Ēdamais rakstiņš

   Šis būs ēdamais rakstiņš. Nē, rakstiņš par ēšanu. Par manu ēšanu, ietekmējoties no sievpasaules.
    Jau sen domāju, ka jums jāpasaka. Bet šodiena pielika sava veida punktu. Iznāca šķidri salāti vai bieza aukstā zupa. Es jau neesmu tik precīza ēsttaisīšanas lietās, ka visu lieku uz gramiem, kā receptē rakstīts.
   Vakar bija karsts, ēst neēdu vispār, tik dzēru, izdzēru kādu litru piparmētru lapiņas citronūdenī. Forši.
   Šodien jau vēsāks. Auksto zupu sen kārojas. Te izlasīju par kefīra auksto zupu. Tā arī tapa. Tik “pa manam”. Bez gaļas vai desas, kartupeļiem. Olas izvārīju. Arī bietītes, kuras citādi būtu jāmet laukā, jo citām traucē augt lielākām.  Un vesela rinda zaļumu, dillēs un to pašu biešu lapas ieskaitot. Biešu lapās esot pat vairāk vitamīnu kā pašās bietēs.  Klāt visam beigās kefīrs, ja būtu tik cik vajag, zupas būtu trim dienām.  Bet bija forši.
   Par zemenēm arī nu jāsaka – bija. Šovakar vēl izcepšu to, ko pirms dažām dienām cepu. Vakaros es parasti ēdu siermaizītes – ceptas, grauzdētas, parastas… Bet  vienu vakaru izcepu grillā – maizīte ar sviestu, virsū sagrieztas zemenes, cukurs, vaniļa vai kanēlis. Ja vēl skaisti dekorē, iznāk mazas kūciņas. Neticat? Man būs šovakar. Bez dekora.
   Jā, to zemeņu zefīra kūku arī taisīju. Tik man bija par maz putukrējuma. Jubilāre, kurai to kūku devu puķu vietā, izdarīja gudri – uz viena šķīvīša visiem lika mājas vai lauku (nezinu, kā to sauc) tortes gabaliņu un zemeņu zefīra kūku. Viesi bija sajūsmā.
   Lietus līst. Ārā neko nevar darīt. Varētu ko taisīt ēst. Bet man šovakar tik zemeņmaizītes jāizcep. Ogas jau virtuvē. Pirmos ķiršus arī mazliet salasīju. Varbūt kas nedzirdēts iznāk no ķiršiem?