Jau kādu laiku vēlējos noskatīties filmu Džonsu ģimene (The Joneses). Šķita, ka būs kārtējā filma, pie kuras atslēgties (pēc līdzšinējām recenzijām jau pamanījāt, ka skatos tikai tādas!). Domāju, ka slikta un sekla nebūs, jo gribējās ticēt, ka tādi aktieri kā Demija Mūra un Deivids Duhovnijs galvenajās lomās kaut kādā viduvējībā nepiekristu filmēties. Teikšu godīgi, vīlusies neesmu.
Filmas centrālā ideja ir visai vienkārša – par to, cik viegli cilvēkus ietekmē reklāma un to, cik ļoti mēs visi tomēr vēlamies izdzīvot, tā saucamo, „amerikāņu sapni”. Džonsu ģimenei – Keitai (Demija Mūra), Stīvam (Deivids Duhovnijs) un viņu pusaudžu bērniem Dženai (Ambera Hērda) un Mikam (Bens Hollingvorss) šī iespēja ir dota. Viņi ir perfekti no matu galiņiem līdz papēžiem. Tomēr kā izrādās, viņi ne tikai izdzīvo šo „amerikāņu sapni”, viņu darbs ir citus ar to kārdināt un to pārdod. Patiesībā viņi ir tikai veiksmīgi izveidota marketinga-pārdošanas komanda, kas pārceļas uz kādu pilsētu un iemitinās turīgā privātmāju rajonā, tēlojot laimīgo, perfekto ģimenīti. Viņi paši ir gluži kā staigājošas reklāmas, viņu māja – ideālākā vieta, kādā dzīvot. Un tiešām pārdošanas apjomi kāpj, bērnu skolas biedri un ģimenes kaimiņi cenšas turēt līdzi ideālajiem. Viss iet tik perfekti, ka drīzumā ģimene jau varētu pārcelties uz nākamo pilsētu un sākt iekarot tirgu tur. Tomēr…
Tomēr kā jau dzīvē – nav procesu, kas nemitīgi ietu tikai uz augšu. Arī te sākas sarežģījumi. Bez atmaskojošās reklāmas industrijas ķēķa, iezīmējas otrā sižeta līnija – mārketinga komandas savstarpējās attiecības. Stīvs, kurš ir Keitas nu jau astotais „vīrs”, iemīlas savā priekšniecē. Arī „bērni” noraujas un visa komandas disciplīna ir sagrauta. Pamazām no lieliskās ģimenītes skapja sāk līst ārā visi tur apslēptie „skeleti”.
Noteikti novērtēju to, ka filma skatīšanās procesā neprasīja būtiski piepūlēt smadzenes – viss ir redzams kā uz delnas. Tikai bezgala interesanti vērot, kāda ietekme mums ir uz līdzcilvēkiem un viņiem uz mums. Galveno lomu atveidotāji manā skatījumā – lieliski. Deivids Duhovnijs tik izturēts, pievilcīgs, šarmants… Man pret viņu tāda platoniskā mīlestība jau no skolas laikiem, kad pa teļļuku rādīja X failus! Bet, ja nopietni, tad prieks vēl redzēt šo aktieri uz ekrāniem, jo, ja pareizi atceros, pēc X failu filmas viņš teica, ka vairs nefilmēsies. Arī Demija Mūra tāda perfektā sieviete – lomu iznesa perfekti. Viņu, ja godīgi vairāk esmu redzējusi žurnālu lappusēs, ne tik daudz filmās. Vienīgais, ar ko varu salīdzināt, ir viņas tēlojums pēdējos Čārlija eņģeļos. Tur man viņa nesimpatizēja – kā nekā sliktais tēls! Un man kaut kā viņa ar to slikto tēlu tā ne visai gāja kopā, gluži tāpat kā īsti nespēju sagremot Pīta Brosnana lomu mūziklā „Mamma, Mia!” Piekritīsiet taču, ka ir dīvaini, ja Bonds pēkšņi sāk dziedāt! Līdzīgi arī ar Demiju Mūru – manā uztverē viņa ir labais tēls, un šajā filmā (neraugoties uz profesiju, cilvēku muļķošanu) viņa izturēja to perfektās sievietes tēlu. Noteikti gribas izcelt arī otrā plāna aktrisi Glenu Hedliju, kura tēloja „super ģimenes” kaimiņieni Sammeru un perfekti nodemonstrēja to, kā cilvēks alkst pēc „amerikāņu sapņa” un tiecas to sasniegt. Tomēr sitiens, kas liek saprast: nelec augstāk par savu pakaļu, var būt ļoti sāpīgs…
Atgriežoties pie filmas pamatidejas par reklāmas industrijas ētisko/neētisko rīcību, filmas režisors Dereks Borte (Derrick Borte) kādā intervijā ir norādījis, ka viņam nav pierādījumu, ka reklāmas industrija tiešām strādātu ar filmā redzamajām metodēm, tomēr viņam esot zināmi gadījumi, kad bāros tiek iesūtīti pievilcīgi modeļi (potenciālie viedokļa līderi), kas komunicē ar cilvēkiem un nemitīgi pasūta vienus un tos pašus dzērienus (un ar laiku tam seko arī pārējie – tāds sava veida pūļa efekts!), arī krutu māju pārdošanu varot veicināt, ja pirms tam tajās padzīvojot kāds populārs cilvēks.
To, ka arī pie mums mazajā Latvijā vienkārši fantastiski strādā šie „viedokļa līderi” (nezinu gan vai viņiem maksā!), varam redzēt kaut vai regulārāk pasekojot dzeltenajā presē redzamajām bildēm, atbildēm intervijās u.c. Kā sēnes pēc lietus parādās vienādi telefoni, vienādas automašīnu markas, līdzīgs māju iekārtojums, tehnoloģijas, somiņas, kurpes, sporta veidi, ar kuriem aizrauties… Vai tas vienmēr ir slikti? Nezinu. Principā jau mēs katrs kādam kaut ko iesakot faktiski nodarbojamies ar reklāmu. Bet varbūt kāds to dara citādāku motīvu vadīts, ne tikai čomiskas izpalīdzēšanas vārdā…
Oi, nu gan aizpļāpājos! Nu beidzu, bet tu vēl vari noskatīties filmas treilerīti šeit.
