…Viņa smaržoja pēc svaigas maizes, paprikas un kūpināta laša. Novēdīja svaigi griezta gurķa smarža, kas mijās ar tomāta sulīgo skābenumu. Kraukšķīgi zaļa salātlapa… nomaldījies jogurta mērcītes piliens lūpu kaktiņā…
Viņa samulsa… sajutās mazliet neveikli… nokaunējās, ka ar tādu aizrautību un sajūsmu bija metusies baudīt tikko atnesto maizīti. Kā ne kā tas bija viņu pirmais randiņš. Bet viņa neko nevarēja sev padarīt. Viņa bija baudītāja, garšu, smaržu, sajūtu, garāmslīdošu ainavu baudītāja. Viņai gribējās visu nobaudīt, izbaudīt sajust un izjust. Un vislabāk to varēja izdarīt koncentrējoties uz vienu lietu, nevis cenšoties vienlaicīgi paķert ko no visa. Un tādēļ viņam jāpiedod, ka palicis otrajā plānā
Viņš tikai smaidīja… lūkojās viņā aci nenovērsis. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šādu meiteni kopā dzīve varētu kļūt par īstu delikatesi…
– „Tu saki, ka Tev garšo dzīve. Un? Pēc kā tā garšo?”
– „Dažādi. Pa druskai no visa. Tādēļ jau tā ir tik garšīga.”
– „Tomēr pēc kā tieši tā garšo?”
– „Cilvēki ir dažādi. Nav divu vienādu dzīvju.”
– „Labi. Lai tā būtu. Kā garšo Tava dzīve?”
– „Mazliet pēc tikko plūktām zemenēm, mazliet pēc auksta ķiršu saldējuma… pēc vītināta šķiņķa, pēc svaigi ceptas graudu maizes, pēc sātīgas cāļa gaļas zupas, ķiploka grauzdiņiem… nedaudz pēc tās tur siera kūkas un eklēriem, kas pārlieti ar tumšu šokolādi… pēc paprikas, gardas lašmaizītes… Kā jau teicu, no visa pa druskai.”
– „Un manējā? Kā garšo mana dzīve?”
– „To es nezinu” – viņa noslēpumaini pasmaida „Kā garšo Tava dzīve, zini tikai Tu. Jo tikai Tu esi savas dzīves garšas veidotājs.”
