„Ir pēdējais laiks potēties pret ērču encefalītu. Līdz ko sniegs nokusīs, tā ērces kļūs aktīvas,” mudina biologs Voldemārs Spuņģis. Turklāt, kā rādoties, arī šajā sezonā ērču būšot tikpat daudz kā pērn.
Esot gan grūti prognozēt, vai ērces sāks ložņāt pēc divām nedēļām vai marta beigās – tas atkarīgs no sniega kušanas ātruma. Ērces pārziemo augsnē, un līdzko tā iesilst līdz +5 grādiem, tās mostas un lien laukā. Tad uzrāpjas uz zāles stiebriņiem, lapām, tālāk pieķeras pie dzīvnieku spalvām, cilvēku apģērba.
Visdrošākais veids, kā pasargāties no ērču encefalīta – pote
Lai gan par ērcēm un ērču encefalītu parasti atceramies vasarā, tieši šobrīd ir piemērotākais laiks, kad uzsākt vakcināciju pret ērču encefalītu. Kamēr šie mazie asinssūcēji atrodas miera periodā, jāpaspēj veikt vismaz pirmā pote. Pēc mēneša jāveic otra pote, kas jau nodrošina aizsardzību un vienu gadu. Savukārt 5- 12 mēnešus pēc otrās potes, veicot trešo poti, tu sevi pasargāsi no ērču encefalīta jau uz trīs gadiem. Pēc tam vakcīna jāatkārto ik pa pieciem gadiem.
Ar pagājušo gadu vairs netiek izmantots arī specifiskais pretērču encefalīta imūnglobulīns, ko līdz šim lietoja uzreiz pēc ērces piesūkšanās. Eiropas Savienība atteicās no tā izmantošanas, jo tā efektivitāte nebija pierādīta.
Visdrošākais veids, kā pasargāt sevi un bērnus no saslimšanas ar ērču encefalītu, ir vakcīna.
Tu domā- ar mani tā nenotiks? Neriskē!
Ja tu domā, ka dzīvojot pilsētā un izvairoties no mežu, pļavu un lauku apmeklēšanas, pasargāsi sevi no ērcēm, tu maldies. Inficētās ērces dzīvo arī pilsētas parkos, piemājas dārzos un tās var pārnēsāt mājdzīvnieki. Tu to vari dabūt pat sabiedriskajā transportā no kāda cita cilvēka apģērba, kurš tikko bijis mežā vai gulšņājis parciņā.
Turklāt pēdējos gados ir ļoti augsta ērču aktivitāte. Līdz ar to Latvijā pieaugusi arī saslimšana ar ērču encefalītu. 2009.gadā šo slimību konstatēja 328 cilvēkiem, pērn- 494.
Bīstamākajos reģionos- bērniem pote bezmaksas
Vietās, kur konstatēts visvairāk inficēto ērču, bērniem vakcīna pret ērču encefalītu tiek nodrošināta bezmaksas. Latvijas Infektoloģijas centrs jau paziņojis, ka šogad tās ir: Alsungas novads, Pāvilostas novads, Dundagas novads, Lubānas novads, Rucavas novads, Jaunpiebalgas novads, Engures novads, Ventspils novads, Rojas novads, Mērsraga novads, Kārsavas novads, Ciblas novads, Krimuldas novads, Kocēnu novads, Talsu novads, Kandavas novads, Kuldīgas novads, Alūksnes novads, Rugāju novads, Durbes novads, Aizputes novads, Baldones novads, Apes novads, Salacgrīvas novads, Pārgaujas novads, Rēzeknes novads, Babītes novads, Raunas novads, Tukuma novads, Madonas novads, Saulkrastu novads, Gulbenes novads, Ķeguma novads.
Bērni, kuriem ir deklarēta dzīves vieta kādā no minētajām teritorijām, ir tiesīgi saņemt valsts apmaksāto vakcināciju pret ērču encefalĥtu, neatkarīgi no tā, kur atrodas viņa ģimenes ārsta prakse.
Pārējiem iedzīvotājiem, tostarp bērniem, vakcinācija pret ērču encefalītu ir maksas pakalpojums.
Kāpēc ērču encefalīts tik bīstams?
Cilvēki, kuri inficējušies ar ērču encefalītu, vienas līdz triju nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus, piemēram, sāpes locītavās, paaugstinātu temperatūru.
Šie simptomi var saglabāties aptuveni vienu nedēļu. Šajā laikā cilvēks var izveseļoties, taču pastāv liela iespēja, ka slimība progresēs – vīruss izplatīsies smadzenēs un smadzeņu apvalkos.
Tālāko slimības gaitu pavada stipras galvassāpes, reiboņi, augsta temperatūra, vemšana un smags vispārējais stāvoklis.
Divas trešdaļas pacientu atveseļojas pēc gripai līdzīgo pirmās stadijas simptomu pārslimošanas.
Viena trešdaļa pacientu, izslimo otro stadiju – kas norit ar augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, apziņas aptumšošanos, 10 – 15% centrālām vai perifērām parēzēm.
10 – 20% saslimšanas gadījumos konstatētas ilgstošas un dažreiz paliekošas neiropsihiskas komplikācijas.
Ērču encefalīta slimnieces dienasgrāmata
Iesakām izlasīt šo dienasgrāmatu, kuru uzrakstījusi kāda sieviete, kas izslimojusi ērču encefalītu: http://www.ercem-ne.lv/dienasgramata.html
Viņa bija vesela – gāja uz darbu, bija mamma un sieva. Taču kādu dienu viņai pēkšņi kļuva pavisam slikti un visa dzīve teju apstājās. Viss bija jāmācās no jauna – viņa nevarēja ne parunāt, ne pakustēties, neatcerējās pat vīru. Viņa jutās ieslodzīta pati savā ķermenī. Un to viņai bija nodarījusi viena niecīga ērce, kuras piesūkšanos viņa pat nebija pamanījusi. Jā, maza, bet bīstama.
.
