Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Es un mana draudzene Vēlmju kolāža

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jā, jā, 2013. gada februārī arī es pirmo reizi padevos kārdinājumam salīmēt savu nākamā gada dzīvi uz kartona – lieliem burtiem un safotošopētām bildēm izstāstītu. Noķēru pat kaut kādu īpaši veiksmīgo datumu, kad kolāža jāveido un aiziet – svece dega, šķēres šņakstēja, Linda Leen fonā – būru savu jauno un laimīgo, laimīgo dzīvi.

Vidū lieciet savu bildi vai bildi, kas simbolizē Jūs – ieliku bildi no interneta klāsta – gaišmatainu meiteni ar nu tik pārlaimīgu mīmiku, ķermeņa valodu un acu skatienu, ka traks var palikt! Smaiduļoja viņa objektīvā kā saules zaķis. Pagājušogad, par spīti visāda kalibra ne tiem jaukākajiem notikumiem, es peldēju tādā dzīvesprieka burbuļvannā, kādā nebiju peldējusies veselu mūžību. Reibu no mīlestības pret dzīvi kā no viltīga kokteiļa, izdzerta vakara saules apspīdētā vasaras terasē. Smiekli bija mans otrs skābeklis. Sakritība? Hmm.

Darbs
Jau sen šajā jomā gribu pārmaiņas, bet nezināmu iemeslu pēc aprobežojos ar neko neizsakošu vārdu “karjera”. Un „pilsētas pulss”. Un bildīti ar augšupejošām kāpnēm. Tā nu es arī stāvu pie tām kāpnēm vēl šodien. Ar vārdu “karjera” prātā. Pulss arī ir.

Bija vēl man tāds Sievišķīgais stūrītis – skaistas bildes, kas simbolizēja manu vēlēšanos būt sievišķīgākai, dāmīgākai, pievilcīgākai. Tās skaistās bildes izpaudās kā vairāku smaržu pudelīšu, lūpu krāsu, kleitu un kurpju pāru attēli. Trīsreiz varat minēt, kas konkrēti pa dažādiem ceļiem gada laikā neredzētā skaitliskajā triecienuzbrukumā ir ieņēmis manu drēbju skapi un kosmētikas plauktiņu.

Veselība
Sportiskas bildes. Sieviete, kura skrien. Sieviete, kura jogo. Sieviete, kura vienkārši kaifo jūras malā, saulrietā skatīdamās. Apmēram tā ar mani šogad arī bija – paskrēju, pabraucu ar riteni, bet visvairāk kaifoju, saulrietos un saullēktos vērdamās. Ar randiņu taureņiem vēderā. Teikšu kā vecais zēns Mārtiņš – kas veselībai var būt labāks par šo?

Attiecības
Tāds standarts ar vārdu “draugi”, “mīļie”, “esam kopā”, “iepriecināt”. Un tad jau specifiskāk – pilnīga loterija ar virsrakstiem un uzrakstiem, kuri žurnālā iepatikušies. Griezu un līmēju krustu šķērsu – “saldā ceļojuma garša”, “reibinoša ballīte”, “krāsu karuselis” un tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka tiešākā vai netiešākā veidā piepildījies katrs vārds. Katrs vārds, jopcik bumbiņ! Pat ar karuseļiem (cik burtiski!) jūlija pusnaktī ar draudzenēm, krāsainās kleitās saģērbušās un sadzērušās šampanieti, izvizinājāmies! Pat mazs un neticami burvīgs ceļojums ar draugiem gada nogalē notika, kaut gan domāju, ka šī būs lieta, par kuru teikt – ha, tātad nepiepildījās! Tici vai nē.

Mīlestība
Te nu ļāvu vaļu fantāzijai, jo šī joma bija vislielākajā bardakā un vissāpīgākā.

Vispirms tā bija divguļamās gultas bilde, kurai vajadzēja simbolizēt ideju, ka beidzot manā dzīvē jāienāk stabilam otram cilvēkam, turklāt uz palikšanu. Rezultāts? Pirms laiciņa nopirku jaunu gultu. Gribēji? Dabūji! Guļu tagad kā Dona Beiža astoņkājī pa visu teritoriju.

Manu lielisko vīrieti (tikai VIENU!) ilustrēja vairāki kungi – Džordžs Klūnijs ar Martini glāzi rokā, labā uzvalkā, skaisti iededzis, nepiespiests, pārliecināts, atplaucis uh, cik lieliskā smaidā (simbolizēja prātu, vīrišķību, statusu, nu labi, gandrīz sataustāmu seksapīlu arī); Toms Krūzs ādas jakā, džinsos, saulesbrillēs un tādā rotaļīgā pirksti gaisā pozā (lai tam saprātam un manierēm klāt mazliet negantuma, mazliet šerpuma, mazliet nepareizības un pārsteiguma); nezināms jauks objekts rūtainās pidžambiksēs, kurš skatījās objektīvā ar „tu esi mana vismīļākā” skatienu (simbols tam, lai tas Dzordža Klūnija un Toma Krūza krustojums sajustu un saprastu, ka es taču esmu tā viņa lieliskā, vienīgā).

Tika pielīmētas vēl trīs bildītes, kurām jau atkal bija jārunā man tik ļoti mīļajā simbolu valodā – vīrietis un sieviete, noslīkuši viens otra pieskārienos, viens otram raujot nost drēbes (simbola skairojums laikam lieks), vīrietis, kurš apgarotu un siltu skatienu klausās sievietē, kamēr viņa viņam kaut ko stāsta un vīrietis, kurš skūpsta sievietes plecu, kamēr viņa veras kaut kur pa logu. Šīs bildes, savukārt, simbolizēja lieliskās mīlestības kopumu.

Tad nu re, ko mīļais Visums man labsirdīgi piešķīra:
1. Vīrieti no Ziemeļu ieraksta – veiksmīgu biznesmeni, izglītotu, no augstām aprindām. Asprātīgu, mazliet iedomīgu, mazliet noslēpušos. Seksuālu, kaislīgu, neremdināmu, mazliet mežonīgu un nu tik pievilcīgu! Ja man to brīdi dzīvē jāapzīmē ar vienu vārdu, šis vārds ir sekss. Vienreiz mūžā piedzīvojams sekss vairkkārt. Un uz miljons ballēm. Un teikšu arī otru vārdu – iemīlēšanās. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu. (Čau, Džordž un mana varenā seksa bilde!);
2. Vīrieti no Dienvidiem – ranga ziņā mazāka biznesa bīdītājiņu, cinisku, tiešu, lecīgu, tādu, kam pirksti mazliet gaisā, nu labi, būsim atklātas, mazliet ļoti vaislinieku. Vienvārdsakot – slikto zēnu. Ak, Tomij, Tomij, pat saulesbrilles bija!
3. Vīrieti no Rietumiem – jauku puišeli puslīdz manos gados, kurš pavisam noteikti varēja kandidēt uz to pidžambikša lomu. Un pleca skūpstītāja lomu kaut kur mugurpusē, kamēr es domīgi vēros pa logu. Uz Ziemeļiem.
4. Vīrieti no Austrumiem – arī kaut kādu lielu un nopietnu lietu kustinātāju, kurš mūsu tikšanās reizēs manī vairāk klausījās, ne runāja. Turklāt klausījās ar tādu “tai nu gan laikam īsti nav pilns rublis” dziļdomīgu skatienu un apgarotu smaidu (jo tak cirks par velti). Te nu mans vēlētais vērotājs un ieklausītājs.
5. Vīrieti bez debesspuses – no maniem pagātnes Amazones džungļiem – Precēto, kurš i klausījās, i ieinteresētību tēloja, i plecu un kāju pirkstus skūpstīja, kamēr karaliene Margo ledaini liedza pieejas šifru savam klēpim. Jāatzīstas gan, ka līdz vienai reizei, bet tagad es zinu, ka izslavētais sekss ar bijušo nekas tik ārkārtējs nav. Vismaz manā gadījumā. Tukšs numurs.
6. Visbeidzot, pašā gada izskaņā – vīrieti pidžambiksēs ar mīļu skatienu. Burtiski. Bet par šo pagaidām vairāk ne vārda.

Vakar, vēl nenovākusi spuldzīšu virtenes, kuras priecīgi midžināja krāsainās acis, es iededzu sarkanu sveci, ielēju sev pusglāzi garšīga franču vīna, atskaņotājā ieslēdzu liderīgu mūziku, apsēdos uz grīdas ar visu nepieciešamo un izdarīju to atkal. Atkal savu dzīvi salīmēju kā komiskā. Par spīti arī tām dažām mielēm, kas manī palikušas pēc iepriekšējā gada, par spīti tam, ka Visuma valodā runāju (acīmredzami) ļoti vāji, tas noteikti ir atkārtošanas riska vērts. Un kas zina – varbūt Visums beidzot būs apguvis manu simbolu valodu. Ja tomēr ne, viņa piedāvātajām alternatīvām arī nav ne vainas. Ļoti nav ne vainas. 🙂 

P.S. Ja patiešām, PATIEŠĀM (?) izlasīji, te salda mierinājuma konča.  

Dalīties.

9 komentāru

  1. Paldies, Zane, par TIK foršu savas kolāžas analīzi!!! Arī manējā pastrādājusi samērā slavējami, nu kārta šāgada kolāžas brīnumdarbiem 🙂

  2. PATIEŠĀM... on

    izlasīju, jutu līdzi, pāris reizes noelsos par sakritībām un nopriecājos par tavu optimismu!

  3. Lieiski uzrakstīts!Un kaut kas jau no tā visa tiešām īstenojas, ne vienmēr gan tādā izpildījumā kā iedomājamies. Bet, ja tā padomā, man reiz uzlīmētas gultas un gultasveļas krāsa pat ļoti sakrita ar to, kāda bija tā brīža mīļotajam. Un arī atlētiski pievilcīgais tumšmatis naski uzradās, lai sajauktu galvu un nozustu.Kaut kas jau tajā visā ir:)

  4. Garšīgi uzrakstīts, smaids pa visu seju 🙂 Ne pavelti saka – uzmanies, ko vēlies, jo var taču arī piepildīties! Lai veiksmīgs gads!

  5. Zane Zane on

    Paldies, saulainās meitenes, par jaukiem vārdiem! 🙂 Ziniet, kas ir pats interesantākais – mana "vecā" kolāža laikam ir izdomājusi, ka tai vēl ir laiks darīt brīnumus – manā dzīvē paspējušas ienākt vēl divas būtiskas lietas no iepriekš vēlētā! Forša tā labā "maģija". 🙂

Atbildēt ? Atcelt