Tu esi egoiste!Šo man ir nācies dzirdēt diezgan bieži,gan kā pārmetumu, gan kā uzslavu. Un šodien mēģinot tipināt pa ielu tik ātri, cik vien iespējams, lai nenosaltu pilnīgi un neatgriezeniski, sāku domāt par egoismu kā īpašību, kura, manuprāt, tomēr ir laba.
Un atcerējos stāstu, ko mums stāstīja skolā. Par karu un divām mātēm. Viena no viņām visu ēdienu, ko vien dabūja un atrada, atdeva saviem diviem bērniem. Pati sev neatstājot neko. Visas drēbes, kas bija pieejamas, vilka saviem bērniem, lai tie nenosaltu. Pati staigādama vienā jaciņā un svārkos.
Otra māte savukārt, dabūjusi ēdamo, paēda pati un otru daļu atdeva saviem bērniem. Drēbes arī sadalīja, lai būtu pašai silti, un bērniem.
Pirmā māte pēc mēneša no bada un aukstuma nomira, atstājot divus bērnus, kuri nemācēja paši par sevi parūpēties, jo māte vienmēr visu bija izdarījusi. Otrā māte pārdzīvoja karu kopā ar bērniem, jo bija egoiste.
hmm… kas tad ir labāk?
11 komentārs
Pasakas morāle – egoisms ir preteejs mazohismam…<br>Smalki!
Otrs, dabiski… Dzīvē ir nepieciešams veselīgs egoisms, citādi klasiskā Latvju cietēja tā arī atsieps kājas, neviena nesaprasta… Teiksim, no pārpūles vai no vēža, jo visas emocijas un pāridarījumus – iedomātus vai reālus – būs iekrājusi sevī. Neveselīgi. (vienkārši tāda bija mana nelaiķe māmiņa. davilka līdz 38 gadi. Toties tēvs kā atklāts, brutāls un neslēpts egoists zeļ un plaukst vēljoprojām – savos 56 izskatoties knapi uz 40.) Es vēl mācos, bet nāksies, dzīve piespiedīs arī altruistus kļūt par egoistiem.