Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Džūlija dzīvo saskaņā ar latvju dainām

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Laikā, kad daudzus aizrauj austrumu dzīvesveids un filozofija un citi ezotērisku zinību meklējumi, Latvijā ir cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar latvju senajām dainām un paražām. Viņus sauc par dievturiem. Sarunājamies ar Džūliju Sniķeri –  33 gadus jaunu sievieti, kura, lai gan šobrīd atrodas Anglijā, dzīvo saskaņā ar latvisko dzīvesziņu.

Kas bija stimuls, kādēļ Jūs pievērsāties dievturībai?
Neesmu tāda īsta dievture, kas dzīvotu pēc visām paražām, bet mani interesē latvju dainas un tās pētu. Taču tas man neuzliek par pienākumu reģistrēties kādā organizācijā, jo dainas ir mūsu tautas nacionālā vērtība un pieder visiem.

Mans ceļš līdz dainām ir bijis savdabīgs, bet sākums sakņojas Dieva meklējumos. Kad man bija 13 gadi, Ziemassvētkos pirmo reizi nokļuvu Ēveles baznīcā. Tur bija ļoti auksts un visi pamatīgi salām.  Neatceros, ko mācītājs teica, bet man toreiz radās pirmais jautājums – kas ir Dievs. Kad to jautāju savai mammai, viņa atbildēja, ka Dievs ir mīlestība, jo tā esot rakstīts, bet man ar šādu paskaidrojumu vien nepietika, jo pietrūka izpratnes. Tāpēc es pati sev sāku uzdot šo svarīgo jautājumu un centos rast atbildi. Nekādu atbildi neatradu, taču iespējams šis pirmais jautājums mani paglāba no totālas «bojāejas», kad spurainajā pusaudža vecumā sāku smēķēt, iedzert un darīt citas blēņas, jo savā sirdī tomēr biju sākusi meklēt ceļu uz Dievu un šo procesu nekas nespēja izdzēst kā nebijušu, tikai es pati nebiju pietiekami centīga un neatlaidīga savos meklējumos.

Citāts: “Nauda nespēja aizpildīt garīgo tukšumu, tā nedeva atbildi uz jautājumu – kas ir Dievs.”

Pagāja vētrainais pusaudža laiks un mana trauksmainā dzīve aprima, un es atkal pamazām atsāku garīgā ceļa meklējumus no tā paša punkta, kur biju apstājusies. Ilgi laiku tomēr bez panākumiem, līdz pirms dažiem gadiem ekonomiskās krīzes sākumposmā nolēmu ar savu ģimeni doties uz Angliju «vieglākas» dzīves jeb izdzīvošanas meklējumos. Svešumā dzīvojot, kaut arī baudīju lielāku materiālo labklājību, es sapratu, ka joprojām man pietrūkst kaut kas svarīgs, tikai nesapratu, kas tas ir. Nauda nespēja aizpildīt garīgo tukšumu, tā nedeva atbildi uz jautājumu – kas ir Dievs.

Tad nu šoreiz jau apzināti ķēros pie visiem pieejamiem materiāliem, kuros varētu atrast atbildi. Sāku ar Bhagavad Gītu un citiem vēdu rakstiem, tad to gribējās salīdzināt ar citās reliģijās pausto un sāku lasīt Bībeli, pēc tam atradu dažus materiālus par budismu un pat izlasīju Korānu. Kaut arī ieguvu daudz zināšanu un caur tām mazliet iepazinu arī dažādas kultūras, taču neviena no šīm mācībām man nesniedza piederības sajūtu. Visi šie svešie teksti ir tulkoti un daudzkārt pārtulkoti, un nepārprotami bija redzams, ka šie tulkojumi atšķīrās viens no otra un arī tajos paustā doma bieži bija mainīta. Tādēļ uzdevu sev jautājumu – vai tad mums pašiem latviešu valodā nav nekā īsta un patiesa, kas varētu sniegt saprotamas atbildes uz maniem jautājumiem? Un tad es internetā atradu informāciju par dievturību un uzzināju, ka tās galvenais avots ir mūsu pašu latvju dainas.

Citāts: “Svarīgi ir tas, kas notiek cilvēka sirdī, un ja kāds rituāls tiek veikts tikai tāpēc, ka mūsu senči tā darīja, bet mūsdienās tas zaudējis realitātes garšu, tad labāk vispār to nedarīt.”

Tāds ir mans ceļš līdz dainām, kas šodien jau ir ieguvis stingras aprises un spējis sniegt daudz atbilžu. Šobrīd apzinos to bagātību, kas atrodama latvju dainās un saskatu tajās latviešiem svarīgas vērtības un cenšos tās ieviest savā ikdienas dzīvē. Šo unikālo dainu vērtību kopumu es saucu par latvisko dzīvesziņu. Manā izpratnē latviskā dzīvesziņa māca apzināties lietu dabisko kārtību kā ikdienas dzīvē, tā garīgajā sfērā, lai cilvēks spētu pieņemt pareizus lēmumus, izvērtējot cēloņsakarības un rēķinoties ar sekām, un atbilstoši tām dzīvotu.

Kā pret šādu lēmumu attiecas Jūsu ģimene un draugi?
Ja runājam par manu tuvinieku, radu un draugu attieksmi pret manu jauno dzīves uztveri, tad es īpaši necenšos ar to izcelties; īpaši pēc gadījuma, kad izbaudīju neizpratni un noraidošu attieksmi. Nedrīkst nedz tuviniekiem, nedz citiem uzspiest savu izpratni par garīgām lietām un dzīvesveidu, taču izvairīties no pārmaiņām tomēr nav iespējams.

Vai ievērojat stingri visas paražas?
Visas paražas es nemaz nezinu, kur nu vēl tās visas punktuāli ievērot. Tāda cilvēka, kurš stingri visu ievērotu, nav. Es svinu vasaras un ziemas saulgriežus, taču neaizraujos ar rituāliem un pārējo dievturības «ārējo ietērpu» ieviešanu savā ikdienā, jo ne jau «drēbes» ir galvenais, bet valkātājs. Svarīgi ir tas, kas notiek cilvēka sirdī, un ja kāds rituāls tiek veikts tikai tāpēc, ka mūsu senči tā darīja, bet mūsdienās tas zaudējis realitātes garšu, tad labāk vispār to nedarīt. Zinu, ka dievturībā rituāliem tiek piešķirta būtiska nozīme, taču man ir savrīgāk tas, kas notiek cilvēka sirdī, kas notiek ar dvēseli. Tādēļ pievēršos dainās paustajām vērtībām jeb tikumiem un cenšos tos ieviest savā dzīvē, jo to ievērošana spēj dot nepieciešamo izpratni par to, kas ir pareizs un nepareizs, tādējādi padarot manu mugurkaulu stiprāku un skatu uz dzīvi skaidrāku.

Kādi principi/ noteikumi jāievēro ikdienā?
Tas ir gaužām vienkārši un tajā pat laikā ārkārtīgi grūti. Ikdienā ir jāievēro dainu vērtības jeb tikumi un jāizskauž netikumi. Tas ir mērķis, uz ko tiekties. Piemēram, dainas māca:

«Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju.»

Tā ir unikāla dzīves gudrība, bet vai to iespējams ievērot ikdienā pilnīgi visās dzīves sfērās? Ja šo konkrēto tikumu tulko burtiski, tad, protams, nē. Un tomēr senie latvieši šo atziņu bija pamanījuši un tā dainās ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Vai tiešām šī vērtība ir utopiska un to nebūtu iespējams izpildīt? Te nu sākas tā daļa, ko sauc par izpratni. Latvietim šī dzīves gudrība ir jāattiecina uz dvēseles stāvokli un sirds tīrību. Tātad, ja cilvēks savā sirdī un savās domās spēj saglabāt tīrību jeb baltumu un ik mīļu brīdi atraida negatīvās domas, cenšas neietekmēties no apkārtējā negatīvisma un pats «neražo» negatīvās domas, tad viņš ir spējis izpildīt uzdevumu un ievērot šo tikumu. Taču ja cilvēks tikai ārēji ir labs, piemēram, mīļi smaidot sveicina kaimiņu, bet patiesībā pie sevis domā – re kā tas kaimiņš šodien sūc aliņu, bet mauriņu gan nevīžo nopļaut, tad diemžēl viņam vēl daudz jāstrādā pie šī tikuma izkopšanas sevī. Tikums jāvērtē caur sirds prizmu un tikai izlikšanās par labu vai vēl ļaunāk – labāku par citiem, cilvēku nepadara par baltu un tīru.

Citāts: “Izlikšanās par labu vai vēl ļaunāk – labāku par citiem, cilvēku nepadara par baltu un tīru.”

Un kā jūs domājat, vai es pati personīgi spēju ievērot šo tikumu? Redziet, nevaru gan. Es melotu, ja apgalvotu, ka sestdienas rītos, izdzirdot, ar kādiem divstāvīgiem vārdiem mani jaunie kaimiņi sarunājas ar saviem bērniem, skaļi nenodomāju – kādi briesmīgi cilvēki … nu kā tā var dzīvot … kādi tie bērni izaugs. Te ir svarīga objektīva sevis apzināšanās un savas rīcības novērtēšana, atzīstot, ka neesmu pareizi rīkojusies, sirdī jusdama negatīvās vibrācijas, kaut arī tās šķiet taisnīgas un pareizas, nosodot citus. Dainu tikumi ir mērķis, uz kuru tiekties. Protams, ir jau arī vieglāk ievērojami tikumi, kā piemēram alkohola nelietošana vai nesmēķēšana, jo tas neparasa no cilvēka ik mirkli sekot līdzi savām domām un rīcībai un neprasa nepārtraukti vērtēt to, kas notiek sirdī, ja viņā jau nav izveidojusies atkarība no šīm vielām.

Citāts: “Mūsdienās ir būtiski mainījušies morāles standarti. Vēl vakar sliktais un nepareizais var šodien vienā mirklī kļūt labs un pareizs.”

Runājot par vērtībām mūsdienās, tomēr jāuzsver kāda bīstama tendence. Mūsdienās ir būtiski mainījušies morāles standarti. Vēl vakar sliktais un nepareizais var šodien vienā mirklī kļūt labs un pareizs. Agrāk, piemēram, homoseksuālas attiecības bija nepieņemamas, bet šodien tas ir normāli un pat apsveicami. To sauc par humānismu. Agrāk cilvēkam kaitīgās lietas kļuvušas par vērtīgām un pilnīgi tikumīgām šodien. Drīz arī narkotiku lietošana kļūs par normu visā pasaulē zem humānisma zīmes. Un šādi precedenti  jau ir. Mūsdienās jebkuru nevērtīgu lietu vai rīcību ir iespējams pataisīt par vērtīgu zem humānisma un kosmopolītisma zīmes. To procesu nav iespējams apturēt. Tātad, tas ir cilvēka paša ziņā, vai viņš izvēlas dainu vērtības vai humānisma un kosmopolītisma.

Dainu vērtības nenoliedz ne progresu, ne labos darbus, bet gan māca lietu dabisko kārtību un palīdz orientēties milzīgo iespēju un sapņu piepildījumu klāstā, lai mēs nepieļautu liktenīgas kļūdas.

Ko Jūs novēlētu SievietesPasaule.lv lasītājām?
Svarīgākais ir nepazaudēt sevi šai steidzīgajā pasaulē un atminēties jau manis minēto divrindīt:

«Visi man labi bija,

Kad es pati laba biju.»

Dalīties.

Atstāt Ziņu