‘Gads Provansā’- kā būtu pārcelties uz dzīvi Francijā?

eptembrī grāmatu klubiņā mēģinājām pagarināt vasaru, izvēloties lasīt Pītera Meila grāmatu “Gads Provansā”. Tas ir autobiogrāfisks darbs- autors kopā ar sievu iegādājies Francijā senu māju un no lietainās, aukstās Anglijas pārceļas uz dzīvi saules un vīna zemē. Grāmatā Meils apraksta savu pirmo gadu Francijas reģionā Provansā – iedzīvošanos, mājas remontu, kaimiņus, provansiešus, ēdienus, ikdienas paradumus, dabu u.c., ļaujot lasītājam kopā ar viņu iztēloties, kā tas būtu, ja pārceltos uz dzīvi Provansā.

Inese Kušķe: Romānu var baudīt kā pussaldu dzirkstošo vīnu
Izlasot angļa Pītera Meila darbu “Gads Provansā”, mēs iepazīstam viena Francijas novada cilvēku paradumus, tradīcijas un spilgtākās īpašības pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Romāns gudri un vienkārši sadalīts 12 nodaļās: no „Janvāra” līdz „Decembrim”. Galvenais stāstnieks jeb „es”, kas ir pats Meila kungs, paliek šarmanto provansiešu ēnā, tāpat notiek ar viņa sievu, kuras vārdu mēs tā arī neuzzinām nevienā lapaspusē.

Visnotaļ trāpīgi un asprātīgi raksturoti romāna īstie varoņi: fermeris Fostēns ar sievu Anrietu, mūžameža vientuļnieks Maso, santehniķis Menikuči, vesela celtnieku brigāde un neskaitāmi apburošo franču restorāniņu šefpavāri. Lūk, divi teikumi, veltīti Maso: „Viņa sejas krāsa un āda atgādināja steigā slikti izceptu steiku, bet virs izspūrušām, no nikotīna nodzeltējušām ūsām slējās spics degungals. Zem rudām, spurainām uzacīm paslēpušās gaiši zilās acis pētoši uzlūkoja mani, un smaids, kas atsedza apdrupušo zobu vrakus, pat visoptimistiskāko zobārstu varētu iedzīt izmisumā.”

Par spīti tam, ka francūži nav punktuāli, pārspīlēti daudz uzmanības velta ēdieniem un dzērieniem, kā arī klimatiskie apstākļi Liberonu kalnu piekājē nav ideāli, Pīters Meils to visu apraksta ar tādu vieglu humoru un mīlestību, ka liek šo zemes nostūri ar tā iedzīvotājiem iemīļot arī lasītājiem. Vienīgais mans pārmetums autoram būtu tāds, ka viņš pārāk atsvešināti, sausi atklājis pats sevi un savu ģimeni, jo vēstījums pirmās personas formā lika cerēt uz daudz personiskāku izklāstu.

Iesaku cita skatpunkta meklējumos izlasīt mūsu tautieša Arnolda Apses romānu „Klosterkalns”, kurā atainots Vogēzu kalnu ciemats 20. gs. 60. gados. Vientuļajam trimdiniekam francūži šeit atklājas kā diezgan neiecietīgi, aizspriedumaini cilvēki, kuri nevēlas savā vidū redzēt sveštautiešus. Stāstījums ir filozofisks un emocionāls, dzimtenes ilgu piesātināts: „Vai gaidu dzērves un gribu sadzirdēt viņu klaigas? Dzērves lido no austrumiem, un man arvien liekas, ka viņas klaigā mūsu valodā. Bet gājputnu laiks ir jau pagājis. Vai pamazām sāku kļūt par klosterkalnieti?”

Protams, ir liela atšķirība, vai esi nonācis Francijā labprātīgi un labi situēts, vai arī padomju režīma vajāts un nabadzīgs. Nozīme ir arī konkrētajam laikposmam un attiecīgajam novadam, par kuru ir runa. Meila romānu var baudīt kā pussaldu dzirkstošo vīnu kopā ar vieglām uzkodām, turpretī Apses darbs ir salīdzināms ar gadiem izturētu, mazliet rūgtenu dzērienu, kas baudāms pie silta kamīna, uzkodām izmantojot latviešu Jāņu sieru…

Līga Ozoliņa: Autors ir labs stāstnieks, bet pietrūka sajūtu
Pītera Meila autobiogrāfisko romānu “Gads Provansā” sāku lasīt ar lielu jūsmu.Pelēcīgie un lietainie septembra vakari radīja nostaļģiju pēc vasaras, saules, dienvidiem, vienalga, Itālijas, Francijas vai Portugāles. Atceros, cik “garšīgi” un dzīvi Itālijas ainavas, smaržas un garšas bija aprakstītas Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” vai Frānsisas Mejas “Zem Toskānas saules”. Šķita, ka arī par Franciju varētu būt uzrakstīts kaut kas tikpat “garšīgs”.

Pīters Meils pavisam noteikti ir labs stāstnieks, viņš spēj atrast ļoti trāpīgus salīdzinājumus cilvēku raksturiem, rīcībai, paradumiem, videi. Parasti grāmatās mani uzrunā, ja autors pievērš uzmanību detaļām, parāda savu valodas bagātību, tomēr šajā grāmatā man brīžiem tomēr šķita, ka Meils cenšas iedot pārāk daudz praktiskās, sīkumainās un faktoloģiskās informācijas. Viņš romānā vairāk koncentrējās uz provansiešiem, uz šo Francijas reģionu, ne tik daudz uz sevi un/vai savu sievu. Man pietrūka viņu pašu sajūtu.

Tas, kas mani pārsteidza – izrādās pēc šī romāna motīviem ir uzņemta filma “A Good Year” ar Raselu Krovu galvenajā lomā. Biju redzējusi šo filmu jau pirms vairākiem gadiem un, ja man neviens nepateiktu, es nekad neiedomātos abus šos darbus savstarpēji saistīt. Šajā ziņā tomēr teikšu, ka grāmata man patika labāk! Laiska darbadienu vakaru lasāmviela.

Liene Štoka: Varbūt ir vērts nākamo atvaļinājumu pavadīt Provansā?
Pītera Meila autobiogrāfiskajā romānā “Gads Provansā” ir aprakstīta autora dzīve gada garumā Provansā.
Man patika kā autors apraksta gan savu dzīvi, gan kaimiņu dzīvi. Provansieši tiek parādīti kā lepni savas tautas pārstāvji, kuriem nepatīk tūristi. Cilvēki Provansā dzīvi uztver viegli, strādnieki bez brīdināšanas var atlikt savus darbus uz vairākām nedēļām, pat mēnešiem. Lasītājs tiek iepazīstināts ar Francijas skaisto un tomēr skarbo dabu – vīnogu laukiem un mistrālu, kurš mēdz būt neparedzams.

Autoram ļoti labi ir izdevies aprakstīt Francijas dabu, kas man kā lasītājam ļauj aizdomāties par to, ka varbūt ir vērts savu nākamo atvaļinājumu pavadīt Provansā. Grāmatā aprakstītie franču ēšanas paradumi ļauj novērtēt to, ka franči ēdienam pievērš lielu vērību.
Grāmata kopumā ir interesanta un pozitīva.

Ruta Zimnoha: Iztēlē iegādājos māju Provansā
Atvēru grāmatu, izlasīju pirmo lapaspusi un sapratu… Es dievinu šo grāmatu! Otra „Zem Toskānas saules”, tikai vīrieša izpildījumā. Patiesības labad gan jāsaka, ka Meila grāmata bija pirmā. Garšu, smaržu, sajūtu buķete…. mmm… Lielisks 20. gs. Provansas apraksts, ainava, kolorītie iedzīvotāji, uzmācīgie draugi un nebeidzami gardēdības svētki. Filigrānais mājas būvniecības apraksts kādam varētu šķist apnicīgs, bet es izbaudīju ik akmeni, ik putekli, ik aizķeršanos būvniecības darbos. Es ieniru grāmatā un savā iztēlē iegādājos māju Provansā. Jāatzīst gan, ka lasot Fransisas Mejas „Zem Toskānas saules”, radās tieši tādas pašas sajūtas. Grāmata tiem, kam patīk lasīto sajust, saost, sadzirdēt un saredzēt.

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!