Rudens ir dzīves apceres un pārdomu laiks,kad ilgās pēc vasaras bezrūpības un saules, atceramies tās jaukākos piedzīvojumus. Lietainās rudens dienās grimstam melanholijā. Tas ir īstais laiks, kad doties uz kino. Šī filma ir tieši laikā šādās lietainās, drēgnās rudens dienās. Iedomājies- 2 stundu laikā vari pabūt gan Itālijā, gan Indijā, gan Bali, turklāt ne mirkli nepieceļoties no ērtā, mīkstā krēsla.:)
Pirms filmas noskatīšanās, biju dzirdējusi visai skarbu kritiku (pārsvarā gan no Y hromosomu nēsātājiem).Savā ziņā laikam taisnība,šī ir skuķu filma.
Sižets īsumā: Liza ir moderna sievietes, kas pēkšņi 30 gadu vecumā saprot, ka ir pienācis laiks mainīt dzīvi,lai atrastu 3 lietas, ka pietrūkst visvairāk: prieku, garīgumu un dvēseles līdzsvaru. Tā viņa visu pamet un dodas plašajā pasaulē. Dzīve Itālijā sniedz vienkāršu, bet neatkārtojamu ēšanas baudu, Indijā viņa apgūst lūgšanas spēka nozīmi, bet Bali- mieru un līdzsvaru mīlestībā.
Sižets it kā vienkāršs. Bet , par spīti vīriešu nievājošajai attieksmei un pārmetumiem par filmas garlaicību un bezjēdzību, man tomēr patika.
Es ieguvu vairākas vērtīgas atziņas, sapratu,ka mēs paši nosakam savu dzīvi un to,kā jūtamies, nav jēgas šķendēt laiku, dusmojoties uz citiem, ir jādzīvo sev. Neteikšu,ka filmas vecuma auditorija ir sievietes Lizas ( galvenās varones) vecumā, tas ir, tā ap 30. Tā nav, man ir 21, un tēma likās diezgan aktuāla. Dzīves apnikums jau var iestāties jebkurā vecumā.
Domāju,kādēļ šāda secība, kādēļ ir jāēd sākumā, tad jālūdzas un tikai tad jāmīl? Vai tad mīlestība nav pāri visam un visa pamats, kā to māca visas ezotērikas un pašsuģestijas grāmatas? ( ne jau tikai mīlestība pret savu partneri, bet, pirmkārt, pret sevi, pasauli, dzīvi…) Bet, noskatoties filmu, es sapratu,ka secība ir pareiza, kā saka: Per aspera, ad astra ( caur ērkšķiem, līdz zvaigznēm). Sākumā Liza izrāvās no ikdienas un baudīja dzīvi, neko sev neliedza, par neko nežēlojās, tieši tādēļ arī visas tās gastronomiskās izvirtības, viņa vienkārši bija atvērta visam,kas ar viņu notiek, kas sagaida, tas ir pirmais solis uz laimi. Tad nāca vissmagākais posms- lūgties, meditēt, atzīt, ka problēma ir Tevī, cīnīties ar to. Šajā posmā nepieciešams vislielākais gribasspēks. Un Bali, tā bija vieta, kurā tika salikti visi punkti uz i, tāds kā apkopojums, atbildes uz visiem filmas gaitā uzdotajiem jautājumiem. Apskaidrība un dzīves jēga. Tieši šādā secībā arī posmi jāiziet, citādi rezultāts nebūtu. Man patika gredzenveida kompozīcija- filmas sākumā tas bezzobainais, bet visnotaļ omulīgais Ketuki [laikam tā sauca]pareģoja Lizai ,kas notiks un teica,ka beigās viņa atgriezīsies pie viņa un viņš viņai samācīs visu,ko zin, Liza neticēja, bet tieši tā arī notika. Dažreiz jāuzticas liktenim!
Džulija Robertsa man nekad nav bijusi mīļākā aktrise, pirms devos uz kino, domāju, vai spēšu izturēt 2 stundas, skatoties uz viņu, bet bija ok, netraucēja man viņas lielā mute[ megawata smaids] :D:)
Filmā arī daudz skaistu vīriešu, ir,kur pasiekaloties.:P Liza vairākus izmēģināja,līdz nonāca līdz Filipem [ Havjers Bardems]. Neteikšu,ka viņš bija tas foršākais,ko viņa noprovēja, bet kaut kas viņā ir. 😉
Kopumā varu teikt, ka filma ir bauda, ataino baudu un rada BAUDU. ( jā, nevis zobu sāpes, kā saka kritiķi, bet BAUDa). Ja neinteresē dzīves jēgas meklējumi, tad dabasskati,kas ir filmā, ir pasakaini. Sajutu klātbūtnes efektu pat bez 3D fīčas. Turklāt, tādi pretstati- saulainā un romantiskā Itālija(Roma nez kādēļ visiem saistās ar sexu)[ Runājot par sexu, interesants likās fakts, ko minēja filmā, ka sexa hormoni ieeļļo ceļu locītavas, to es nezināju:D], tālāk, lūzuma punkts- Indija, ar visu nabadzību, tempļiem, rituāliem, indiešu kāzām, Bali- apskaidrība un Paradīze zemes virsū,kā saka filmā, tad Bali vienmēr visi uzsāk dēkas… 😀 Kā jau minēju, tad filmā tika minēts, ka katru pilsētu, katru cilvēku raksturo viens vārds, Roma- sex.. utt.,arī Liza beigās atrada savu vārdu.., tad es aizdomājos, nez kāds vārds raksturotu Rīgu? un kāds mani? 😀
Filmas pamatā ir meklēšanas fizika un dzīves baudīšana, DZīves jēga ir baudā, dzīves baudā! Es sapratu,ka, pirmkārt, jādzīvo sev un savām sajūtām, jo vissliktāk ir tad,kad Tu vairs nejūti prieku no ikdienišķām lietām,kad ēdienam nav garšas, apkārtējiem notikumiem nav krāsu, ir rutīna.., šī ir arī viena no manām pamatnostādnēm dzīvē- priecāties par mirkli, baudīt to un dzīvot pēc sajūtām. DZīvei jābūt līdzsvarā. īsta mīla, kas padara dzīvi līdzsvarotu ir tad,kad Tevi mīl tā,kā Tu mīli pats sevi. Nekas nav skaistāks par iemīlējušos sievieti, un DŽūlija Robertsa to lieliski pierāda. 🙂
Apzināti nelasu grāmatas pirms to ekranizēšanas, jo tad nereti sagaidāma vilšanās, bet šī filma mani ir pamudinājusi, vēlos izlasīt grāmatu.
Filmu iesaku visiem,kas vēlas lietainā rudens dienā relaksēties un nedaudz pafilozofēt par dzīves jēgu. Galu galā, pierādās vecā atziņa, ka,lai mēs nokļūtu tuvāk sev, ir pēc iespējas tālāk jāaizbrauc…
See You later, aligator! 🙂
filmas treileris: http://www.cinamon.lv/?id=40&detail=CI00000257
