Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Es nevaru būt laimīgāka par savu māti?!’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Andis Geste,
psihoterapeits

sihoterapeits Andis Geste uzskata, ka Latvijas sieviešu galvenā problēma, kas traucē būt laimīgām, ir važas, kurās pašas sevi esam sasaistījušas, un šīs važas sauc: „Es nedrīkstu būt laimīgāka par savu māti”. Neatrisinātas attiecības ar savu māti, dziļi noslēptas un varbūt pat zemapziņas kambaros „apraktas” emocijas, ko raisījuši notikumi bērnībā un jaunībā – tās kļūst par važām, kas traucē jau pieaugušas sievietes dzīvē.

Lielākoties jautājumus, par kuriem runāt, speciālistiem izdomājam mēs – jūs, lasītājas, un mēs, redakcijas meitenes, taču mēs visas esam sievietes un uz lietām, iespējams, lūkojamies citādāk kā viņi – vīrieši, tādēļ šoreiz gāju pie Anda tikai ar vienu vienīgu jautājumu – ko Tu kā vīrietis un psihoterapeits vēlētos Latvijas sievietēm pateikt?

Andis Geste varbūt kādai no jums ir jau zināms- viņam ir diezgan liels sekotāju pulks sociālajā tīklā Facebook (protams, lielākoties sievietes), kas viņu novērtē pateicoties trāpīgajiem novērojumiem un arī visai aso, bet tiešo izteiksmes veidu, kādā viņš runā/raksta gan par problēmām, gan arī ikmēneša astroloģiskajiem notikumiem.

Kādēļ „uguntiņa” apdziest?
Galvenā Latvijas sieviešu problēma ir važas „es nedrīkstu būt laimīgāka par manu māti”, it sevišķi, ja mamma ir dzīva. Mammīte ir viena pati, tētiņš jau kapā, kā tad es tagad būšu tāda laimīga? Ko es te dzirksteļošu un priecāšos par dzīvi? Labāk piezemēšos. Šīm sievietēm ir sajūta, ka jārūpējas par mātes emocionālo labklājību un faktiski neatliek laika, telpas un dzīvesprieka pašām sev. Tās ir smagas važas, kurās dzīvo daudzas Latvijas sievietes. Šis fenomens saucas atpakaļsūcošā enerģija, kad vecāki sūc atpakaļ enerģiju no saviem bērniem. Mātes teksti šādās situācijās bieži vien ir tādi: „Man bija grūts mūžs, meitiņ, un tev būs grūts mūžs…” Īpaši šī problēma sāk izpausties meitenēm ap 30 gadu vecumu, kuras ir vienas.

Latviešu vīrieši saka, ka šīs sievietes zaudē savu ideālismu un pievilcību, un pārvēršas par neinteresantām būtnēm, par potenciālām vecmeitām, kas, protams, ir diezgan neglīts viedoklis no vīriešu puses. Kādā veidā zaudē ideālismu? Viņas apdziest, viņas kļūst pārāk praktiskas, vairs nepriecājas un nedzirksteļo, un pats galvenais – sāk satraukties, ka varētu palikt vienas, par bioloģisko pulksteni utt. Viņas sāk spazmot, ka to vīrieti blakus vajadzētu pēc iespējas ātrak atrast, bet šo satraukumu vīrietis uzreiz jūt un noraksta šādu sievieti.

Turklāt liela problēma Latvijā ir tā, ka cilvēkiem pēc 30, nav kur aiziet. Ir attīstīts diezgan smags jaunības kults, ne tu vari aiziet uz Pienu, Kefīru, Kubu, tu tur visur esi „dinozaurs”, nav tādas normālas socializēšanās vietas cilvēkiem pēc 30.

Sievietes mēdz vīriešos nokaut
šo „Antiņa garu”, neuzticēties viņam
un viņa naivumam,
paņemot atbildību un rūpes
par ģimeni pašas uz sevi
un tad arī viņas iegūst „kāroto algu” –
rūgtumu

Un vēl viena problēma, kas faktiski ir kaut kāds sociālisma mantojums, ar kaut kādiem mačo murgiem – Latvijas vīrieši grēko ar to, ka grib „jaunākus modeļus”. Viņi baidās apsēsties pie sarunu galda ar savu otro pusīti un izrunāties par jūtam, jo mūsu vīrieši ir „maziņi” – viņi sapņo par plazmas televizoriem, ūdensmočiem utt.

Bet ir arī gaišā puse tajā visā. Gaišā puse ir tā, ka sievietes Latvijā ir skaistas, gudras un jūtīgas, ļoti jūtīgas. Ja paskatītos uz to pašu Angliju, Īriju, tur, sevišķi piektdienas vakaros, kad meitenes sapošas uz klubiem, var redzēt „monstrus”. Latviešu meitenes ir ļoti gaumīgas, gudras, skaistas. Vīrieši to novērtē, bet diemžēl daudzi Latvijas vīrieši baidās no gudras sievietes.

Tādēļ arī sievietes pilnā mēra var pateikt – jā, Latvijā vīriešu nav, un doties uz ārzemēm un vīriešus meklēt tur.

Tas, kas savukārt Latvijas vīriešos, manuprāt, ir ļoti labs, un ko pasaulē daudzi vīrieši jau ir pazaudējusi, ir šis „Antiņa naivuma gars”, kas patiesībā ir milzīgs resurss, jo, kā jau trešajam tēva dēlam pēc tam pieder karaļvalsts, tā ilgtermiņā cilvēki, kas ir labticīgi naivi, uzvar.  

Bet mūsu sievietes mēdz vīriešos nokaut šo „Antiņa garu”, neuzticēties viņam un viņa naivumam, paņemot atbildību un rūpes par ģimeni pašas uz sevi un tad arī viņas iegūst „kāroto algu” – rūgtumu, bet kurš gan grib ar rūgtu sievieti dzīvot kopā? Vajag vairāk paļauties, uzticēties vīrietim, nebakstīt viņu tik ļoti.

Nebūt tikai Maijai, bet ļaut izpausties arī Paijai
Kādēļ sievietes kļūst rūgtas? Te dziļi apakšā ir tā pati jau minētā problēma – neatrisinātās attiecības ar māti. Ja sieviete ienīst savu māti, bet pateikt to, ka māte ir slikta un ka es drīkstu būt laimīgāka par savu māti, viņa nespēj, tad paliek nelaimīga. Viņa baidās pieķerties savu problēmu saknei un meklē tās visur citur, viņa paliek rūgta, vīrs sāk meklēt kaut ko citu. Un tad sievietei atkal ir iespēja projecēt savu ļauno mātu uz to „citu sievieti” un vainot to visās problēmās – aizvīlusi, piebūrusi vīru utt. Tad sieviete dodos pie zīlnieces, lai atbur atpakaļ vīru. Ļoti ērta situācija – pašai nav jādara nekas, bet maģijas darbiniekiem tas ir lielisks bizness – pieburt turp-šurp. Latvijā tiešām var pabrīnīties, cik izplatītas ir dažāda veida „murgoloģijas”, grūtos laikos uzzied visa veida maģijas un citi murgi. Taču vajadzēja risināt „saknes” lietas, bet sievietei slinkums vai bail.

Jāmeklē tie iemesli dziļi, dziļi, es pat teiktu arhetipālos līmeņos. Piemēram, Latvijā sieviete „nedrīkst dusmoties”, jo ja viņa dusmojas, tad viņa ir „slikta sieviete”. Tāpat kā Latvijā vīrieši nedrīkst raudāt, jo ja viņš raud un ir emocionāls, tad viņš ir vismaz „zils”.

Ar mātem  neguļ, un tā ir latviešu
sievietēm
ļoti izteikta tendence –
daudzas sievietes kļūst
par savu vīru mātēm.

Un vēl Latvijā sieviete „nedrīkst gribēt”, nedrīkst seksu gribēt. Latvijā sievietei ir jābūt „labai” – tāda kā Maija, Laimdota. Tad, lūk, šīs Maijas un Laimdotas lomas ļoti, ļoti dominē, un visas Paijas un Spīdolas tiek nodotas lielākoties cittautietēm. Latvijas vīrieši meklē viņas, lai dabūtu to uguntiņu, to pilnvērtīgo sievieti, mēģinot „salīmēt” abas kopā. Bet, ja sievietei ir šī „Paijas” daļa attīstīta, tad pārējās viņu skauž, tāpēc, ka viņai ir sekss. Latvijā sievietes vispār ir specifiski pakļautas citu sieviešu skaudībai, tā ir ļoti smalka robeža starp apbrīnu un skaudību. Latvijā sieviete sievieti skauž. Šeit varat pamācīties no vīriešiem, jo vīrietis vīrieti neskauž. Protams, jāpēta arhetipālie iemesli, no kurienes šī skaudība radusies, taču tā nav laba lieta.  

Atgriežoties pie seksa, kas ir Paijai, bet Maijai nav… Latvijā sekss ir labi ja 30% ģimeņu. Bet tā situācija ir pat ļoti risināma – sievietei vispirms jāķeras pie saknes lietām, jārisina savas attiecības ar māti. Bērnībā redzētās attiecības starp māti un tēvu… visi iedēstītie vēstījumi un lomas. Ārprāts, atcerieties kaut tos Ulmaņlaika tepiķīšus pie sienām ar uzrakstiem – „Sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Un vēl, atvainojiet, bet visas tās mūsu „slimās” filmas – „Ilgais ceļš kāpās”, „Purva bridējs” u.c., kā tur sievietes cieš,  visi šie te arhetipālie momenti.  Nav mums modeļu priekšā, kur būtu veselīgas attiecības. Kristīne „Purva bridējā” nerod iespēju savienot savu dzīvi ar Akmentiņu, kas ir nostabilizējies savā dzīvē, pieaudzis cilvēks, bet atrod „zīdaini” Edgaru, kuru var vilkt ārā no grāvja un būt par māti viņam. Bet, es atvainojos, ar mātem īpaši neguļ, un tā ir latviešu sievietēm ļoti izteikta tendence – daudzas sievietes kļūst par savu vīru mātēm.

Neveselīgās mātes-dēla attiecības
Un tādas sievietes, kuras kļuvušas par savu vīru mātēm, bieži audzina dēlus kā savus vīrus, jo dēliņš emocionāli ir ļoti tuvs. Tā ir parastā incestuālā enerģija – meitas tiek atstātas novārtā, bet dēlinš tiek pievākts, māte neļauj viņam izaugt par vīrieti, par pieaugušu vīrieti, viņš paliek 8 gadīga bērna prātā. Šad tad mātes ved savus dēliņus arī pie manis, un tad ir ļoti neapmierinātas, kad saku, ka gribu ar dēliņu pašu parunāt, nevis ar māti.

Šeit Latvijā vecāki, īpaši sievietes,
ļoti jaucas savu pieaugušo
bērnu dzīvēs.

Mātes kontrole saglabājas pat tad, ja dēls apprecas. Mātes dabū dzīvokļa atslēgas, lai it kā pieskatītu mazbērnus, bet tad tiek izšiverēta arī vedeklas apakšveļa un sakrāmēts skapis, lai māte paturētu savu informētību. Ja mātei atņem atslēgas un pasaka, māmiņ, mēs tev piezvanīsim, kad mums vajadzēs, pati nejaucies, tad no kulturālajām mātēm var dzirdēt oj, kādus tekstus, un vedeklas tad ir ļaunās čūskas (atkal notiek savas problēmas projicēšana uz kādu ārējo „ļauno” personu) .

Traki ir tad, kad jauns pāris apprecas, atnāk pie manis un es prasu – kas ir tava ģimene? Un man atbild – nu, kā – mamma, tētis, brālis, māsa. Bet kas tad ir tava sieva un bērni? Sveši cilvēki?  Māte, tēvs un brāļi ir pirmdzimtā ģimene, mana ģimene ir mana otrā puse, ar kuru veidoju tālāk savu dzimtu. Latvijā mātes bieži saka – ak, tu, mans mazais bērniņ, mūžam būsi mans mazais bērniņš, tādā veidā neļaujot bērniem izaugt, viņas neizlaiž bērnus no savas kontroles zonas. Amerikā ir savādāk – tev ir 18, tu esi liels, vari iet pasaulē, darīt, ko pats gribi,  bet tu zini, ja kas neizdodas, esmu šeit jebkurā mirklī, tev ir, kur atgriezties. Šeit Latvijā vecāki, īpaši, sievietes, ļoti jaucas savu pieaugušo bērnu dzīvēs. Ja tik ļoti gribas jaukties, aizejiet uz baznīcu un uzlieciet svecīti par šo jauno ģimeni, noskaitiet lūgšanu, bet nezvaniet.

Novēlu visām sievietēm –
rast savu laimi un neekspluatēt
citu laimi, tai skaitā
savu bērnu laimi.

Vēl viena „šausma” Latvijā ir tā, ka māmiņas un tētiņi saka – bērni ir mans prieks. Tas, godīgi sakot, ir noziegums. Man ir jānes mājās prieks, lai bērnam būtu prieks par mani, nevis – viss pārējais ir pilnīgā „ripā” un bērns ir mans vienīgais prieks. Tā ir smaga atbildība, kas tiek uzlikta uz bērna pleciem un bērns vienkārši tiek izsūkts.

Tādēļ tas, ko novēlu visām Latvijas sievietēm – rast savu laimi un neekspluatēt citu laimi, tai skaitā savu bērnu laimi. Meklēt iespējas, lietas, kas tevi interesē, kas ir gaišas, saulainas, meklēt savu dzīvesprieku un neekspluatēt citu dzīvesprieku.

Dalīties.

23 komentāru

  1. Pilnīgi noteikti nevaru piekrist,ka ''es nedrīkstu būt laimīgāka par manu māti”,vai tiešām daudzas sievietes tāāā domā?Personīgi es,tā nekad neesmu ne domājusi,ne jutusies,nu tieši otrādi!Es gribēju būt laimīgāka par savu mammu un es tāda esmu.<br>Pārējam rakstā pilnīgi pievienojos,bet domāju,ka tas vairāk raksturīgs vecākajai paaudzei-tām sievietēm,kurām patreiz ir 65-70 gadi.Mana vecuma sievietēm/50/,cik esmu runājusies,lielākoties tas NAV raksturīgi-pašas dzīvo savu dzīvi un ļauj dzīvot saviem bērniem.Protams,ka ir arī izņēmumi!

  2. Kad man bija ap 30 un joprojām biju viena, arvien vairāk sāku domāt par to visu – kā pārraut kaut kādu apburto riņķi, noņemt sev to novecojošas vientuļnieces zīmogu, dzīvot citādi. Principā izdevās. Iepazinos ar puisi, izrādījās dzērājs – un es biju gatava ciest, nest, vilkt. Jo tak mātei tā bija, pilnīgi jutu, kā taisos iejūgties. Bet nomira tēvs – kā aizbraucu uz bērēm, tā arī izbeidzu savas attiecības ar dzērāju. Bija ļoti grūti, strādāju vairāk par 12 stundām diennaktī, lai nebūtu jāsēž mājās vienai, bet kaut kā izkūlos. Atmetu visas domas par to, ka obligāti jābūt pie sāniem biksēm, dzīvoju normālu dzīvi un laiku veltīju sev, hobijiem. Pa to starpu nejauši biju sākusi saraksti ar kaut kādu puisi – pa jokam, pusnopietni. Pēc pusgada satikāmies arī dzīvē. Tas ir mans vīrs. 🙂 Un – es toč esmu laimīgāka par savu māti. Vispirms jau tāpēc, ka nezāģēju sevi un vīru, bet vienkārši izbaudu, ka viņš ir un rūpējas par mani un mājām, un vienkārši ir labs sarunu biedrs.

  3. Gribetu koriget pirmo eikumu!!!! Nevis uzskata, bet gan tas ir ilgu gadu analizes un apkopojumu rezultats, nevis uzskats!!!!!

  4. Man arī kaut kā šķiet, ka ir pilnīgi otrādāk – ikviena taču grib būt laimīgāka un gudrāka par savu māti.

  5. Es arī gribu pievienot komentāru, jo nekad pat domās man nav bijis tā, ka es nevaru būt laimīgāka par savu māti. No kurienes cienījamajam autoram tādi dati par sievietēm? <br>Protams atkal ir jautājums, kas ko saprot ar laimi? Nacionālajā teātrī lugā "Laiks un Konveju ģimene" kur pēc pirmā Pasaules kara Konveja kundze saka – "Esmu laimīga sieviete, mani visi bērni ir mājās, visi ir drošībā, karš ir beidzies…" Tāda vienkārša laime un līdz sirds dziļumiem saprotama. Bet cita atkal ko citu uzskata par laimi. Nu katram savi uzkati par laimi un, ja mēs nezināsim, kas ir nelaime, nekad nesapratīsim, kas ir laime.

  6. Ja gribi zināt kāda bûs tava topošā, jeb esošā sieva, apskaties kāda ir viņas māte.<br>Ābols no ābeles tālu nekrīt.<br>Mana dzīves pieredze to perfekti pierāda.

  7. žozefiine on

    A.Gestes viedoklis stipri atšķiras ar to viedokli kāds tiek pasniegts un ieskalots tiem, kas apmeklē viņa sektantisko grupu spoguļotāji. Ja sieviete,kas nespēj tikt gala ar sliktās mātes sindromu pēc šo grupu apmeklējuma pati sāk pārvērsties par "slikto māti", tad jautājums- kas te tiek pasniegts????<br>Vispar šajā situācijā, kad cilvēks izjūt tādu kā psiholoģisku traumu un nespēj saprast kā būt laimīgam un justies labi, ir jāvēršas pie ārsta- psihologa un jārisina šis jautājums un jāatbild uz neizdibinājamiem jautājumiem nevis jāuzklausa cilvēka viedoklis, kuram no psihologa un terapeita nav ne smakas. Viens ir būt laimīgai un aizmirst rūgtumu – tas ir apslāpēt savas sajūtas un novērsties no īstās pašsajūtas. Otrs ir izanalizēt un saprast kā jutos, jūtos un justies. <br>Ir vērts šajos jautājumos iedziļināties nevis aprakt un dzīvot šķietami laimīgi, jo kādā dienā smagā brīdī tā pat šī traucējošā sajūta nāks atpakaļ.<br>Paldies par uzmanību.

  8. Karetejo reizi esmu patikami parsteigta par dzilo un atklato autora skatijumu uz latviesu mitiem. sis raksts ir ka mana turpat vai 3 gadus ilgusa emocionala un mentala darba ar sevi rezumejums. nu jau 10 gadus dzivoju arzemes, esmu precejusies ar "arzemniesku", mana gadijuma ne-apzinati ilgojos "izspelet"/izdzivot citu attiecibu scenariju. un attiecibu sakuma piedzivoju visu kliseju iznirsanu virspuse konfliktsituacijas. laimiga karta mans virs, galigi nepsihologs pec izglitibas, viena no reize "tu mani VISU LAIKU kontrole… (kad vins man pajautaja, vai tiesam mums diviem uz 3 dienam ir nepieciesama 12 jogurtu burcinas?)". Vins mani apstadinaja un pajautaja "Baiba, kas tagad runa? Tu vai tava mamma?" Un es pamodos! Un ieraudziju, cik daudz sava 30 gadu garaja dzive un attiecibas esmu dzivojusi ar mammas shemam. Un tad es mekleju, kas tad es esmu pa istam, bez sim svesajam shemam. Un es atklaju, ka es esmu briniskiga, briva, radosa, skaista un milestibas pilna personiba 🙂 Un, ka man pietiek ar vira uzmanibu un rupem ikdiena, lai klusiba, tuvojoties kazu gadadienai, perinatu atriebibas planus, ja "vins" to neatceresies :)) <br>Es negaju pie terapeita. Es lasiju un klausijos, kas notiek mani un visapkart un skatijos, kas nak man preti. "Pa visam nejausi" uzduros Alises Milleres gramatam "Tavs kermenis nekad nemelo", "Tava dzive beidzot izglabta" (nav tulkotas latviski). Ta bija loti sapiga pieredze, atzit, ka mamma mani nav gribejusi un milejusi, un es ari nemilu savu mammu un esmu dusmiga uz vinu. Un tai pat laika si patiesibas atklasme pilniba izmainija manu dzivi. Es kluvu briva, atbrivojas tik daudz energijas, kuru agrak izmantoju patiesibas slepsanai un jutu apspiesanai. Tas bija briniskigs un tai pat laika emocionali loti jutigs periods (skola un gimene mums nemaca, ka atbrivoties no autoritasu dogmam, pat ja tas ir pilnigi garam, un kur nu vel, ka tikt gala ar to izraisitajam ciesanam).

  9. BB turpinot on

    Un pats briniskigakais, ka saja piedzivojuma, kura es satikos ar savam istajam jutam, es atradu pienemsanu un patiesu milestibu pret sevi, pret viru, pret savu bernu, pret mammu, pret teti un visu dzivo. Mammas izaicinajums bija spelet "mates" lomu un davat "mates" milestibu, bet bez realiem emocionalajiem resursiem un "aizmugures". Vienigais, ko es jutu, ka tas viss nav ists, ka ta ir kaut kada trakomaja. Bet kad tad es ka berns iebildisu savai mammai, no kuras rupem ir atkariga mana fiziska izdzivosana, ka tas viss ir neists. Bet, lai izdzivotu, es izdomaju stastus un mitus par saviem vecakiem, kuri ir labi, tikai reizem mani iekausta, regulari pazemo un aiz sava rugtuma un vilsanas dzive, iznide mani dzivotprieku. Un vispar nav jau tik traki, citiem ir trakak. Pie mums viss ir normali.<br>Ta ir mana pamosanas pieredze. Es padalijos ar jums. Es ticu, ka ir citi celi uz pamosanos, ciesanu partrauksanu un beznosacijumu milestibu pret sevi un citiem. <br><br>Nakotne ir prieksa, nevis pak..la 🙂

  10. Es piekristu viedoklim, ka "es nedrīkstu būt laimīgāka par savu māti" visai bieži nāk kā neapzināts, vārdos nepateikts, bet gaisā virmojošs spiediens tieši no mātes un vecmammas puses. Manā gadījumā abas dzīvo zem viena jumta un ja pavisam konkrēti, tad tā arī tas ir…. Es nedrīkstu iet uz ballīti, satikties ar draudzenēm, dzert šampanieti, jūsmot par kādu pievilcīgu aktieri, pirkt jaunu kleitu vai kurpes….. JO kā tad tā?! Man ir vīrs un bērni un es vēl gribu priecāties par dzīvi?! Nē.. man jāvāra zupa, jāgludina drēbes, jārūpējas par bērniem un tas drīkst būt VIENĪGAIS prieks manā dzīvē…. jo pretējā gadījumā es tiešām būšu laimīgāka par savu māti un viņas māti, kas mana vecmamma, kopumā.<br>Kad bērni slimo un iet ne pārāk gludi ar vīru, tad jā: ak tu mana nabadzīte, tāda jau tā dzīve ir, nav viegli būt mātei…. Tad laipni gaidīta cietēju pulciņā…visādi citādi-negribam dzirdēt par tavām izklaidēm.<br><br>Tā patiesi notiek manā dzīvē! Un izlasot šo rakstu, vēlreiz un vēlreiz saprotu, kāpēc tik ļoti negribās vairs braukt ciemos pie mammas un Omes-tā vienkārši padalīties, ka man iet labi!

  11. Viena pati on

    tās nav manas domas, ka nedrīkstu. Tās ir manas mātes domas. Tagad esmu izaugusi, bet sākot no padsmit gadiem viņas klātbūtnē būt pašpietiekamai, pieaugušai, neatkarīgai bija graujoši. Uz maniem patstāvības centieniem reakcija bija, ka viņa man neesot vajadzīga, ka man tikai sveši cilvēki kaut ko nozīmējot. Atteicās atbalstīt, izlikās nesaprotam, manas vajadzības, teica, lai parādu, ko tad es viena varu – bez viņas atbalsta (aizmugures sajūtas, es te vairāk domāju) – it kā man viņas atbalsts nepienāktos, it kā viņa varētu izvēlēties dot man to vai nē. Viņa man meloja, noklusēja patiesību, informāciju, lai es dzīvē kļūdītos, kļūtu nedroša, nevēlētos būt patstāvīga. Tai pat laikā salīdzināja ar citiem nemitīgi, kā tie paši visu dzīvē sasniedz. Pastāvīgi izjutu, ka viņa gaida, ka es dzīvošu viņai un visi mani resursi, visi mana darba augļi pašsaprotami pienākas viņai. Jutos kā viņas vergs, bez brīvības. Tad vēl rezervē bija pēdējais līdzeklis manis "savaldīšanai" – cenšanās mani citu acīs pataisīt par nepieskaitāmu, tādejādi cenšoties man atņemt iespēju tikt pie atbalsta citur. Un bez tā vēl – viņa centās mani ietekmēt "sadraudzējoties", ar tiem, kas mani gribētu tikai izmantot, vai nevēl labu – lai man ar garantiju top redzams, kādu kļudu esmu izdarījusi.<br>Tā rīkojas nelaimīgas mammas. Man tas ir visu dvēseli izēdis cenšoties palikt pie saprāta un cilvēcības neskatoties uz psiholoģiski neiespējamiem apstākļiem. <br>Domāju, tie, kas noliedz šo realitāti vienkārši nesaprot par ko runā un arī nenovēlu, ka to būtu jāsaprot.<br>Zinu, ka mamma pati uzaugusi bez mātes – viņai tiešām ir šķitis kāpēc viņai būtu man jādod to, ko viņai neviens nav devis. Viņa ir dusmīga uz Dievu, dzīvi un tas, ka man ir viegli liek viņai justies it kā viņa tiktu aprakta, it kā viņas ciešanām nav cerību tikt sadzirdētām.<br>Mātes ir jādziedina.<br>Kaut gan viņas pašas tam pretojas – vismaz manējā nekad neiedrošinātos atzīt, ka viņai ir kaut kāda problēma. Jo tas atņemtu varu manipulēt ar mani.

  12. Viena pati on

    jo es esmu kaut kas stabils, kas viņai ir – tik cik viņa kontrolē tik viņai ir. Viņai vajag cilvēku priekš sevis – kas ar garantiju nepazudīs, no kura resursiem varēs baroties. Kā no mammas, ko viņa pati nav pilnīgi saņēmusi. Un vai tad kāds var atbildēt, kā līdzvērtīgi piepildīt sirdi pašam ar mīlestību, ja nav mātes mīlestības? Cilvēki ir tik gudri mācīt, ka jāspēj , jāvar, bet nekas jau tukšā vietā nerodas. Radīt var piepildīta sirds, nevis tukša, nepiepildīta. Radīt var tāda, kas ir saņēmusi.<br>Vai psihologs var pateikt, ar ko to līdzvērtīgi piepildīt?<br>Un ja var – tad jau varbūt visi bērni var iztikt bez mīlestības un līdzvērtīgi uzpildīties citur?<br>Man neliekas, ka šis jautājums būtu atbildēts. Sabiedrība turpina pātagot mīlestību nesaņēmušos tāpat, kā to darījušas viņu mīlestību nesaņēmušās mammas – dzenot IZSKATĪTIES – TAISĪT FASĀDI – kā visi normāli cilvēki. Atkal – lai vienkārši liktu mierā un neprasītu no viņiem to, kā viņos nav.<br>

  13. Viena pati on

    Vai tad kādam ir risinājums tukšām sirdīm, lai tās līdzvērtīgi piepildītos – bez mātes mīlestības – kā kad to būtu saņēmušas? Var jau tiesāt, bet tas neko nerisina. Tas tikai liek tiem cilvēkiem vairāk censties IZSKATĪTIES kā visi citi, uzturēt FASĀDI – lai sabiedrība viņus – jau tā iztukšotos, "izēstos" un pārgurušos – liktu mierā.

Atbildēt Buba Atcelt