Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Elīna: ‘Mērķi īstenojas, ja precīzi zini, ko gribi’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēs katru dienu uzstādam sev mazākus vai lielākus mērķus, tomēr ierasti tieši gadu mija kļuvusi par tādu kā atskaites punktu, kad palūkojamies, ko izdevies sasniegt un kas tā arī palicis vien nepiepildīts sapnis. Varbūt tādēļ, ka, aizejot vēl vienam gadam, skaudrāk sajūtam laika ritumu un atskāršam, ka šeit uz Zemes mums atvēlēts vien noteikts laika sprīdis un ar ko to piepildīsim- tas atkarīgs vien no pašiem. Tādēļ, pavadot veco un iesākot jauno 2014.gadu, vēlējos uz sarunu aicināt cilvēku, kas palīdzējis savus mērķus apzināties un sasniegt daudzām jo daudzām citām sievietēm. Mūsu pastāvīgās lasītājas viņu jau labi pazīst – ELĪNA BRILA, pārvērtējošā konsultante no ‘Labo Domu Pieturas’.  

Lasīju, ka 1.janvārī iekrīt 1.Mēness diena, kas esot astroloģiski vislabvēlīgākais laiks mērķu kaldināšanai. Zinu, ka tu jau kādu laiku ievēro šo ieteikumu par mērķu plānošanu 1.Mēness dienā, vai ne?
Jā, es tiešām to praktizēju – piedomāju pa jomām personīgajā dzīvē, profesionālajā, ilgtermiņa, īstermiņa utt. Sarakstu mērķus jau iepriekš, lai īstajā dienā varu mierīgi, bez panikas, par tiem piedomāt.

Daudzas spēj uzskaitīt,
ko viņas negrib, bet uz jautājumu “Ko tu gribi?”
nespēj atbildēt.
Ar to ir jāsāk, jāatbild sev –
ko es gribu?

Un kas ir interesantākais – veidoju jauno mērķu sarakstu uz 2012.gada mērķu bāzes. Tagad pārlasot, patiešām ir liels prieks, ka tik daudz ko varu izsvītrot, jo tas viss ir īstenojies. Atceros, kad 2011.gadā rakstīju ļoti personīgas, ar privāto dzīvi saistītas un toreiz šķita – pārdrošas vēlmes, tas viss ir īstenojies. Tāpat ļoti vēlējos sarīkot vasaras nometni sievietēm, un šovasar ar SievietesPasauli to izdarījām!

Kādēļ, tavuprāt, piepildījās? Vai tāpēc, ka īstajā dienā par šiem mērķiem domāji?
Es ticu arī šai astroloģiskajai pusei, ka varbūt vienkārši ir kāds labvēlīgāks laiks, kad izsacītās vēlmes piepildās. Tomēr būtiskākais ir šī pati noformulēšana- skaidri un precīzi nosaukti mērķi un termiņš, kad tos gribi sasniegt. Mērķi īstenojas tad, ja precīzi zini, ko gribi. Es arī tagad skatos uz saviem iepriekšējo gadu mērķiem, tiem, kas nav  īstenojušies, un redzu- nu, kā tie varēja piepildīties, skaidrs, ka nevarēja, pārāk nekonkrēti noformulēti. Tāpat kā savos semināros klasika ir dalībnieču mērķis: “Gribu būt laimīga!” Brīnišķīgi, es arī gribu būt laimīga! Kura no mums gan to nevēlas? Bet ko tev personīgi nozīmē laime? Vienai tas ir piepildījums darbā, kādai māja jūras krastā, jo viss cits jau ir, cita ilgojas tikt pie ilgi plānotā bērniņa, vēl kādai absolūta laime būtu jau desmitais bērns ģimenē – jāatbild pašai sev uz šo jautājumu: “Kas tev ir nepieciešams, lai tu būtu laimīga?” Un paradoksālākais ir tas, ka tik daudzas spēj uzskaitīt, ko viņas negrib, bet uz jautājumu: “Ko tu gribi?” nespēj atbildēt. Ar to ir jāsāk, jāatbild sev – ko es gribu?

Tu vadi grupu seminārus ar nosaukumu “5 soļi līdz mērķa sasniegšanai”. Kas ir šie 5 soļi?

Tas jau nav ne kaut kas jauns, ne ģeniāls, tie ir tikai pāris atslēgas jautājumi, lai cilvēki spētu it kā ieraudzīt paši sevi no malas, godīgi atbildēt paši sev, kādi tad ir viņu resursi un saprast, kāpēc, visticamāk, viņi tos neizmanto. Bet visās praksēs un metodēs, kuras strādā tikai ar mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu, mani mulsina tās, kurās tiek ignorēts, manuprāt, vissvarīgākais jautājums – ko cilvēks jūt?

Bieži atklājas, ka cilvēks
vēlas piepildīt nevis savu,
bet svešu mērķi. Klasisks
piemērs ir
augstākā izglītība –
mācos augstskolā,
jo tā grib mani vecāki
.

Semināros vienmēr stāstu reālu piemēru par sievieti, kuras izvirzītais mērķis bija  trešā darba atrašana. Ja mēs kopīgi mestos meklēt visus iespējamos resursus šī mērķa realizēšanai, noteikti atrastu iespēju ne vien trešajai, bet arī piektajai darba vietai. Bet jautājums par jūtām atmaskoja šo vajadzību – patiesībā viņa bija dusmīga, aizvainota un vīlusies. Par ko? Par to, ka viņa ir gatava atrast jau trešo darbu, kamēr viņas vīram bija sajūta, ka viņš nepazemosies, strādājot zemu atalgotu darbu. Tāpēc viņš jau divus gadus dzīvo no valsts pabalstiem un drillē dīvānu. Redzi, tātad izrādās, ka sievietei patiesībā ir cits mērķis – sadalīt atbildību ģimenē, jo šobrīd par visu atbild viņa viena pati. Kas notiktu, ja, izvēloties nepareizas darba metodes, ignorējot viņas patiesās sajūtas, tiktu realizēts viņas sākotnējais mērķis? Viņai nebūtu gandarījuma. Varbūt pat būtu pilnīgi pretējs efekts. Tāpēc es vienmēr vispirms noskaidroju, ko cilvēks vēlas un tad ķeros klāt viņa sajūtām. Tikai tad varam skaidri definēt patieso mērķi.

Vēl pareiza izzinošu jautājumu uzdošana bieži atklāj, ka cilvēks vēlas piepildīt nevis savu, bet svešu mērķi. Klasisks piemērs ir augstākā izglītība – mācos augstskolā, jo tā grib mani vecāki; ģimenē visi ir ārsti, tātad arī man jābūt ārstam, lai gan patiesībā manī šādas vēlmes nav. Vai vēl sliktāks piemērs no prakses ir mācīšanās ar kādu slēptu mērķi, piemēram, “nopelnīt” vecāku mīlestību, kuras vienmēr ir trūcis. Meitenei jau trešais diploms, bet atzinības no vecākiem kā nav, tā nav. Tur taču ir pavisam citi mērķi! Tad nākas darboties kā mikroķirurgam vai arheologam – atsegt slāni pēc slāņa, lai cilvēks pats ierauga savu patieso būtību un vajadzību. Tas nav viegli. Tāpēc jau man patīk teikt, ka uz semināriem vai atbalsta grupām jānāk tiem, kuri ir gatavi būt godīgi un drosmīgi paši pret sevi.

Kas ir biežākās problēmas, kas atklājas tavos mērķu semināros – kādēļ sievietes nesasniedz savus mērķus?
Tipiski iemesli ir bailes un pirmā neveiksme, visi esam dzirdējuši un kādreiz teikuši: “Es to vienreiz pamēģināju, nu nē, paldies, vairāk nekad!”. Bailes vispār mūs pavada ik uz soļa, ir tiešām maz cilvēku, kurus nebaida izgāšanās, kritika, apsmiekls, atteikums, utml. Praksē tos saucam par ļaunajiem scenārijiem. Atkal klasisks piemērs ir darba intervija vai gājiens pēc algas pielikuma. Cilvēki rada dažādus ļaunus scenārijus, bieži pat neapzināti vienkārši dzīvo ar šīm programmām “Ko tad es, es jau nekas neesmu…”

Pavisam vienkārša,
bet iedarbīga tehnika ir
jautājums pašam sev:
“Kas ir pats ļaunākais,
kas var notikt,
ja es to izdarīšu?”

Vienmēr ir profesionāli interesanti noskaidrot, kāda ir šo baiļu izcelsme, jo tur nākas vilkt laukā dažādus attiecību skeletus – no pirmdzimtās ģimenes, kur neviens neļāva iepīkstēties; no bērnudārza ar pārāk stingru audzinātāju vai bērniem, kuri dara pāri; tad skola ar savu pieredzi un pirmā romantisko attiecību pieredze. Tur ir daudz iespēju sajusties par maz novērtētam, saklausītam, mīlētam… Ir naivi iedomāties vai sludināt, ka ar pozitīvās domāšanas spēku vien to ir iespējams izdzēst no apziņas. Jā, var noslēpt, var izstumt, bet tas kādā rezonējošā dzīves brīdī atkal dos par sevi ziņu! Tāpēc praksē strādājam ar tāda veida bailēm, meklējam tām cēloņus, atstrādājam neveiksmīgās pieredzes un neizlādētās emocijas, caur lomu spēlēm mācāmies iegūt jaunu, labāku pieredzi, varbūt pat veidot jaunus, savulaik iztrūkušus priekšstatus. Pavisam vienkārša, bet iedarbīga tehnika konsultēšanā ir jautājums pašam sev: “Kas ir pats ļaunākais, kas var notikt, ja es to izdarīšu?” Šādā veidā cilvēks it kā uzaicina savas bailes, lai tās nāk laukā, lai atklājas – tas ļauj ieraudzīt, cik tās reizēm ir nepamatotas, pat muļķīgas. Daudzi tā ierauga, ka īstenībā jau priekšnieks pēc lūguma par algas pielikumu nesāks aurot, mest tev ar grāmatām, skaļi pazemot visu citu priekšā vai nekavējoties izmetīs no darba. Mēs tomēr dzīvojam cilvilizētā pasaulē, bet mūsu bailes joprojām ir ļoti primitīvas. Es, protams, neizslēdzu iespēju, ka gadās arī kāds ļaunāko scenāriju reāls piepildījums, bet tie ir izņēmumi, galvenokārt nākas strādāt ar destruktīvām pārliecībām.

Tieši tā, man viens paziņa tikko  tādā veidā dabūja algas pielikumu- aizgāja un paprasīja. Un priekšnieks vēl noteica- jā, nu citi jau nenāk un neprasa. Priekšnieks tad jau droši vien pieņem, ka viņus viss apmierina.
Spilgts piemērs tam, kā cilvēka prātā pārdrošs un varbūt mēnešiem ilgi briedis mērķis piepildās pāris minūtēs, atlika tikai veikt reālu darbību!Mani ļoti uzrunāja pēdējās Annas Psiholoģijas intervija ar vienu  ārzemju speciālistu, viņš bija pētījis latviešu raksturu un secinājis, ka mēs esam kā ezīši no multfilmas “Ezītis miglā”- ļaujam, lai upe pati mūs nes. To ir viegli skaidrot ar visām svešajām varām, kas pat vairāku gadsimtu laikā gājušas pār Latviju – mēs tik viegli pakļaujamies! Gan cilvēkiem, gan paši savām bailēm. Tik daudzi nemāk pat pateikt „nē”, iet un dara to, ko nevēlas, nepiešķir sev tiesības rīkoties tā kā patiešām gribētu. Mēs ļaujamies, nevis paši veidojam savu dzīvi un notikumus tajā. Bēdīgi. Zinu, ka SievietesPasaulē bija raksts par Austrālijā, slimnīcas paliatīvajā nodaļā, veiktu pētījumu par lietām, ko cilvēki nožēlo pirms nāves. Tur arī runa bija tieši par to pašu – par neprasmi piešķirt sev tiesības. Jo neviens cits to mūsu vietā, mūsu dzīvē, neizdarīs.

Varbūt vari mūsu lasītājām atklāt kādus ieteikumus, lai jaunā 2014.gada mērķi īstenotos, un nepaliktu vien uz papīra vai galvā?
Ar mērķiem ir tāpat kā ar māti, meitu un kleitu, kas der vienam, neder otram, to ir jājūt. Kādam pietiek izplānot mērķi un tā virzību, lai viss notiktu, kamēr kāds cits jūtas spiests rakstīt, piemēram, mērķu dienasgrāmatu, jo tikai tā var būt atbildīgs par saviem lēmumiem un vieglāk pārskatīt jau sasniegto. Vispār mērķu dienasgrāmata

Ko tu vari izdarīt
jau šodien,
lai nokļūtu
tuvāk savam mērķim? 

Vienmēr var izdarīt
kaut niecīgāko lietu.

nav slikta tehnika, bet es to droši vien neieteiktu nevienam vīrietim, jo tas pēc būtības neatbilst vīriešu psiholoģijai – reflektēt par savām jūtām rakstveidā. Mums, sievietēm, tas ir vieglāk saprotams, daudzas turpina šādā veidā ar sevi dialoģēt jau kopš skolas laikiem. Ja tas der, kāpēc ne? Vēl es parasti iesaku nodrošināties ar atbalsta komandu, sevišķi, ja runa ir par lieliem, nozīmīgiem mērķiem. Piemēram, darba atrašana, smaga šķiršanās, zaudējuma pārdzīvošana, atbrīvošanās no atkarībām vai attiecību līdzatkarības, utml. Cilvēka viena paša iekšējie resursi var būt nepietiekami, lai sasniegtu cerēto, bet apzināti veidota (nevis vienkārši domās cerēta!) atbalsta komanda ar cilvēkiem, ar kuriem esi vienojusies, ka viņi atbalstīs, var būt neatsverama palīdzība. Tas ir līdzīgi kā ārstējot alkoholismu atkarīgais zina, ka var zvanīt kādam īpašam cilvēkam no grupas jebkurā diennakts laikā.

Semināru un arī individuālo konsultāciju nobeigumos es parasti aicinu atbildēt uz jautājumu, ko tu vari izdarīt jau šodien, lai nokļūtu tuvāk savam mērķim? Kādam piezvanīt, paskatīties informāciju tīmeklī, sakārtot, izmest, iegādāties, vienoties, utt. Vienmēr var izdarīt kaut niecīgāko lietu. Vienkārša un atkal jau atmaskojoša tehnika, lai godīgi pats sev atbildētu, cik tad patiesībā esmu gatavs savam mērķim.

Kāds būtu Tavs Jaunā gada novēlējums SievietesPasaules lasītājām?
Tas būs garš un varbūt izklausīsies drūms, bet es paskaidrošu. Man savulaik nācās uzklausīt paziņu, kurai bija smags dzīves brīdis. Mira viņas tētis, un viņš mira lēni un ļoti sāpīgi- sāpīgi gan pašam, gan visiem apkārtējiem. Vienā sarunā viņš atzina, ka neesot dzīvojis savu dzīvi- pilnīgi neko neesot izdarījis no tā, ko bija gribējis, tikai pildījis pienākumus pret citiem. Jā, viņš bija labs tētis, labs strādnieks uz lauka, bet nekad nav sanācis paveikt to, ko vēlējās viņš pats. Tā esot bijusi briesmīga sajūta- stāvēt tur pie mirstošā tēva gultas un apzināties, ka itin neko nevari izdarīt, lai viņam šīs iespējas atgrieztu, viss nokavēts… Par to arī ir mans novēlējums – dzīvojiet savu dzīvi, nenoliedziet savas patiesās sajūtas un piepildiet mērķus, lai gada vai dzīves nogalē neko nav jānožēlo. Lai jums izdodas!

Dalīties.

5 komentāru

  1. Elīna L. on

    Paldies par rakstu, iedvesmojoši un precīzi. Arī man šogad ir nostādīts mērķis, kuru apņemos izpildīt. Sevis dēļ!

  2. Tas tiešām ir precīzi novērots par tiem ezīšiem miglā, pati tāda reizēm jūtos 🙁 pārāk daudz ļaujos, nemēģinu peldēt krastā..

Atbildēt Daigucis Atcelt