Īsi pirms Ziemassvētkiem SievietesPasaules birojā nonāca spēle „Mans dzimtas koks”, kas izdomāta un ražota tepat Latvijā. Tā kā spēle paredzēta ģimenēm ar bērniem vai klašu kolektīviem, izmēģināšana tiek manai krustmeitai Evelīnai, kura mācās 3.klasē.
Tā kā iekrīt tieši Ziemassvētki, līdz ar citām dāvanām spēle tiek iesaiņota un nonāk Ziemassvētku vecīša maisā. Pēc saņemšanas un izsaiņošanas Evelīnā manāma interese, kas tas tāds „dzim-tas koks”. Uzreiz var redzēt – nezināmais ir piesaistījis uzmanību. Atveram kārbu, bet tur cieta pamatne, uz kuras uzdrukāta kupla zaļojoša ābele, lapas ar izgriežamiem sarkaniem un zaļiem āboliem, cipari, uzraksti, dažādas mīļsejiņas, arī mazs gabaliņš plastilīnam līdzīgas līmes. Saprotam, ka būs jāgriež un jālīmē, tāpēc darbošanās tiek atlikta uz Otrajiem Ziemassvētkiem.
Kad atkal ķeramies klāt, visu sašķirojam, saprotam, ka būs vajadzīgas arī mūsu bildes. Bet tad jau talkā nāk opīte (tā bērni sauc manu mammu), jo jāsāk revidēt viņas albumi…
“Kopā izlasījām spēles pamācību un Evelīnai bija saprotams, kas mums ar to visu tālāk ir jādara. Mazmeita, ieraugot ābolīšus uz kartona lapām, saprata, ka katrs no tiem simbolizēs kādu radinieku un izlēma, ka viņa būs sarkans ābolītis un atradīsies ābeles pašā galotnē. Pēc tam viņa izlēma, ka brālis un visi citi vīriešu kārtas radinieki būs zaļas krāsās ābolīši, bet mamma, vecmāmiņa, māsīca un krustmāte tāpat kā viņa būs sarkanas krāsas ābolīši. Mazie (radinieku) ābolīši bija jau daļēji izgriezti – atlika tikai ar roku izspiest, taču lielais (Evelīnas) bija jāgriež pašai. Kartons bija biezs un izgriezt bija diezgan grūti. Jāņem vērā, ka mazmeita visu dara ar kreiso roku, kas arī varēja procesu nedaudz apgrūtināt. Arī ar radinieku bildīšu griešanu bija nedaudz jāpiepalīdz, jo bērnam bija grūti saprast, cik lielu sejiņu griezt, lai tā iederētos uz ābolīšiem atzīmētajos foto laukumiņos. Šajā brīdī gan satraucās Evelīnas mazais brālis – viņam nepatika, ka no fotogrāfijām jāizgriež sejiņas. Centos paskaidrot, ka šīs bildītes ir speciāli pagatavotas, lai varētu izveidot šo dzimtas koku un parasti tā darīt nedrīskt. Taču pieļauju, ka tas varētu pavedināt daudzus bērnus uz domu, ka arī no fotoalbūma visas bildītes var izņemt un, kura sejiņa patīk, to izgriezt.
Kad ar radinieku izvietošanu ābeles zaros bija tikts galā, mazmeita pamanīja mīļsejiņas un iespēju veidot arī klases koku, taču nebija vajadzīgo bilžu.” Vecmāmiņa
Rezumējot var teikt, ka šī nav spēle klasiskā izpratnē. Apvienojot spēles elementus un nepieciešamību radoši darboties, tā palīdz bērniem paskaidrot dzimtas veidošanās principus. Liekot ābeles zaros ābolīšus (radiniekus) bērns saprot, ka krustmāte ir mammai māsa, ome ir mammas mamma.
Spēle vizuāli ir ļoti skaisti izstrādāta un pēc radinieku vai klases biedru bildīšu pievienošanas, to noteikti var likt pie sienas kā skaistu glezniņu vai plakātu. Zinot bērnus, kuriem patīk visu veidot un pārveidot, zīmēt un pārzīmēt, ļoti jauki, ka ābolīšu pielipināšanai tiek izmantota līme, kuru ir viegli noņemt, kā rezultātā bildītes ir iespējams mainīt un bērns katru gadu var mainīt bildītes.
Domāju, ka šī ir laba alternatīva daudzajām masu produkcijas spēlēm, kas pieejamas bērniem, turklāt tā ir izglītojoša.