Filozofe, kurai zemestrīces kļuvušas par ikdienu

Ir cilvēki, kas iedvesmo ar to, ko viņi dara. Tu skaties, cik daudz viņi paspēj un nesaproti – kā? Eva Ikstena- Strapcāne ir viena no šādiem cilvēkiem. Jauna, skaista sieviete, kas savā dzīvē jau piedzīvojusi daudz un dažādu lietu. Studijas Latvijā un Amerikā, sižetu veidošana un raidījums TV, muzicēšana, skolotājas darbs un dzīve Indonēzijā. Jā, tas viss ir par viņu. Tāpēc aicinājām Evu pastāstīt par sevi un to, ko viņa dara.

 
IZGLĪTĪBA/ NODARBOŠANĀS

Ar ko tevi piesaistīja filozofija, kāpēc izvēlējies studēt tieši to?
Spilgti atceros meiju smaržu 12.kl. izlaidumā, sapucējušies stāvējām uz Rīgas 2.vidusskolas kāpnēm un visiem likās, nu tik būs lielā dzīve. Biju pārliecināta, ka pēc vidusskolas spēšu (un ļoti vajag) pārraut loģisko lineāro notikumu virkni, kuru visi ievēro, plūzdami pa notikumu straumi – skola-universitāte-karjera-laulības-bērni-pensija. Nolēmu, ka došos apkārt pasaulei, ilgi klejošu un rakstīšu pasaku grāmatas pieaugušajiem. Tā es sasmaržojusies, nosauļojusies, baltā kleitā stāvēju uz skolas kāpnēm un domāju. Haha, nu ja, pēc mēneša čakli devos iesniegt dokumentus Latvijas Universitātē. Ievilka mani straume, daru visu pēc lineārā notikumu plāna. Atceros, ka lasīju Dostojevska ”Idiotā”, ka visi cenšas būt oriģināli. Baidās atzīt, ka ir viduvējības, it kā tas būtu kauns. Es lasīju un arī baidījos nebūt oriģināla. Jāsmejas, ko tik sešpadsmitnieka gados neizdomājam.
Kāpēc filozofija? Man ļoti patika lasīt, patika diskutēt, aizrāva politiskā un sociālā filozofija. Nu ja, patika arī tā romantiskā stilīgā „čaula”, kas nāca līdzi vārdam „filozofijas students”. Šodien ļoti priecājos par izvēli.

Un, pēc tam tu devies studēt arī uz Ameriku. Kāpēc tieši tur, un pastāsti par tur piedzīvoto?
Ieguvu Ainas Galējas stipendiju, Viskonsīnas universitātē vienam gadam. Tas bija gads pašai priekš sevis un akadēmiskam izaicinājumam. Pirmais mēnesis bija traks milzīga slodze, lasāmā apjoms, milzu kalni ar rakstu darbiem. Bet man ļoti patika tā sajūta, ka pa īstam (pa īstam un smagi) studē, neko nesaproti, lauz sevi. Piedevām raksti tonnām rakstu darbu svešvalodā. Paralēli spēlēju simfoniskajā orķestrī, kur arī sanāca traki, jo japāņu diriģents bija nepielūdzams. Atceros, reiz, spēlējot Šostakoviča koncertu trešo reizi pēc kārtas, man vienkārši atteicās kreisās rokas zeltnesis.
Tad pa īstam arī mainies, brūk priekšstati, jūti, ka sāc apjaust kaut ko vairāk. Tu visu sevi atdod un velti zināšanām.
Visvairāk pārsteidza universitātes spēja savienot it kā nesavienojamas tēmas un noteikumus. Zinātnes filozofijas lekcijās piedalījās ķīmijas, matemātikas studenti, fotogrāfijas estētikas lekcijās man blakus sēdēja sociālie pedagogi utt. Nebaidos no šī vārda, izcili profesori! Atceros, ka holokausta profesors, vecs rabīns mani tā mocīja, meta atpakaļ darbus, sauca par neakadēmiskiem. Reizēm pat raudāju pēc lekcijas. Semestra noslēgumā nesu viņam „Laimas” šokolādi un teicu vislielāko paldies. Viņš man iemācīja, ka nav jāmeklē atbildi uz to, kādēļ kāds kļūst par necilvēku, bet gan – kādēļ kāds glābj citus? Arī pēc ekofeminisma kursa šķita, ka kāds ielicis rungu vēderā un visu sakūlis tā, ka vairs nesaprotu, ko domāt, kam ticēt.
Visi tie draugi, notikumi, blēņu darbi. Tas ir ‘Time of my life’. Visiem, kuri vēlas studēt ārzemēs, iesaku daudz lasīt grāmatas angļu valodā, tas sniedz valodas ritmu un vieglāk paveikt akadēmiskos rakstu darbus. Novēlu ikvienam, ja ir iespēja izrauties no darbiem, aizbraukt uz citu valsti un vienkārši studēt! Tas ir laiks sev.

Vai esi domājusi par studēšanu arī turpmāk, un, kas ir tas, kas tevi vēl interesē?
Pēc gadiem 5 – 10 ļoti gribētu studēt doktorantūrā Maskavā. Tas man ir sens sapnis. Jau maģistrantūrā ļoti gribēju, bet nepietika līdzekļu. Gribētu kādu gadu arī Bērklija universitātē Kalifornijā pastudēt. Kolosāla gaisotne, studentu iespējas. Kad pirmo reizi tur nokļuvu, aizrāvās elpa. Tie visi sapņi gan tādi nedaudz ku-kū. Kad es kaut ko iedomājos un izplānoju, man nekad nekas nesanāk. Nopietni.

Tu darbojies arī Latvijas jauniešu padomē. Tā bija tava aizraušanās, vai nopietns darbs?
Tas bija nopietns darbs. Negulētas naktis, darbs ar Saeimas deputātiem, Ministru kabineta sēdes, jaunatnes politikas programmu veidošana, jaunatnes NVO aizstāvība, Jaunatnes likuma pieņemšana. Pēc diviem gadiem biju ļoti, ļoti nogurusi. Pa vidu, protams, milzu pieredze, ceļojumi, konferences. Aizrautība tik daudz, cik patiesas rūpes par jaunatnes NVO un ticība, ka iespējams daudz ko vērst uz labu. Totāls jaunības maksimālisms.

Tu strādāji par skolotāju. Vai tas tev bija pēkšņs lēmums vai jau zināji, ka gribi ko tādu darīt?
Studējot Latvijas Universitātē, visus gadus biju budžeta grupā, piedevām saņēmu stipendiju. Vienu gadu biju arī K.Morberga stipendiāte. Kā jau minēju – ASV biju Ainas Galējas stipendiāte. Mani nepameta sajūta, ka visa zināšanu gūzma un pieredze jānodod arī tālāk. Kad fakultātē izdzirdēju par iespēju pieteikties par skolotāju, uzreiz piekritu. Man ļoti patika gadu būt skolotājai. Vislielākais gandarījums ir, kad redzi, skolēns ir izlasījis, piemēram, Millu, un pareizi izpildījis loģikas uzdevumu. Neizstāstāms prieks.

Un kā tu nonāci raidījumā „Viss notiek”, ar kādām sajūtām tur darbojies?
Vēl studējot ASV, Ilmārs Latkovskis uzaicināja piebiedroties „Viss Notiek” komandai. Man ļoti patīk tas, kā top raidījums, stāsti, intervijas. Kolēģi ir ārkārtīgi erudīti, profesionāļi un radoši. Jurģis Tūbelis, Adriāna Roze, Jānis Kešāns, Mārtiņš Sudrabs, Roberts Brežģis, Gundega Tabaka u.c. Vēroju viņus un domāju, cik daudz man vēl ir kur augt. Tieši kolēģi un pats sižetu veidošanas process notur nemitīgu interesi par darbu un iedziļināšanos stāsta varoņu dzīvesstāstos.

INDONĒZIJA

Nu jau vairākus mēnešus tu kopā ar savu vīru esi tur. Ko īsti jūs tur darāt un kad brauksiet atpakaļ?
Jā, 2012.gada 7.janvārī, sešos no rīta, kopā ar vīru izlidojām no mīļās Rīgas, lai dotos 30 stundu garā ceļojumā uz 17 000 salu valsti – Indonēziju. Kā līdz tam nonācu, un piedevām ar vīru?
Pirms 15 gadiem, bērnu nometnē Rāznā, iepazinos ar Liepājas Jauno Vanagu dibinātāju Līgu. Kopš tā laika bieži tikāmies vasaras nometnēs un dažādās ekspedīcijās Liepājā, un es zināju, ka Tukuma ielas mājiņā vienmēr var ienākt uz pankūkām un sirsnīgām sarunām. 2011.gada aprīlī devos uz Liepāju, lai veidotu sižetu raidījumam „Viss notiek”, un izstāstīju, ka gribētu veikt brīvprātīgo darbu, bet ārpus Eiropas. Līga mudināja pieteikties interesantam globālam projektam, kurā 24 brīvprātīgie no Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas veidos dokumentālu filmu, ko kā puzles gabaliņus saliks kopā 2012.gada noslēgumā, lai parādītu kādas ir nabadzības sekas un kā tās ietekmē bērnus.
Nu jau 7 mēnešus esam šeit un strādājam organizācijā, kas aizstāv bērnu tiesību ievērošanu Sumatras salā. Ikdienā, džungļu ciematos mācām bērniem angļu valodu, strādājam ar ielu bērniem, filmējam viņus, runājam, cenšamies saprast, kā viņi līdz tam ir nonākuši. Gribas noskaidrot, kas šajā piecu miljonu pilsētā mudina bērnus dzīvot uz ielas.
Ekvatora tveice, piesārņojums, musulmaņu dziedājumi, rīsu ēšana trīs reizes dienā un pat zemestrīces ir kļuvušas par mūsu ikdienu. Ik krītu, kad Medanas haotiskajos sastrēgumos starp rikšām un citiem motocikliem, dodamies uz organizācijas biroju, krustojumos sveicinām bērnus, kuri tirgo avīzes, cigaretes, ūdeni. Viņi visi ir mūsējie.

Kā ir latvietim dzīvot Indonēzijā? Pie kā bija jāpierod un kas tevi ir pārsteidzis visvairāk?
Rīts sākas ar sasveicināšanos, „salemat pagi”, kas skan no virtuves (sveicina kalpone), jo māja, kurā īrējam istabu, pieder turīgai ačenietei, un viņai vajag kādu, kurš to uztur kārtībā. Pierast pie kalpones esamības bija ļoti grūti, bet Indonēzijā kalpones ir gandrīz katrā ģimenē.
Atrast istabu ar kondicionieri un rietumniekiem saprotamu dušu nebija viegli. Tagad gan spētu izdzīvot arī bez kondicioniera un ar tradicionālo dušu, jo pēc vairākiem mēnešiem, tas viss liekas tik tuvs un saprotams.
Trīs reizes dienā tiek ēsti rīsi, tā ir neatņemama indonēziešu virtuves sastāvdaļa. Sākotnēji ilgojos pēc latviešu ēdiena, bet nu esmu kļuvusi karija atkarīgā, un vietējais „nasi goreng” (cepti rīsi ar čili mērci) ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem. Mošejas ir ik uz stūra, tādēļ musulmaņu lūgšanas piecas reizes dienā ir tik pierastas, ka pat, ja piecos no rīta skaļruņi aicina uz lūgšanu, tos pat vairs nedzirdu.
Uz ekvatora saule lec un riet vienmēr vienā un tajā pašā laikā- sešos aust un sešos riet. 12 stundas gaismas, saule tieši virs galvas un nemitīga tveice, ko iespējams ik pa laikam veldzēt Indijas okeānā. Ir tik ļoti pierasts būt te, strādāt ar bērniem un veidot filmu, ka ir pat grūti iedomāties, kā būs atgriezties Latvijā oktobrī.

Vai ir jau skaidrs, ko darīsi, kad atgriezīsies atpakaļ?
Turpināšu kā autore veidot sižetus raidījumā „Viss Notiek”, kā arī strādāt manis un Zaigas Pūces dibinātajā biedrībā „Ascendum”, kuras mērķis ir veicināt Latvijas augšupeju. Šobrīd biedrībā esam aizsākušas daudz nozīmīgus notikumus, kā, piemēram, kustību „Mans Doms”, kuras mērķis ir atjaunot Rīgas Doma sabiedrisko nozīmi, atbalstīt portālu Satori, kā arī bērnu kultūras projektu „Garā pupa”. To visu vari apskatīt www.ascendum.lv Protams, neiztrūkstoši būs arī draugi un kopīgi notikumi fondā ‘Viegli’.

SIEVIŠĶĪBA

Tu esi ļoti simpātiska jauna sieviete, kā tev ir ar sievišķību? Un, varbūt tev ir kāds sievišķīgs novēlējums mūsu lasītājām?
Par sievišķību man ir neliels stāstiņš. Nesen ēdamistabā montēju filmu, pie manis pienāca mājas īpašniece un tā, starp citu, noteica, ka mēs, Rietumnieces esot tik nesievišķīgas. Mūžīgi darbos. Mūžīgi stresā. Redz, kā dienvidaustrumāzijā sievietes mierīgas un priecīgas.
Domājot, kā sevi iepriecināt, vakar nopirku akvareļus un papīru, lai varu sēdēt zem banānkoka un jaukt krāsas ar ūdeni.
Novēlu iegādāties ērtu, sievišķīgu halātu (esmu noskatījusi, ka tā dara indonēzietes), lai rītos gribas ilgāk būt sievišķīgām un ļaut sevi lutināt. Jā, un ja gribas zilas augstpapēžu kurpes, tad pērciet nost!