Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Dzīve ir dzīve

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir tādi, kas briesmīgi sadusmojas, kad saku – ne visas dzemdējušās sievietes ir mātes, zīdaiņi paši “kaut kur tur” izvēlas, kam piedzimt. Šausmīgi daudzi ir kļūdījušies. Šausmīgi. Tie bērni, kuri izaug bērnu namos, pirms tam nonākot glābējsilītēs, labi, ka ne podos vai mistkastēs, tie, kuri izaug audžuģimenēs, taču nebija izvēlējušies “pareizos”, kam piedzimt.
Septiņiem jauniešiem reizē vienā mirklī jāiet bojā, lai kļūtu par varoņiem, lai par viņiem vismaz runātu. No tā, ka meklē kaut kādus avārijas iemeslus, tos atrodot, ceļi neuzlabosies, satiksmes noteikumus labāk neievēros… Var jau būt, ka visa sabiedrība vainojama notikušajā, tikai skaļi to neteiks. Gaidīs, kad reizē nositīsies 10 cilvēki? Gan jau arī tad noklusēs.
Pēdējās dienās ministru prezidents un bijusī Tautas frontes aktīviste citē gandrīz 100 gadus vecus Kārļa Skalbes izteikumus. Citēt citē, aizmirstot piebilst, ka neko no skaistajiem izteikumiem neesam mācījušies. Es arī lieku reizi citēšu – “No tautas nevar prasīt lielu politisku gudrību. Bet ābeci gan viņai vajaga zināt.” To ābeci laikam “apēdis” alkoholisms, narkomānija, seksisms, reliģisms…
Skalbem tāds iecienīts un bieži lietots vārds ir lielinieki. Šodien jau to vārdu var aizstāt ar kādu citu vai vispār izlaist.
“Ak, ko! pret lieliniekiem jau es neiešu, tie ir mūsu brāļi,” – viens teica ne tāpēc, ka viņš bij liels brālības cienītājs, bet tāpēc, lai ar vērdiem aizlāpītu savu gļēvumu un kaunu.
“Tādi brāļi, kā vilki mežā,” otrs smējās.
Bet trešais nopūtās un sacīja: “Brāļi gan, tikai ne priekš tam, lai mums ko atnestu. Brāļi, lai novilktu mums svārkus.” – tas Skalbe, un vēl tikai viens Skalbes teiktais: “Lielinieki cīnās ar milzi. Cik reizes viņš jau nav sacirsts gabalos. Bet tavu brīnumu! Gabals rāpjas pie gabala, dzīsliņa pie dzīsliņas, kauliņš pie kauliņa un skaties: viņš jau ceļas kājās. Kā nav kapāta viņa seja, bet pēc kāda laika – skaties! viņš nāk pretī: tās pašas lielās gaišās acis, tās pašas smaidošas lūpas, tie paši platie pleci. Visas rētas ir aizdzijušas. Šo milzi, kuru vēl neviens nav uzvarējis, sauc par Dzīvi.”
Dzīve ir dzīve. Arī naiviem gļēvuļiem.
   Skalbem esmu “pieķērusies”. Tad pārrakstīšu arī vienu jau pag gs 25. gada tapinājumu –
   Tauta un inteliģence
   Valsts iekšējā morāliskā uzbūve, kā liekas, šinī laikā mums dara vislielākās rūpes. Tāpēc arī mūsu presē ir tik moralizējošs tonis – tāpēc mēs runājam tik daudz par korupciju, par politiskiem veikaliem… Morāles lasīšana ir ļoti nepateicīgs uzdevums īpaši tādēļ, ka katram laikam ir sava īpatnēja morāle un mēs nevaram viņam tikt klāt ar vispārējās morāles mēru. Mēs varam pieiet ar to šīm parādībām tikai no ārienes, un tāds politisks veikalnieks, par kura dvēseles glābšanu mēs esam norūpējušies, noklausās mūsos tikpat vienaldzīgi, kā kaķis, kurš ēd zivi.Ikkatram laikam ir sava morāle, kura guļ dziļi sabiedrības instinktos. Mūsu dienas morāle – tā ir iedzīvošanās morāle, jo mēs pārdzī vojam patlaban lielo iemantošanas laiku, sākot ar zemes dalīšanu, kurā bij ierauta visa tauta, un beidzot ar direktoru vietām. Tāpēc tik vienaldzīgi šie ļaudis noklausās avīžu morāles sprediķošanā. Tā viņiem tikai ārpuse, dziesma, kuru var līdzdziedāt, kā pieklājība to prasa. Laikmeta iekšējā morāle – tā ir “ieraušanas morāle”. Viņi jūt, ka tauta ar saviem iedzīvošanās onstinktiem viņus pabalsta. Jo kas gan ir šie tipi? Tikai pirmie no bara, kuri ar elkoņiem izspiedušies uz priekšu. “Tas ir gudrs priekš sevis” – par viņiem saka. “Tas ir muļķis priekš sevis,” saka par cilvēku, kurš nav pratis iedzīvoties. Ja kāds šai sabiedrībā grib būt pieklājīgs un godīgs, tad lai viņš vismaz ieliekas, ka pilda sev kabatas tāpat kā citi. Ja jūs aizrādīsiet: kungi, tā nevar! – tad jūs būsiet izdarījuši lielu nepieklājību, no jums atrausies un jums vajadzēs vai nu kaut kur nosēsties kaktā, vai skatīties, kur durvis. Jo pie mums bieži ir tā, ka nosoda nevis to, kas peļams, bet to, kas šādu parādību sauc vārdā. Un ja tev ir kāds godīgs impulss, tad labāk noglabā. noslēp to sevī, jo tevi nesaudzīgi rories. Tu būsi izdarījis lielu nepieklājību, netīši gribēdams būt labāks nekā citi. Ir veltīgi moralizēt šo cilvēku priekšā, jo plaši atmodināties iedzīvošanās instinkti viņus atbalsta. Laiks ir mainījies, cits sabiedriska darbinieka tips ir tagad tautas priekšgalā. Tas ir materiālists – ierāvējs. Tuvāks un saprotamāks viņš tagad tautai, kura pati iet uz materiāliem ieguvumiem. Arī politikā tauta meklē atbakstu galvenā kārtā saviem saimnieciskiem centieniem. Tāpēc arī katrai partijai aiz muguras ir sava bodīte, un politisks darbinieks pārvēršas par veikalnieku. Tādā laikā, kā tagad, ir grūti uzstādīt šādu principu, un tomēr tas mums jādara, lai glābtu vispārības intereses. Jo sīkos veikalos mēs pazaudējam brīvu un nesavtīgu skatu. Ja politikā iet dēl ieguvumiem, lai tie nebūtu nekas cits, kā ieguvumi priekš tautas. Ir mums vēl daudz inteliģences, kura nav iestigusi veikalnieciskās kombinācijās un paglabājusi tā saimnieciskos, kā politiskos jautājumos brīvu, neatkarīgu skatu. Šai inteliģenecei jāapvienojas, lai nesavtīgi palīdzētu tautai idomāt un atrisināt valsts uzdevumus.

   Tas bija Kārlis Skalbe. Neteikšu neko, tikai vēlreiz – tas tapis gandrīz pirms 100 gadiem.

Dalīties.

Atstāt Ziņu