Draudzība no gaisa nekrīt

– Pie tevis smird, tāpēc draugi nenāk,- teica meita.
– Tad nāc un ielaid svaigu gaisu. Kur lai es lieku divas zeltainās retrīverienes, jānosit? Nopietni? Tu noteikti nemaz neatceries, bet man ir bijusi tikai viena draudzene. To sauc arī par sirdsdraudzeni. Viņas vairs nav, viņa iztaisīja pašnāvību. Būdama daktere, labi zināja, kas jādara, lai nevarētu “atkačāt”. Jā, viņas meita laiž bērnus pasaulē tālajā Austrālijā, tur uzreiz jaunajiem neaplauž spārnus kā te šodien. Runā, ka pie pilna galda esot daudz draugu, pie tukša – neviena. Lai runā. Tie, kas no manis aizņēmušies piecīti naudā un citādi, gan jau sevi uzskatīja par maniem draugiem. Es viņus par tādiem nekad neesmu uzskatījusi. Draudzēšanās pie tam prasa arī tādu lietu kā laiks. Laika draudzībai bija gana jaunībā, kad to “neapēda” darbs un pašas ģimene. Tā mana vienīgā īstā draudzene daudz laba man izdarījusi. Arī kā daktere. Kad man bija iekodušas kādas septiņas lapsenes un es jau visu vakaru biju nostāvējusi upē, aizbraucām pie viņas. Saņēmu šprici un vēl kaut kādas guļamās tabletes. Otrā dienā viņa atbrauca ciemos pie manis – pārbaudīja, vai esmu vēl dzīva vai ne.
Draudzība ir grūta lieta, atbildība. Draudzība varbūt ir sarežģītāka par mīlestību. Mīlestība vai nu ir vai nav. Draudzību var izcīnīt, iekarot, iegūt, atteikt… Tava vecā laikam uzskata, ka katrs, ar kuru laipni sasveicinās un mazliet parunā, ir draugs. Viņai ir briesmīgi daudz draudzeņu. Vai tik tu ar neej to ceļu? Līdz šim izlikās, ka ne. Ha. Pirms maza laika vecā teica, ka esot jāzāģē nost tā ābele, kuras āboli tev negaršo. Es teicu – lai tā ābele stāv, man viņa netraucē, man visu laiku nav jāskatās uz kaimiņmāju. Saņēmu pretī – tu taču ar kaimiņieni draudzējies. Tas, ka es ar kaimiņieni dažkārt esmu parunājusies, nenozīmē, ka es ar viņu draudzējos, uz draugiem man arī nav jāblenž cauru dienu, ja ābele skatu aizsedz, lai aizsedz.