Vārda dienu svin: Eižens, Jevgeņijs, Jevgeņija

Garšīgais kalendārs: aprīļa labumi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Aprīlis ir visneparedzamākais no visiem gada mēnešiem. Tas var aplaimot ar siltiem saules glāstiem un pirmo iedegumu, bet tikpat labi nosaldēt tā, ka pat karsta tējas krūze ar medu nesasildīs. Aprīlī plaukst pirmās lapas un dusmīgi aurē cīruļputenis, bet tam par spīti piesaulītē baltos ziedu zvaniņus spēlē pirmie sniegpulkstenīši. Uz galda arvien biežāk viesojas pirmie pavasara gardumi. Aprīlī modē ir zaļā krāsa.

Spināti – zaļā enerģijas un vitamīnu “bumba”

Spināti bijuši pazīstami jau tālā senatnē, taču lielākajai daļai mūsdienu cilvēku tie noteikti asociējas ar Disneja multiplikācijas filmiņu par jūrnieku Papaju, kuram brīnumainu spēku un enerģiju dod bundžiņa konservētu spinātu. Spināti kā kultūraugs kultivēti jau Senajā Persijā apmēram pirms 2000 gadiem. Eiropā tie nonākuši pateicoties arābu tirgotājiem. Arābi spinātus uzskatīja par dārzeņu karaļiem. Vēlāk tie kļuvuši par neaizstājamu sastāvdaļu karalisku desertu pagatavošanā, jo to zaļā sula tikusi izmantota kā krāsviela.

Ne visi spinātus labprātīgi iekļauj savā ēdienkartē. Vēl arvien dzīvs ir mīts, ka spināti nav garšīgi. Jāsaka gan, ka tas atkarīgs no tā, kā tiek sagatavoti. Tādēļ katram tiešām būtu vērts atrast savu īpašo spinātu recepti, jo uzturvērtības ziņā šim zaļajam dārzenim ir ko piedāvāt.

Spinātus droši var dēvēt par „vitamīnu bumbu”. Tie ir A, C, P, PP, K, B2, B6 un E vitamīnu avots. Citas vērtīgas vielas spinātos ir beta karotīns, pantotēnskābe, folijskābe, kalcijs, magnijs, cinks un citi. Spinātu lapās ir ļoti daudz olbaltumvielu. Šajā ziņā tos pārspēj tikai zirņi un pupiņas.

Parasti spināti tiek uzskatīti par bagātīgu dzelzs avotu, tomēr patiesībā tas ir mīts, kas radies neveiksmīgas drukas kļūdas dēļ. Šī drukas kļūda ieviesusies 1870. gada iznākušajā Dr. Volfa grāmatā, kurā izklāstīta dažādu produktu pārtikas vērtība un bioķīmiskais sastāvs. Grāmatas salicējs, neuzmanības pēc bija palicis komatiņu par vienu ciparu uz priekšu, un visa pasaule uzzināja, ka spinātos ir ļoti daudz dzelzs. Patiesībā, vēlāki pētījumi pierāda, ka 100 g spinātu satur tikai 3,1 mg dzelzs vairāk nekā citi dārzeņi, bet krietni mazāk kā pētersīļi, kuru sastāvā tas ir 8mg/100g. Tomēr arī šis zinātniskais atklājums nav spējis kliedēt pārliecību, ka spināti ir ar dzelzi bagāti dārzeņi. Labi vien ir, jo tas spinātu vērtību nebūt ne nemazina. Turklāt praktizējošie ārsti ir ievērojuši, ka spināti patiešām veicina asins ķermenīšu veidošanos.

Spināti uzturā
Uzturā spinātus lieto dažādu ēdienu pagatavošanā. Spinātus iedala pavasara, vasaras, kā arī rudens un ziemas spinātos. Pavasarī spināti ir ļoti maigi un parasti tiek izmantoti salātu pagatavošanā. Pārējie lieliski iederas dažādos sacepumos, krēmzupās, sautējumos, biezeņos, kā arī tiek izmantoti konditorejas izstrādājumu pagatavošanā. Spināti lieliski papildina olu ēdienus. No spinātiem var gatavot veselības kokteiļus. Spinātu sula ir ļoti laba dabiskā krāsviela, ar kuras palīdzību var iekrāsot kādu citu pārtikas produktu, piemēram, Lieldienās olas. Ziemai spinātus saldē vai konservē līdzīgi kā skābenes.

Atceries! Spināti satur skābeņskābi, tādēļ tos neiesaka uzturā lietot cilvēkiem, kam traucēta sāļu un ūdens vielmaiņa, kā arī aknu un nieru slimniekiem.

Daži padomi spinātu cienītājiem:

Pirms gatavošanas spinātus vienmēr rūpīgi jānomazgā, jo starp lapiņām mēdz paslēpties smiltis.

Spinātu garšviela ir muskatrieksts, tas piešķir spinātu ēdieniem īpašu garšu.

Spināti labi garšo jebkurā kombinācijā ar sieru un olām.

Spinātus ieteicams ēst tūlīt pēc pagatavošanas, kā arī jāizvairās tos vairākkārt sildīt, jo spinātos veidojas nitrīti, kas lielā daudzumā nav veselīgi.

Spinātus ieteicams vārīt lielā sālsūdens daudzumā, atvērtā katlā. Tā spināti nezaudē zaļo krāsu un vizuāli izskatās labāk.

Nav ieteicam kopā vārīt vai sautēt spinātus un skābenes, jo tad tie zaudē savu dabisko krāsu un kļūst raupji. Tādēļ šos dārzeņus gatavo atsevišķos katlos un kopā samaisa pēc tam.

Ar ūdeni apslacīti un maisiņā ievietoti spināti ledusskapī var uzglabāties vairākas dienas.

Dabas aptieka
Spināti bija ļoti iecienīts dārzenis spāņu mūku vidū. Tos audzēja ne tikai uzturam, bet arī kā ārstniecības augu. Ārstniecībā tiek izmantotas visas spināta daļas. Spināti ir ļoti viegli sagremojami un ātri uzsūcas organismā, tādā veidā visas spinātos esošās vielas ātri nokļūst organismā un to stiprina.

Spinātus iesaka mazasinības, cukura diabēt, plaušu un elpošanas ceļu, hipertonijas, tuberkulozes, nervu sistēmas traucējumu, zarnu iekaisumu, vēdera uzpūšanās un aizcietējumu gadījumos.

Šie zaļie dārzeņi satur D2 vitamīnu un minerālsāļus, kas nepieciešami kaulu augšanai. Tādēļ spināti ir ļoti ieteicami bērniem ar augšanas traucējumiem.

Pret avitaminozi, neirozi līdzēs šāds uzlējums: 1 ēdamkaroti sasmalcinātu spinātu pārlej ar 1 glāzi auksta ūdens, uzvāra, noņem no uguns un stundu notur siltumā. Pēc tam nokāš un dzer. Šo uzlējumu dzer pa glāzei 3 reizes dienā.

Spinātos ir viela luteīns, kas palīdz saglabāt redzi un pasargā to no tiešas saules iedarbība.

Pret pavasara nogurumu līdzēs spinātu, burkānu un pieneņu lapu sulu maisījums, kas sagatavot attiecībā 3:10:3.

Spinātu sula novērš smaganu asiņošanu un zobu iekaisuma procesus.

Spinātos ir paaugstināts E vitamīna saturs, tie normalizē dzemdes funkciju, paaugstina potenci vīriešiem, kā arī ārstē abu dzimumu neauglību.

Pavasara sēnes – murķelis un lāčpurns

Murķelis un lāčpurns ir pavasara sēnes, kas sēņotājiem sēņu sezonu kaut uz īsu brīdi ļauj izbaudīt jau aprīlī.

Murķelis jeb bisīte no šīs sēņu trijotnes ir vispretrunīgākais. Vieni to uzskatu par delikatesi, ko būtu grēks nenobaudīt, citi biedē ar to, ka šī sēne satur indīgas vielas un ir bīstamas veselībai. Murķelis tiešām satur indīgu vielu – giromatrīnu. Lai no šis kaitīgās vielas atbrīvotos un sēnes varētu lietot uzturā, tās vairākas reizes jānovāra, vai vēl labāk jāizžāvē, jo žāvētās sēnēs giromatrīns sadalās un pazūd. Ir izpētīts, ka kaitīgo vielu daudzums noteiktajā sēnē ir atkarīgs no vietas, kurā murķelis audzis, jo vieta sausāka, jo kaitīgo vielu mazāk. Ārpus Latvijas robežām šo sēni uzskata par indīgu un ēst neiesaka, bet mūsu senči to vienmēr lietojuši uzturā, un arī mūsdienā ļoti daudziem murķelis ir delikatese, par kuru iedomājoties mutē saskrien siekalas. Latvijā ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ēduši murķeļus, bet vairumā gadījumu cilvēkiem pēc murķeļu ēšanas sliktas sekas nav piedzīvojuši. Tomēr tā ir katra paša izvēle – ēst vai neēst šo sēni.

Der atcerēties! Murķeļis ir delikatese, tādēļ nav ieteicams to ēst lielos daudzumos un vairākas maltītes pēc kārtas. Bīstami tās lietot kopā ar alkoholiskajiem dzērieniem.

Lāčpurns bieži vien tiek sajaukts ar murķeli, kaut gan ir pavisam cita sēne. Viens no iemesliem varētu būt nepareizs lāčpurna nosaukuma – Morcheln tulkojums no vācu valodas. Atšķirībā no murķeļa lāčpurns visā pasaulē ir ļoti iecienīta delikatese. Latvijā sastopamas vairākas lāčpurnu sugas. Parasti tie aug lapukoku mežos, krūmājos, parkos, apstādījumos, labi apgaismotās vietās, biežāk kaļķainās un mālainās augsnēs aprīlī un maijā. Ir cilvēki, kam izdevies lāčpurnu ieaudzēt savas mājas dārzā un tikt pie šis delikateses ik pavasari, speciāli nedodoties uz mežu. Lāčpurns pirms tā lietošanas uzturā jānovāra, to nevar ēst svaigus.

Kinza – ķīniešu pētersīļi

Kinza jeb koriandrs ir viena no iecienītākajām garšvielām vasaras periodā. Tomēr daudzi ir izbrīnīti, kad uzzina, kinza ir tas pats koriandrs, kurš dažiem nepatīk specifiskās garšas dēļ. Kā koriandru pazīst apaļas, aromātiskās auga sēkliņas, bet par kinzu tiek dēvētas auga zaļās lapas, ko lieto svaigā veidā.

Kinzu pazinuši jau senie ēģiptieši. Šī augu sēklas arheoloģisko izrakumu laikā atrastas ēģiptiešu kapenēs, kas liecina, ka tas bijis diezgan iecienīts garšaugs. Senajā Grieķijā koriandru uzskatīja par afrodiziaku. Ķīnā koriandra zaļumi jeb kinza tiek plaši izmantotie ēdienu gatavošanā jau gadu tūkstošus, tādēļ tā tiek dēvēta arī par ķīniešu pētersīļiem.

Būtiskākās šī garšauga sastāvdaļas ir ēteriskās eļļas, augu eļļas, dažādas minerālvielas, saharīdi un C vitamīns. Tiek uzskatīts, ka augā esošās vielas palīdz atgūt enerģiju un dzīves sparu.

Uzturā tiek lietotas gan auga zaļās daļas, gan sēklas, gan saknes. Zaļumi un sēklas pēc garšas un smaržas ir pilnīgi atšķirīgi. Tādēļ gatavojot ēdienu aizstāt zaļumus ar sēklām un otrādi nav iespējams.

Koriandrs plaši tiek izmantots dažādos eksotisko garšvielu maisījumos, marinādēs, gaļas un zivju ēdienos, konditorejā, dzērienu aromatizēšanā. Koriandrs lieliski papildina visus dārzeņu ēdienus, kuru sastāvā ir pupas, zirņi, tomāti spināti un skābēti kāposti.

Kinzu pievieno salātiem, dārzeņu, rīsu un zirņu ēdieniem, gaļas sautējumiem, kā arī zupām un mērcēm.

Atceries! Kinzu ēdienam pievieno tikai pēc tam, kad ēdiens noņemt no uguns, pretējā gadījumā tā zaudēs savu aromātu un garšas īpašības.

Dabas aptieka
Koriandra sēklas lieto ēstgribas un gremošanas uzlabošanai, pret meteorismu, gastrītiem, čūlas slimībām. Tas ir labs antiseptisks, atkrēpojošs un žults dzenošs līdzeklis.
Tas atvieglo cieti saturošu ēdienu un sakņaugu uzsūkšanos organismā, mazina gāzu veidošanos. Kinza sekmē labāku ēdiena sagremošanu. Tajā esošie ķīmiskie savienojumi spēj iznīcināt salmonellas baktērijas. Koriandra eļļu izmanto, lai ārstētu bezmiegu un nogurumu.

Ja ir vitamīnu, īpaši A, B un C vitamīna trūkums, kā ari dzelzs deficīts, katru dienu jālieto viena tējkarote svaigas koriandra sulas kopā ar tādu pašu daudzumu medus. Šāds līdzeklis noder tuberkulozes, bronhiālās astmas un alerģijas ārstēšanai.

Pret gremošanas traucējumiem, zarnu kolikām gāzu veidošanās dēļ, nelabu­mu un vemšanu noder 1-2 tējkarotes svaigas koriandra sulas kopā ar glāzi svaigu paniņu. To var dzert 2 vai 3 reizes dienā.

Svaigu koriandra lapu košļāšana ārstē stomatītu, palīdz pret nepatīkamu elpas smaku, novērš grēmas un zobu kariesu.

Ar koriandra lapu sulu var ieziest pieri, ja ir migrēna un citi galvassāpju veidi.

Bērniem pret kolikām ļoti labi palīdz sēklu vai apcepta sēklu pulvera auksts uzlējums, kam nedaudz pievienots cukurs.

Konjunktivīta gadījumā acu skalošana ar koriandra sēklu novārījumu ma­zina sāpes un pietūkumu, ko rada iekaisums.

Koriandra sēklu novārījums palīdz pret pārmērīgu menstruālo asiņošanu. Vienu tējkaroti sēklu sajauc ar glāzi ūdens un vāra, līdz atliek tikai puse no sākotnējā tilpuma. Pieliek cukuru pēc garšas un izdzer, kamēr novārījums vēl ir silts. Lai iegūtu vēlamos rezultātus, novārījums jālieto 3 vai 4 dienas.

Tavam skaistumam
Koriandra sulu var izmantot arī kosmētikā. Tējkaroti koriandra lapu sulas sajauc ar šķipsnu kurkumas. Ar iegūto mai­sījumu apstrādā seju pret pūtītēm, melnajām pinnēm un ādas sausumu. Līdzeklis balina arī ādu un uzlabo sejas krāsu.

Aprīlī, neskatoties uz mainīgajiem laika apstākļiem, ikvienam ir iespējams sagatavoties vasaras atnākšanai, izmēžot māju, izrevidējot skapjus un savu ēdienkarti, kā arī sakopt apkārtni, jo, sniegam kūstot, redzams tapis it viss, ko līdz šim segusi baltā villaine. Aprīlī iemīliet sevi un ļaujieties zaļajam pavasara neprātam, kas virmo ik izplaukušā lapā, pumpurā un sniegpulkstenītī, kas izlīdis no zemes, spītējot salam un ziemeļvējam.

Dalīties.

Atstāt Ziņu