tu domā par to, kas notiek starp tevi un mani. Mēs tagad esam īsti draugi, vai ne?

–       Klasesbiedri vispār ir draugi. Kā tad var daudzus gadus kopā mācīties, augt, esot ienaidniekiem? Tas, kādas ir un kā veidojas mūsu attiecības, ir pārrunājams jautājums. Tu jau zini, kas es visās lietās esmu atklāta. Tik tā pārrunāšana nav ietilpināma noteikta laika brīdī – no zvana līdz zvanam. Es jau domāju, kā paaicināt tevi pie manis uz mājām, jo citur runāšanu pašlaik ierobežo ziemas aukstums. Tikai zinu, ka jau tā esmu pārkāpusi visādus noteikumus – mēs par šīm lietām jau esam sākuši runāt pirms žetonu vakara. Baidos arī no tā, ka, paliekot vieni paši kādu brīdi divatā, tu to izmanto, lai bučotos, nevis runātu vien, – Ance pateica ātri, jo tūlīt aiz pagrieziena ir klase, kurā viņiem jāiet. Ancei šoreiz jāpaspēj pirms skolotājas, nav  ko atlikt lēmuma pieņemšanu par ģenerālmēģinājumu žetonu vakaram uz nākamo starpbrīdi. Tad jau – nākamajā starpbrīdī –  Annai varēs pateikt īsto laiku, tā  Ance bija jau nolēmusi darīt.

–       Ejam iekšā klasē, sarunu turpināsim nākamajā starpbrīdī. Kādu laiciņu izliksimies, ka mācāmies, labi, – tas bija Imants. Kādreiz viņš pat spēj lasīt citu domas. Ja viņa spējas būtu tādas, ka vienmēr, pilnīgi vienmēr nolasa citu domas. Tad gan būtu labi. Dzīve atvieglotos ne tikai Ancei.  Daudziem. Arī tiem, kas tikai retumis ar Imantu satiekas.

–          Ance, tu kaut ko izdomāji par mēģinājumu?  Visu laiku sarunājies ar savu brūtgānu?  Mēs visi, visa klase uztraucamies par tavu reputāciju, par tavu godu uztraucamies, – šajā starpbrīdī par runātāju visas klases vārdā bija izraudzīta atkal Māra. Skaļā balss jāizmanto lietderīgi.

–        Par manu godu jums nav ne daļas. Gods ir arī tāds stiepjams jēdziens. Kas vienam gods, tas otram negods. Imantam arī jūs jau iesauku esat devuši. Es arī viņu tā saukšu. Citi viņu sauc par Imi, man tas nepatīk. Kaut arī ir pamazināmā forma, īsāks vārds. Tikai man nepatīk. Tad tā, brūtgān, tu arī klausies, – Ance steidzās, jo kuru katru mirkli varēja ienākt skolotāja un tad atsāksies matemātika:

–         Vai rīt tūlīt pēc stundām visi žetonu vakara uzvedumā iesaistītie var piedalīties mēģinājumā?

–       Jā, – tas bija daudzbalsīgs piekrišanas apstiprinājums.

–       Man nekas nav jāskaita, vai es varu rīt paskatīties? – kā no pasoles atskanēja visu laiku klusējoša puiša jautājums.

–       Protams, rīt var nākt visi, kaut visa klase. Vēlāk jāpasaka Annai. Māra, tu to nevari izdarīt? Es tevi lūdzu, – nu Ance bija atrisinājusi arī šo jautājumu. Pati pa to laiku varēs sameklēt Uldi, lai pateiktu, cikos rīt sāksies mēģinājums.

   Māra piekrita, viņa jutās pagodināta, ka uzticēts pienākums. Tūlīt ienāca skolotāja, visi apzinīgi klausījās matemātiku. Nu jau ģeometriju. Tagad varētu runāt par paralēlām taisnēm, bet nekā. Kaut ko par trīsstūriem. Ance klausījās uzmanīgi, viņi ar Imantu bija norunājuši būt priekšzīmīgi skolēni stundā. Atpakaļ  Ance pat negriezās, lai paskatītos, kā Imants stundā uzvedas.

  Ja nedraud izsaukšana, tad stunda paiet ļoti ātri, tikko tā sākas, tā drīz beidzas. Tā šoreiz gadījās. Imantam jāiet garām, lai tiktu ārā no klases, pie reizes pačukstēs:

–       Nāc līdzi.

   Tā notika, tikai Imants neko nečukstēja, Ance jau bija piecēlusies kājās un gāja pati uz gaiteni staigāt un runāt. Cerams, ka neviens viņus netraucēs.

  –     Ance, tu mani vispār dzirdi? Kur tu atkal esi? Mēs norunājām iepriekšējā starpbrīdī turpināt sarunu, – Imantam likās, ka Ance ir kādā citā pasaulē, kaut viņas ķermenis ir tepat blakus viņējam.

–       Imant, kā tu nesaproti. Man ir grūti tik ātri no vienas lietas pārslēgties uz otru. Es vēl esmu matemātikā, ģeometrija,

–       Nestāsti man pekstiņus. Pirmkārt, ne vienu reizi vien tu esi pierādījusi to, ka vienlaikus spēj atrasties vairākās vietās – runāt par vienu, darīt ko citu, domāt vēl pavisam ko citu. Otrkārt, izbeidz ar mani runāt nejēdzības, tu pati zini, ka ar mani vari būt pilnīgi atklāta visos jautājumos.

–       Es nemaz negribu tev atklāties visos jautājumos. Man ir savi noslēpumi, par kuriem tu nedrīksti zināt.

–       Es tāpat visu par tevi zinu. Bet kāpēc tad, kad mēs staigājam divatā, neredzam Armandu?

–       Armanda klasei stundas notiek tajās klasēs, kam blakus ir citi gaiteņi.

–       Tas, man liekas, nebija matemātikas sakarā. Atkal tu sevi nodevi. No ģeometrijas tu jau sen esi prom. Zini, man bail šovakar braukt uz mājām, – Imants nu gaudās un gribēja līdzjūtību. To viņš bija saņēmis, saņems vēl, Ance nevienā jautājumā nav skopa:

–       Es saprotu tevi. Tikai negaudies. Esi stiprs. Tev pašam jātiek galā. Neviens no malas nepalīdzēs. Ja tava māte ir izvēlējusies būt kopā ar tavu tēvu, tad tu tur esi sīks gariņš. Pie tam jau izaudzis. Tikai vēro un pats nepieļauj tādas kļūdas, kā tavs tēvs. Nepieļauj, lai tevis dēļ ciestu kāds. Tikai tā tev pašam arī var būt labāk. Kā tu izturies pret citiem, tā citi pret tevi. Mēs vēl esam jauni, mums jāmācās. Ne jau tikai skolā. Stundās neko tādu nemāca. Tad, kad runā par ģimeni, par sievietes un vīrieša attiecībām, to dara teorētiski. Jā, visās jomās ir teorija, kurai lietas pakļaujas, bet mums jāmācās no citu, vecāku cilvēku dzīves. Individuāli. Ne tikai teorētiski. Man tu te daudz neatkārto – negribas braukt mājās. Gribi vai negribi, brauksi. Kur citur paliksi? Es pie sevis tevi nesaukšu. Nemaz neceri. Negribu saukt. Māte noteikti priecātos, brāļa istaba arī šodien tukša. Bet es negribu. Brauksi vien mājās. Tikai rīt neaizmirsti vismaz man izstāstīt, kā tev tu gāja. Stundām, ja kas, arī uz rītdienu jāgatavojas. Tu jau iepriekš noteikti neko neesi izmācījies, kaut varēja.  Rīt būs tās stundas, kuru šodien nemaz nebija.

–       Tu negribi, ka es eju uz tavām mājām, bet es gribu. Es nemaz negribu gaidīt žetonu vakaru, lai beidzot ar tevi varētu izrunāties. Pilsdrupās tagad auksts.

–       Es pati zinu, ka auksts. Šodien mēs vieni nerunāsim. Tu brauksi uz savām mājām. Varbūt rīt pēc mēģinājuma.

–       Tad tik tālu gan. To es no tevis gaidīju. Vēl mazliet, sāksies atkal stunda. Skaties, Māra nāk, laikam no Annas.

    Māra pienāca pie abiem , paskatījās smīnoši – nu nav tie brūtgāns un brūte rokās slepus saķērušies. Ko lai stāsta klasesbiedriem?

–       Ance, rīt varam mēģināt, Ance būs, bibliotēkas vadītāja un tavs Uldis, – Māra cerēja, ka vismaz uz to būs kāda reakcija. Atkal garām, neko pat Imants nesaka.

–       Labi, Māra. Redzi, cik daudz un labu tu vari izdarīt citiem, ja gribi. Vajag vairāk labu darīt, nevis gaidīt, ka citi ko izdarīs un klačoties tā, kā tev gribas, lai būtu izdarīts.

–       Ko tu mani māci? Stunda tikai vēl sāksies, – Māra atkal izrādīja savu neapmierinātību. Kā lai izprovocē abus, lai varētu klasesbiedriem ko pavēstīt.? Kamēr viņa fantazēja, noskanēja zvans. Visi trīs, nu jau nobijušies, ka kavē, iegāja klasē.

–       Māra tikko sarunāja, ka rīt pēc stundām Anna atnāks uz mēģinājumu. Tā ka rīt nekādus citus pēcstundu darbus neieplānojat, mēs mēģināsim. Ja ir kādi jautājumi, es tūlīt vai arī vēlāk mēģināšu uz tiem atbildēt, – Ance pirms skolotājas ienākšanas visiem teica. Pašlaik notikumi risinājās tā, kā Ance šorīt no rīta savā galvā bija izplānojusi. Ka tik rīt no rīta melns kaķis ceļam nepārskrien.

   Kamēr Ance runāja, klasē valdīja liels troksnis – visi grūstīja savus krēslus un to metāla kājas radīja nepatīkamu troksni. Tad visi reizē izbeidza stumdīt krēslus – bija ienākusi stundas skolotāja un sākās atkal mācības. Ance, jau apsēdusies vietā, pagrieza  galvu atpakaļ – Imants neklausās, laikam ko domā. Vēlāk jāpaprasa. Kas ar viņu notiek? Kā lai uzzina, lai pašai būtu mierīgs prāts?  Draudzība ar Imantu neko ļaunu Ancei nenodara. Tikai neiznāk tik daudz brīvu brīžu, ko pavadīt kopā ar citām meitenēm Viņas neviena Ancei neko nebija teikušas. Tajā laikā, kad Ancei eksistēja viens Armands, tik daudz laika zēnam Ance neveltīja kā Imantam tagad. Tas, ka galvā vien ir zēns, jau laiku, ko pavadīt meiteņu sarunās, neatņem. Viņām Ances  netrūka, Ancei pašai dažkārt pietrūka. Tos meiteņu jaunumus var uzzināt arī citādi, neveltot tam tik daudz laika.  Pie tam meiteņu informācija vienmēr jāpārbauda. Informācija par Imantu izrādījusies pilnīgi garām tam, kas pašlaik notiek ar Imantu un Anci. Vēl jau pastāv arī iespēja, ka Imants strauji mainās. Ne vien pa dienām, bet pat pa stundām.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu