Man ir mamma, tāpat kā ik katram no mums. Viņa ir mīļa, izpalīdzīga, viņa gatavo ēst ne tikai manam tēvam, opītim, 3 suņiem, manam dēlēnam, kad ciemojamies, bet arī tuviem draugiem, manai darba biedrei, ar kuru kopā īstenojam projektu “Ciedru produkti veselai Latvijai”. Un viņai – manai mammai – ļoti patīk gatavot maltītes. Jo īpaši viņai patīk noskatīties, ar kādu sejas izteiksmi ēdājs liek mutē ēdienu un kas notiek pēc tam. Mammai patīk arī pastastīt, kā viņa konkrēto ēdienu ir gatavojusi. Parasti viņa atklāj kādu noslēpumu – ko viņa dara ar ēdienu, lai maltītei būtu īpaši laba garša.
Kad gatavoju cienastus kādam pasākumam – vai tas ir cienasts manā vārda dienā darba biedriem, skolas tirdziņam vai viluzorās mākslas gleznu izstādes, kuru organizēju, atklāšanai, eju pie viņas ar drošības sajūtu par labu rezultātu. Viņa, izvada mani cauri visām veicamajām darbībām līdz rezultātam – glītai un gardai maltītei uz galda. Viss sākās ar manu: “Zini… mums ir noslēgts telpu nomas līgums ciedru produktu stenda izvietošanai tirdzniecības centrā “Liiba” Ķekavā no 30. marta…” Uz ko viņa atbild: “Āā… Veikala atklāšana! Kādreiz uz veikala atklāšanu … mēs gatavojām cienastu… var sataisīt mazus cepumiņus ar ciedru riekstiņiem… var pielikt ciedru miltus, eļļu… varam izmantot ciedru skuju sīrupu…” Kad jautāju: “Kā?” Viņa man pasniedz atvērtu pavargrāmatu ar iespēju izvēlēties piemērotāko recepti. Viņa pastāsta to, kas pavārgrāmatā nav rakstīts, kā noteikt ēdiena gatavību, ja no ārpuses to nevar redzēt, kā katra sastāvdaļa iedarbosies uz konkēto ēdienu, viņas atvilknēs var atrast intresantus instrumentus dekorēšanai un viņa parāda, cik daudzveidīgi var sagriezt loku galiņus, samitrināt un loki satinās rullīšos kā puķīte… Tajā reizē es nepaguvu nedz apskatīt receptes, nedz izvēlēties receptes, iepirkt produktus, sasvērt, sajaukt kopā, nedz izgreznot uz uzlikt uz ciedru koka paplātes… Mēs braucām uz Sankt-Pēterburgu pēc ciedru produktiem, lai atgrieztos laicīgi… Lai 30. martā vestu mūsu jauno stendu uz mūsu jauno darba vietu. Palīgi bija sarunāti. Nedrīkstēja izjaukt pasākumu…
Un tad 29. marta vakarā, veicot pēdējos sagatavošanās darbus, mana mīļā mammīte… sagatavojusi mums pārsteigumu… cienastu palīgiem, cienastu viesiem. Es nepateicu viņai paldies… nedz par cienastu, nedz par atbalstu, jo mums bija daudz darbu, daudz domu par priekšā esošajiem notikumiem.
Bet es atceros šos notikumus un arī citus notikumus, par kuriem neesmu viņai iedevusi buču uz vaiga, apskāvusi, pasmaidījusi un pateikusi paldies. Es gribētu viņai pateikties šādi…
