Dzīvais lietus jeb ar abām kājām rudenī.

Es esmu te, šeit un tagad. Tagad esmu tāda, kā nekad. Nekad nesaki nekad. Bet es tikai saku, ko sacīdama, lai arī neteikšu, jo tāpat jau sapratīs. Kalniem pārdomu…<br />
Esmu atradusi daudz un būs vēl. Dvēselei zosāda. Dzīvā lietus, mūzikas, koku lapu, svaigo kastaņu, vēsā un spirdzinošā – īstā gaisa, silto domu, kaudzēm trako sajūtu, plivināšanās, smaidu, prieka, kārdinošo krāsu un visādo cilvēku dēļ. Esmu citādāka un nekad nebūšu citādāka. Tā kā, nekad neaizmirsti rudeni. Un Tu neko nesaproti, jo tā tam arī jābūt, jābūt tā, lai atceries.<br />
Rudens no sirds mālē savu gleznu. Man aiz piektā stāva loga rūts, ir mana Sigulda. Koku seģenes krāsojas, dzeltenas un sarkanas, un reizē tik patiesas. Ak, kas notiek ar mani? Es vēlos ar vien vairāk maigās lietus lāses uz plaukstas. Un vēju arī, lai tas paņem izpurina mani, un izkrata ārā sakrājušos niķus. Un, kur tad bez tumšajiem vakariem, kad neņemot vērā neko, iededzu lielas un mazas svecītes un ir silti… Silti abām kājām.