Savā ziņā jūtos nokaunējusies, varbūt manā vecumā =) nevajadzētu kā tādai skolniecei par to čīkstēt… Bet pēdējā laikā aizvien vairāk domāju par draudzību. Man ir brīnišķīga labākā draudzene, ar kuru kopā ir iets caur uguni un ūdeni, kopā raudāts un kopā smiets, taču pēdējā laikā jūtu, ka manī briest bērnišķīgs aizvainojums pret viņu. Pirms kāda laika viņa izšķīrās no sava drauga, kamēr ilga šis nepatīkamais un diezgan garais process, tikmēr viņa bija biežs viesis manā mājā, zvanīja, meklēja mani un priecājās, ka viņai esmu tik laba draudzene. Šobrīd draudzene jau ir atlabusi no nepatīkamajām attiecībām, iet uz randiņiem, tiekas ar paziņām, bet es vairs neesmu vajadzīga. Visiem laika pietiek , izņemot kopīgiem pasākumiem ar mani. Esmu tāpat aizņemta ar savu dzīvi, tomēr zinu, ka viņai laiku atrastu. Varbūt asociējos ar nepatīkamo šķiršanās procesu? Vai varbūt šobrīd vienkārši vairs neesmu vajadzīga?
Draudzība
Dalīties.
