Vārda dienu svin: Olga, Zita, Liega, Zigita

Dzīves jēgas meklējumi kopā ar Portobello raganu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Grāmatu klubiņš aizgājušajā mēnesī lasīja Paulu Koelju grāmatu „Portobello ragana”. Liela daļa pirms tam bija pazīstama ar viņa darbu „Alķīmiķis”, tāpēc salīdzināšanai gribējās baudīt arī ko citu no viņa daiļrades. Ar kādām sajūtām klubiņa dalībnieces lasīja un atceras šo grāmatu, lasi zemāk pievienotajos viedokļos:

 

Liene Štoka: Vērtīgām domām bagāts darbs
Paulu Koelju romāns “Portobello ragana” sastāv no dažādu cilvēku, kas ir bijuši pazīstami ar Atēnu, stāstiem. Ikviens no romāna varoņiem stāsta par to, kāda pēc viņu katra domām ir bijusi Atēna. Romāna gaitā atklājas, ka Atēna ir čigāniete, kura ar savām darbībām cilvēkus aicina pievērsties Dievam. Sabiedrībā ne visiem ir pieņemams tas, ar ko nodarbojas Atēna, tāpēc pret viņu tiek vērstas arī cilvēku dusmas un neapmierinātība.
Tā kā es strādāju augstskolā, tad man ļoti patika doma par izglītību. „Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts – universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.” Ikdienā ir lieliski redzams, ka jaunie studenti atrodas universitātē, tāpēc, ka ir jāstudē, jo vecāki tā grib un sabiedrībā ir pieņemts iegūt augstāko izglītību.
Romāna nobeigums ir pārsteidzošs, man tas bija nedaudz nesaprotams.

 

Inese Kušķe: Par daudz melodramatisma un par maz ironijas
Bija pagājuši deviņi gadi, kopš izlasīju pēdējo Paulu Koelju grāmatu. Kopumā biju lasījusi trīs, protams, slaveno „Alķīmiķi” ieskaitot. Šķita interesanti pārliecināties, vai ir mainījies autora stils un tematika, zinot, ka grāmatnīcās plaukti ar šī autora darbiem nekad nav tukši – ik pa brīdim piepulcinās kāds jauns Edvīna Raupa tulkojums.
„Portobello ragana” risina to pašu tēmu – cilvēka dzīves jēgas meklējumus un indivīda dvēseles izaugsmes ceļu. Šoreiz to mēro sieviete – čigāniete pēc asinīm, kristiete pēc audzināšanas, dievišķā spēka atklājēja sevī. Autors mēģinājis ieviest stila korekcijas, risinot stāstījumu kā sadrumstalotu interviju kopumu: dažādi cilvēki, kuriem bijusi saskarsme ar galveno varoni Atēnu, atceras un raksturo viņas personību. Šis interesantais paņēmiens tomēr kļuvis par klupšanas akmeni pašam Koelju. Sākumā intervējamie visi kā viens bārsta dzīves gudrības, kuras lasītājs varētu pierakstīt savā citātu kladītē. Nezin kāpēc šāds vienādais runas veids pēc tam visiem varoņiem pazūd. Autors aizraujas ar galvenās varones meklējumu un dvēseles pārdzīvojumu izklāstu, veiksmīgi aizraudams sev līdzi arī lasītājus. Taču – ak vai! – kulminācijas brīdī mēs saņemam „ziepju operas” cienīgu nobeigumu un atskārsmi, ka, piemēram, aktrises Andreas pirmajās liecībās paustais naids, kurā esot pārvērtusies apbrīna, pēdējās liecībās nemaz nav jaušams un kaut kur pačibējis…
Man grāmatā patika pēdējā Atēnas rīkotā masu seansa laikā paustā doma par diētām: „Tā vietā, lai domātu, kā dzīvot labāk, mēs esam apsēsti ar savu svaru. (..) Lieciet lietā to enerģiju un pūles, ko jūs veltāt diētām, lai pabarotu sevi ar garīgu maizi.” Nākamajā liecībā tiek uzsvērts, ka tieši šī atklāsme visvairāk saniknojusi pret Atēnu noskaņoto sabiedrības daļu, jo „visi var neticēt Dievam, bet visi grib būt tievi”. Labi pateikts!
Paulu Koelju romānā „Portobello ragana” ir par daudz melodramatisma un par maz ironijas. Laikam tāpēc es to neierindotu savu mīļāko grāmatu sarakstā…

 

Līga Ozoliņa: Grāmata bija pelnījusi labāku noslēgumu
Grāmata man atstājusi ļoti „skābu“ pēcgaršu. Ir ideāli autori un ideāli darbi, taču ir arī rakstnieki, kuriem vajag daudz laika, lai ierakstītos, un ir autori, kuriem nepietiek pacietības, pienācīgi pabeigt darbu. Koelju „Portobello raganu“ es ierindotu pie otrajiem. Kādas 2/3 stāsta tiešām lasīju ar lielu interesi. Mani kopumā uzrunāja autora izvēlētais formāts stāsta galvenās varones dzīves peripetiju šķetināšanai, taču grāmata būtu pelnījusi labāk izrisinātu noslēgumu. Bija grūti saprast, vai pats autors nezināja, kā savērpto stāstu atrisināt, vai bija steiga, vai arī gribēja pabeigt netradicionālāk, taču sanāca tā, kā sanāca… Biju arī vīlusies, ka stāsta noslēgumā nepiepildījās (neizrādījās patiess) tas, kas tika sākumā teikts par galvenās varones un viņas sekotājas savstarpējo naidu. Raugoties uz Koelju ražīgumu, šādas paviršības man liek secināt, ka kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti.

Dalīties.

Atstāt Ziņu