Fiziskās aktivitātes manā dzīvē.

Heijā!
Tiešām tuvojas pavasaris….tik ilgi gaidītais…
Sports-  laikam jāstāsta kā ir patiesībā. Ļoti daudzu gadus atpakaļ, biju Latvijas vicečempione maratonā. Tagad moderni piedalīties dažādos maratonos un pusmaratonos, bet tajos tālajos 80 -tajos tāda popularitāte nebija. Mācījos parastā lauku mazpilsētas vidusskolā un vienīgie trenniņi bija 7 km uz autobusu no rīta un tikpat vakarā, lai nonāktu mājās. Ar šodienas prātu saprotu- tas tiešām bija treniņš, toreiz likās- nieks. Kopš tiem tālajiem laikiem jau daudz ūdeņu aiztecējuši, tā nopietni šai lietai neesmu pievērsusies laikam nekad. Divas reizes manā dzīvē ir mainījies svars. Viena no reizēm, kad piedzima meitiņa, biju kārtīga mamma ar 96 kg (tas gan gadus 15 atpakaļ, šajā gadījumā atbrīvojos no liekā svara ar Svara Vērotāju metodēm, kas tolaik bija ļoti populāras Latvijā….),un tagad- pagājušais gads, kad pieņēmos 19 kg uz līdzenas vietas…pat gads nepagāja. Tāpēc tā cīņa un izmisums sit augstu vilni…Bet mēs par sportu…. nu neesmu es tik ļoti šai lietai pievērsusies. Esmu aktīva, kustīga, dažkārt sirdsmieram padejoju…bet tāda sportošana man īsti nav pie sirds kopš senajiem 80-tajiem. Man pat grūti pateikt kāpēc, bet tās ņemšanās pa sporta zālēm man šķiet smieklīgas….Šobrīd, tas ir 23.03.2014, kad esmu zaudējusi svaru-16.600 kg no atskaites punkta 08.01.2014. varu teikt tā, ar fiziskām aktivitātēm nodarbojos divu iemeslu dēļ, lai daudz maz pasteidzinātu savilkties liekajai ādai un mazliet parādītos arī kāds muskulis, jo no rakstāmlietu turēšanas laikam muskuļi neaug, nu un protams izaicinājums- slaidā vidukļa medības. . Ir lietas, kuras mani dikti uzrunā, bet sporta zāle gan tā nav… Atvainojos, ja kādu aizskaru ar savu komentāru….