Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Finita la comedia!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Svētdien, noskatoties Dailes teātrī izrādi „Finita la comedia!”, sapratu, ka mans personīgais „kilograms kultūras” tiktu piešķirts tieši šai izrādei – gan par lielisko aktierspēli, gan režiju. Nemelotu, ja teiktu, ka šī bija vislabākā traģikomēdija, ko esmu redzējusi. Vēl arvien staigāju pārdomās par redzēto.

Visu izrādes laiku smējos kā kutināta, tomēr izrādē paustā vēstījuma traģika bija skaidra un nepārprotama. Ainas, situācijas un dialogi likās bezgala smieklīgi. Lai arī kā negribētos, domāju, ka ļoti daudzi atzīs – liela daļa uz skatuves redzētā ir krāšņā buķetē apkopotas ainiņas iz mūsu pašu ikdienas. Tikai tad mums tas nemaz neliekas smieklīgi. Un, nedod Dievs, ja kāds vēl par mums pasmietos vai pavilktu uz zoba.

Sevis žēlošana, manipulēšana ar ģimenes locekļiem, izsapņotā „laimīgās dzīves formula”, vilšanās, ka viss nenotiek tā, kā esam to iedomājušies, tukšas runas un draudi, solījumi, ko neviens netaisās izpildīt, nespēja novērtēt dzīvi. To visu ikdienas nākas novērot ne reizi vien. Ja pats šajā jandāliņā neesi iekšā vai spēj distancēties, var arī pasmaidīt. Tomēr vislielākās pārdomas pēc izrādes man radās par to, cik, patiesībā, šāds cilvēks ir viegli ietekmējams. Iekrampējies savā cietēja lomā, viņš nespēj redzēt to, kas viņam šai dzīvē dots, vienmēr viņam kaut kas pietrūkst, lai būtu laimīgs. Vienmēr vainīgs ir kāds cits, sieva, sievasmāte, grāmatas autors, valdība, u.t.t. Cietējs nespēj ieraudzīt nekā laba, un kā spītīgs auns maļ vienu un to pašu. Bet kur ir aitas, tur arī cirpēji. Kur cietēji, tur arī tie, kas no tā labumu gūst. Lai arī cik amorāli tas šķistu, lugā uzrodas cilvēki, kas saprot, ka varētu gūt labumu no galvenā varoņa pašnāvības, ko šis kādā vājuma brīdī solījis izdarīt. No sākuma viens, tad divi, un tad jau labuma tīkotāju ir vesels ducis. Pēkšņi visi par nabaga cietēju rūpējas, slavē viņu, nēsā uz rokām. Viņš beidzot ir uzmanības centrā to izbauda. Līdz brīdim, kad saprot, ka nemaz negrib mirt, jo pusstundu pirms nāves ir sācis dzīvot. Tikai neviens jau vairs viņā neklausās. Gribi vai negribi, zārkā nāksies gulties tik un tā. Pats traģiskākais ir tas, ka visi, bez izņēmuma, ir gatavi ziedot savu interešu labā kādu citu. Vienīgais, kas pret visu notiekošo farsu iebilst, cenšas mainīt galvenā varoņa nodomu un visus vest pie prāta, ir kurlmēmais, kurš galu galā ir vienīgais, kurš nošaujas. Sevišķu traģiskumu tam visam piedod tas, ka galvenā varoņa paši tuvākie cilvēki, viņa ģimene, par notiekošo uzzina tikai pēc tam, kad pie viņiem ierodas „sērojošie draugi”. Cik daudzās ģimenēs atklājas līdzīgas ainas? Bieži vien atklājas, ka nezinām neko par sev it kā pašu tuvāko cilvēku. Diemžēl tā ir realitāte.

Izrādes fināls, katram ļauj izrādes iznākumu saprast, kā pašam patīk. Jo tikpat labi var būt, ka visu notikušo galvenais varonis ir nosapņojis. Nezinu, vai tā bija autora vai režisora iecere, bet mani šāds nobeigums sajūsmināja. Finita la comedia! Laiks dzīvot!

Dalīties.

2 komentāru

  1. Izrāde vairāk ir traģēdija nevis komēdija. Dažviet smējos, bet tas nebija nekas vairāk kā smiešanās par priekšā lēkājošiem, no dzīves nogurušiem klauniem. Tēma laba, bet kaut kā lēti tas viss tika parādīts un izspēlēts.

Atstāt Ziņu