Ēģiptē, kad sieviete piedzemdē bērnu kļūst par māti… pat vārds no Sāras, Fatmas, Nuras pārtop par UmmJasmīna, UmmAdam, UmmSomeija (tulk. Someijas mamma). Viņu sāk saukt vecākā bērna vai dēla vārdā. Paiet laiks un cilvēki pat neatceras kā īsti viņai ir īstais vārds. Pirms bērniem man tas šķita absurdi – jo kļūstot par māti, sievu Tu tak paliec tas pats cilvēks….
Pavisam nesen es PĒKŠŅI sapratu, ka arī es esmu kļuvusi par mammu, sievu, draudzeni, mājas tīrītāju, ēst gatavotāju, pamperu mainītāju un tā tālāk un tā jo projām.
Murgs.
Es eju uz veikalu pirkt sev kurpes un atnāku ar sandalēm vienam puikam, T-kreklu otram un šo to vīram… atnāku un nokonstatēju, ka man tak kurpes saplīsušas.
Es gatavoju ēst …piemēram, uzvāru makaronus… uztaisu salsu, jo vīram garšo “sarkanie makaroniņi” – iemaisu, siera mērci – jo tie sīkiem mīļākie – iemaisu… un atceros, ka man pašai garšo makaroni vienkārši ar sviestu, bet makaronu nav…ehh, neies jau vārīt pa jaunam – ēdu, kuri paliek pāri.
Man patīk relakss kādā tumšā kafejnīcā pie kāda našķa… kad es esmu tādā pēdējo reizi bijusi? Neatceros… jo visu laiku ejam uz Burger King – tur bērnu istaba, ar vīru uz zivju restūzi, jo viņam ļoti garšo zivis un man jau arī.
No rīta 8 – 14, man teorētiski ir savs laiks, jo sīkie darbā un es strādāju tikai 1- 2 – 3 dienas nedēļā… it kā varētu beidzot darīt to – kaut ko tikai sev. Bet ap 14 atklāju, ka esmu vākusi māju, gatavojusi, tīrījusi utt, jo pēc tam nāks sīkie, tad mājas darbi, izbraucieni ar skūteriem vēl nez kas….
Un tā tālāk un tā joprojām… un lēnā garā es sāku valkāt treniņbikses pa māju, vai vēl ko ērtu…. mati astē, kosmētika plauktā…. dažreiz šķiet, ja man nebūtu jāradina dēli pie rīta rituāla – mutes, zobu mazgāšana, matu ķemmēšana – es arī par to aizmirstu….
Ja TĀ paskatās – par ko man žēloties? Vīrs man – mīļuks, bērni man razbainieki, bet arī visā visumā normāli… dzīve +/- nodrošināta… principā jau viss kārtībā, tikai… manis nav.
Kā jums ir ar sevis saglabāšanu pēc kāzu marša?
7 komentāru
Šis kaut kādā mērā ir stāsts arī par mani. Arī es reiz attapos, ka skrienu, ņemos, pūlos, lai citiem būtu labi, bet pati pēc tam atkrītu krēslā bezspēkā… Izraudājos, izrunājos ar vīru, pati sev nosolījos, ka sevi vairs tā neiztērēšu citiem, aizmirstot par sevi. Jo zini, citi jau tevi nežēlos – drīzāk, sāks tikai izmantot: ja jau gribi, dari! Tāpēc tagad atļaujos reizēm arī nenomazgāt trauku kalnu, reizēm drēbes uz veļas dēļa stāv pat pusotru, divas nedēļas, reizi nedēļā atļaujos uz 1-2 stundām ieslēgties vannasistabā un ļauties karstai vannai (bija arī brīdis, kad pat dušai šķita, ka laika nepietiek), atļaujos reizēm arī nepagatavot ēst. Un izrādās, to 1-2 stundas vīrs itin labi tiek galā ar bērnu, vīrs prot arī vakariņas laiku pa laikam pagatavot, drēbju, ko vilkt mugurā arī neaprūkstas (ir pat savs labums – viss apģērbs nonāk apritē). Bet, ko ar to visu gribēju pateikt, pašai ir jāpieņem lēmums pārtraukt dzīvot savā ēnā, jo cits to nedarīs. Un ne jau tāpēc, ka tevi nemīlētu, ka tu nerūpētu, vienkārši viņi jau nezina, ka tev patiesībā ir grūti un tu jūties pazaudējusi sevi!
Ir grūti, bet tā tas ir… Arī man bija tāpat, bet kad jutu ka esmu sevi pazaudējusi, tad vnk nedarīju vairs neko tikai atpūtos… Bērni no skolas atgriezās prasīja ēst. mana atbilde: ledusskapī desa un siers uzsmērējiet maizītes un ēdiet. Vīrs no darba pārnāk un prasa kas tas par karalauku es atbildu, ka man vajag atpūsties un kā bērniem un viņam vajag padomāt par to kā novākt aiz sevis, lai tas nav jādara man. Tā darīju veselu nedēļu un panācu to, ka viņi kļuva kārtīgāki un arī mani sāka cienīt.
jap, es zinu, ka ne jau citi to neredz, jo viņiem nerūp. Vnk viņi nezina kas notiek. Un principā jau lielākais darbs ir ar sevi. piespiest sev darīt ko priekš sevis – atgādinot, ka tas ir tik pat svarīgi, kā gludināšana utt. <br><br>Pirmais solis – pasludināju pirmdienas par SAVĀM dienām, kurās obligāti ietilpst: vanna 1 h garumā, manikīrs…. un esmu pierakstījusies ar nākamo pirmdienu uz jogas nodarbībām. Ļoti ceru, ka man iepatiksies un tad man būs pašai savas 1-2 h nedēļā..savai pasaulei :)…piebiedrojaties
Alise, man šķiet, ka Tev arī būtu vērts pieteikties uz mūsu akciju 'Uzplauksti pavasarim!' – īpašo pārvērtību un iedvesmas dienu.<br>Pamēģini, varbūt paveicas un iegūsi šopavasar vēl vienu pozitīvu grūdienu mainīt dzīvi un iemīlēt sevi! 🙂
Varbūt vnk jāsāk mīlēt arī sevi, nevis visu laiku domāt par citiem! Izdari kaut ko kas tev patīk, ko tu darīji pirms kāzām! Palutini sevi biežāk…..Ja, un neaizmirsti ar cilvēkiem vajag runāt, lai viņi zinātu, kā tu jūties un ko tu vēlies! Lai izdodas…':)
Jā, tā nu tas ir, ka, kļūstot par māti, dzīve mainās par 180 grādiem. Bet apzinieties savu vērtību, mīļās! Tieši tagad jūs kļūstat par to asi, ap kuru griežas pasaule – jūsu ģimene! Un, ja jūsu dalījumā es/citi ģimene ietilpst kategorijā "citi", tad kaut kas jūsu attiecībās nav kārtībā. Ja ir tā, kā raksta Agii – "ledusskapī ir ēdamais, tieciet paši galā", tad agri vai vēlu gan bērni, gan vīrs sapratīs, ka jūs jau nemaz viņiem neesat vajadzīga, un meklēs kādu, kas pasniedz vakariņas ar mīlestību un sirds siltumu. Par to, ka pašu sastrādātā miskaste pašiem arī jānovāc, protams, šaubu nevar būt. Bet arī ikdienas rūpes par otru pieder pie attiecību kopšanas. Zinu, ko rakstu, jo esmu izaudzinājusi trīs bērnus un ar vīru kopā esam jau vairāk nekā 30 gadus. Ticiet man, rūpes atmaksājas! Ja esmu visu dienu griezusies kā vāvere ritenī, berzusi, mazgājusi un šmorējusi, ir pats par sevi saprotams, ka vakarā varu atkrist krēslā un tējas krūzi ar maizītēm man gādīgi pienesīs klāt! Skatos, kā mani precētie dēli izturas pret savām sieviņām, un beidzot saprotu – cilvēkiem jāprecas tad, kad viņi ir gatavi rūpēties par otru. Izrādās, pareizi esmu viņus audzinājusi. Un, kas attiecas uz "smukumu" – kosmētiku gan mājās nelietoju, lai seja atpūšas, bet nošņurkušas treniņbikses? Nu nē, tādas nemūžam nevilkšu, jo gribu patikt vispirms pati sev!
Nesen lasīju jauku anekdoti par šo pašu tēmu,khmm, esi sākusi uztraukties laicīgi- ja tā turpināsi,tad vēlāk tu nebūsi vajadzīga nevienam, vispirms- izvēlies sevi,pēc tam -pārējos, nu pārāk daudz,mēs – latvietes, izvēlamies ģimenes locekļus, bet sevi aizmirstam!!!