Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Dzīve pēc…avārijas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

is ir stāsts par to, ka pat pēc tik smagiem pārdzīvojumiem, kad nezini, vai izdzīvosi, var smaidīt un dzīve nebeidzas. Daina ir spilgts piemērs tam, ka nedrīkst padoties. Ir jātic sev, saviem spēkiem un ļoti jāmīl un jāgrib dzīvot, tad arī varēs izķepuroties. Daina kopā ar savu meitu pirms vairākiem gadiem cieta smagā avārijā, bet nu viņa ir tik darbīga, ka knapi var atrast laiku intervijai, bet, kad ierodas, ir enerģijas pilna un ļoti pozitīva. No viņas var iedvesmoties.

PIRMS
Dzīve un ikdiena būtībā bija tāda pati kā tagad, tikai pašnovērtējums bija augstāks, jo vairāk varēju izdarīt. Darbs, dažādas aktivitātes, vairāk sportiskās aktivitātes. Agrāk trenējos vieglatlētikā, vienu laiku darbojos arī kā kaskadieris. Tie bija interesanti laiki.

Avārija ļāva izvērtēt dzīvi, sevi. Tas ļauj paskatīties no malas – kā tu dzīvoji agrāk un kā tu dzīvosi tālāk. Vēl man ļoti svarīgs bija cilvēku izvērtējums. Manā gadījumā – es sapratu, cik lieliski ir  mani draugi, varētu teikt, ka viņi mani uz rokām iznēsāja. Tas ir nenovērtējami, es nekad viņiem nevarēšu atdarīt to, cik ļoti man viņi ir palīdzējuši.

AVĀRIJA
Bija 30. decembris. Tolaik visi gatavojās lielajam notikumam – 2000. gada sagaidīšanai.
Avārija notika uz Dobeles šosejas, saskrējāmies purns purnā ar otru mašīnu.
Mašīnā biju kopā ar savu meitu. Man pirms gada nomira brālēns un tieši tovakar braucām no kapiņiem, kur bijām apciemot viņu… Pēdējais, ko atceros, ir liels autobuss, kurš stājās nost pieturā. Es tieši nodomāju: „Re, cik labi, man viņš nebūs jāapdzen”, uzspiedu gāzi un viss…vairāk neko neatceros.

“Protams, pats galvenais visā šajā – es nenositu savu bērnu.”

Mani aizveda uz Dobeles slimnīcu un es pamodos tikai tur. Meitai bija vēl smagāk, viņu aizveda uz Rīgu. Stāvoklis, kādā pamodos, bija smags. Viss žoklis bija izšķaidīts, nevarēju parunāt. Sākumā arī apziņa vēl nebija īsti skaidra. Tikai pēc kādām divām dienām, kad pie manis ciemos bija draugi, sāku saprast, kur esmu, kaut cik skaidri domāt.
Par meitu ārsti nevarēja pateikt, vai viņa dzīvos vai nē, viņai galvā bija caurums. Mums tolaik bija paveca mašīna, bet viņai bija elektriskie logi. Vietā, kur bija mehānisko logu podziņa, bija palicis asumiņš. Trieciena rezultātā, meita uzdūra galvu tieši uz tā.
Protams, pats galvenais visā šajā – es nenositu savu bērnu.  Tas ir vienīgais, ko mostoties spēju aptvert, ka man jānoskaidro, kas ar viņu noticis, kur viņa ir. Sākuma stāvoklī ir šoks, tu nesaproti, cik dzīva esi pati un, kas notiek ar bērnu.
Pēc tam mani arī pārveda uz Rīgu, bija jāveic vajadzīgās žokļa operācijas. Tas, ko atceros ar patīkamām atmiņām, ir ārsti. Viņi visā šajā situācija spēja uzmundrināt. Es esmu pateicīga, ka viņi tobrīd, jokojās, pavilka uz zoba, nevis stāvēja drūmi pie gultas un biedēja ar prognozēm. 

“Zināju, vienalga, kaut uz rokām staigāšu, bet es staigāšu.”

Pēc slimnīcas devos uz Vaivariem, kur sākās rehabilitācijas posms. Arī tur personāls un visi fizioterapeiti bija ļoti fantastiski. Tur no jauna iemācījos staigāt. Peldēšana, vingrošana, ticība un viss izdevās. Bet jāatzīst, tas tiešām nebija viegli, ļoti sāpēja. Bet ko darīt, dzīvot taču gribās. Es nepieļāvu domu, ka varētu būt slikti. Zināju, vienalga, kaut uz rokām staigāšu, bet es staigāšu.
Protams, rehabilitācijai ir jānoskaņojas. Tas ir smagi, gan emocionāli, gan fiziski. Bet tas droši vien katram ir savādāk. Man palīdzēja tas, ka man, pirmkārt, ir diezgan augsts slāpju slieksnis un, otrkārt, nebija laika domāt, cik kaut kas ir grūti vai nepatīkami. Bija vienkārši jādara, lai ātrāk var turpināt dzīvot normālu dzīvi.

Mans lielākais atbalsts bija mani draugi. Viņi bija un ir fantastiski. Gan studiju biedri, gan vieglatlētikas perioda draugi. Tāpēc man noteikti gribas visiem atgādināt, cik draugi ir svarīgi. Protams, ģimene ir viena lieta, bet tomēr, nedrīkst noslēgties, nedrīkst pazaudēt kontaktus. Ir jāiet, jātiekas, jāstiprina draudzība. Tas tiešām ir svarīgi.
Varbūt tas tā nav visiem, bet mana dzīves pieredze, man ir likusi to novērtēt. Man nekad nav bijušas īpaši tuvas attiecības ar savu māti… Arī pēc avārijas viņa īpaši neinteresējās, kas ar mums notiek, tikāmies divas reizes. Iespējams, tieši tāpēc, ka man nav laimīgu ģimenes attiecību, attiecību ar vecākiem, es tik ļoti turos pie draugiem.

Bija tomēr arī viens cilvēks, kurš tajā smagajā laikā novērsās, pazuda… Runa ir par kādu puisi. Tolaik viņš pat domāja par precībām, bet es vēl nebiju gatava un viņš beigu beigās apprecēja manu draudzeni. Bet ko nu…tātad nebija lemts! Un vēlāk viņš man teica, ka viņam bija bail tolaik nākt pie manis, ieraudzīt tādu. Bet es nevienu nenosodu un nepārmetu…katrs dzīvo tā, kā viņš dzīvo.

TAGAD
Vai man nebija bail atkal sēsties mašīnā? Te ir stāsts par to, kā draugi mani izmuļķoja. Biju kopā ar draudzeni, palīdzēju viņai mājas darbos. Un pēkšņi viņa teica, ka pagalmā mašīna kaut kam traucējot un vajag padzīt nost. Atceros, tolaik Vaivaros daudzi, kas tur ārstējās pēc avārijām, teica, ka vairs nekad nesēdīsies pie stūres. Arī es uzreiz iedomājos, ka droši vien arī to nespēšu. Bet iesēdos, pārdzinu mašīnu un draudzene uzreiz piegāja un teica: „Nu, re, un tu teici, ka vairs nebrauksi”.

“Pagājuši jau 13 gadi, bet tomēr sekas vēl ir jūtamas.”

Visu laiku jāstrādā ar sevi. Ja no rīta nepavingroju, to uzreiz var just.
Sportiskās aktivitātes arī nekur nav pazudušas. Kopā ar vecajiem treniņu biedriem uzspēlējam florbolu savam priekam.
Šobrīd gribētu arī sākt skriet krosu, bet par laimi visas ielas ir apledojušas (smejas). Bet kaut kas sportisks ķermenim tiešām prasās. Pagājuši jau 13 gadi, bet tomēr sekas vēl ir jūtamas.

Esmu iemācījusies vairāk mīlēt ne tikai dzīvi, bet arī sevi. Ir jābauda un patiešām jādzīvo dzīve. Jādomā par sevi, par to, kā justies labi šajā dzīvē. Ir jāatrod laiks sev. Vienmēr var pienākt mirklis, kad apkārt nebūs neviena…vai tad tu būsi mazāk priecīga? Vai tad spēsi dzīvot?
Man ikdienas prieks ir tāda parasta, bet priecīga dzīve. Ir vienkārši jādzīvo. Darbošanās ap māju, jo tur jau vienmēr ir ko darīt – kaut ko iekārtot, pārkārtot, sakopt dārzu utt.

Ko tu ieteiktu tām, kam šķiet, ka nevarēs tikt pāri kādam pārdzīvojumam, ka dzīvei īsti nav jēgas un, neko negribas darīt?
Lai nāk pie manis puķudobes ravēt (smejas).
Vienkārši vajag atrast sev apkārt interesantus cilvēkus un dzīvot nost!

Dalīties.

5 komentāru

  1. Dace Petersone on

    Daina, Tu esi laimes krekliņā dzimusi! Un Tavs dzīvesprieks vēl reizi apliecina, ka VISS ir iespējams! Ceru, ka tās, kuras te žēlojas par neizdevušamies attiecībām vai sevis jēgas meklēšanu, izlasīs šo rakstu un aizdomāsies, cik patiesībā viss ir vienkārši, ja ir veselība.

  2. Piekrītu, šādi stāsti parāda, cik gan mūsu tā saucamās problēmas ikdienā ir nieki. Galvenais- lai paši sveiki un veseli, tad arī pārējo jau var risināt. Un otra mācība,ko stāsts rāda ir par draugu nozīmi. Visi tagad tik skrien un skrien kaut kur, arvien mazāk laika sarunām, tikšanās reizēm un kopīgiem pasākumiem, nu jau draugi ir tikai tie cilvēki, kas ir draugiem.lv vai tviterī. Bet vai tie tvitersekotaji un Feisbuka draugi atbalstīs un nāks palīgā grūtā brīdi? Par to ir vērts padomāt..Paldies Dainai par stāstu!

  3. Zane Zvejniece on

    Meita ir sveika un vesela. Par notikušo palikušas vien atmiņas un rēta, kuru, kā mamma teica, viņa visu laiku cenšoties slēpt ar atbilstošu matu griezumu.

  4. Jebkurš tā nespētu- mācīties no notikušās nelaimes un mīlēt dzīvi vēl vairāk. Lielākā daļa iegrimtu sevis žēlošanas purvā. Daina, Jums ir ļoti nobriedusi un gudra dvēsele.

Atbildēt Agnese Atcelt