Vārda dienu svin: Edvards, Edvarts, Eduards, Varis

Dodamies izmēģināt, kā notiek psihoanalīze

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vienkāršs, pelēks rīts ar tikko manāmiem saules stariem, kas laužas ārpus biezās mākoņu segas. Jūtami tuvojas pavasaris, visur pil lāstekas. Uz ielām, kur agrāk gūla sniega kalni tagad izveidojušās peļķes un dubļi – „Tāds ir šis pavasar`s!” pie sevis nodomāju un dodos uz priekšu, ceļš ir tāls, jo jādodas līdz pašas Bruņinieku ielas beigām, tomēr tas mani nesatrauc, jo šodien es dodos uz ilgi gaidīto Psihoanalīzes seansu.

Protams, pirms es parakstījos uz šo „darījumu” man nebija ne mazākās jausmas, kas tā psihoanalīze tāda ir, ko tā māca un, ko es no viņas iegūšu.

Nonākusi līdz ‘Anitas Veselības Salonam’ Bruņinieku ielā 104, manī valda manāms satraukums par gaidāmo. Mani sagaida pati salona īpašniece Anita, ar kuru ir norunāta tikšanās. Pēc pāris minūtēm esmu ērti iekārtojusies dīvānā un ietinusies siltā segā, lai seanss varētu sākties. Anita sāk uzdot man dažādus jautājumus par manu dzīvi, līdz seko: „Vai ir kādas nopietnas saslimšanas fiksētas?” Es neviļus iesmejos, jo melot būtu lieki. Esmu maza auguma, visu dzīvi, cik sevi atceros, ceļoju pa slimnīcām, no viena ārsta pie otra, esmu izmēģinājusi arī dažnedažādas netradicionālās medicīnas metodes un zīlniekus, lai spētu atrisināt neatrisināmo. Ārsti veic minējumus, kas nekādu labumu nedod, jo minēt protu arī es. Brīžiem pat šķita, ka dzēru zāles vien tāpēc, lai ārsts neizskatītos pēc pilnīga muļķa, kad kārtējo reiz ierados pie viņa ar savu nenoteikto diagnozi.  Tā kā pēc dabas esmu cīnītāja, tad palēnām ņēmu grožus savās rokās un pieprasīju to, ko gribēju, taču arī ar to nebija līdzēts, jo ārsti ir nespēcīgi, viņi rausta plecus, plāta rokas un izraksta vitamīnus. Man apnika, sapratu, ka es maksāju, par neko, jo vitamīnus es varu pajautāt arī aptiekā un man par aptiekāres konsultāciju nebūs jāmaksā. Tā tas bija līdz šodienai. Dzīvoju savu ikdienišķi neparasto dzīvi ar neatminētiem jautājumiem galvā, nepiepildītām cerībām un neredzamu skatu nākotnē.

Taču tā vairs nav, jo dzīve man piespēlēja šo iespēju – satikt Anitu un apmeklēt psihoanalīzes seansu (kaut nezināju, kas tas ir) un tagad daudz, kas ir salikts pa plauktiņiem. Godīgi sakot- es pat necerēju un negaidīju šādu rezultātu. Nedomāju, ka šī tikšanās atstās uz mani tik dziļu iespaidu.

Pēc mana stāstītā un dažām atbildēm uz jautājumiem Anita man palūdza izdarīt kādu vienkāršu darbiņu – jāuzzīmē trīs zīmējumi: dzīvnieks, koks un māja, iepriekš nedomājot par to, cik skaisti un precīzi man sanāks. Protams, ka mana pirmā doma, bija diezgan skeptiska: “Nu, kā tad tā, es nedomājot varēšu kaut ko uzzīmēt? Tas taču ir tikai loģiski, ka es zīmēšu tādu dzīvnieku, kā parasti zīmēju, tādu koku, kādu parasti zīmēju un tādu pašu māju!” Kad Anita mani atstāja vienatnē ar fonā skanošajām skaņām un manām domām, es ķēros pie darba. Nebija viegli, jo man kaut kā negribējās zīmēt tādu dzīvnieku, koku un māju, kādu es to zīmēju parasti, gluži otrādi – es ļāvos savām sajūtām, ne par ko nedomājot, tikai koncentrējoties uz zīmējumu. Man par  pārsteigumu,  zīmējumi sanāca gluži pretēji ierasti zīmētajiem. Skatoties uz dzīvnieku, pašai pat smiekli sanāca, jo to nevarēja nodefinēt, tas nebija viens konkrēts dzīvnieks, kā man vēlāk Anita pastāstīja, ka es ar šo zīmējumu  esmu ļoti precīzi aprakstījusi sevi, savu personību un raksturīgās iezīmēs:

Mazliet no kaķa: neatkarība, nepakļāvība, daru kā pati vēlos un kad vēlos;           
Mazliet no suņa: svarīga uzticēšanās, gan attiecībā un sevi, gan apkārtējiem cilvēkiem, ātri nepieķeros,
bet, kad to izdaru, tad uz ilgu laiku;         
Mazliet no vāveres (aste): manai astei bija 3 lauzumi, kā Anita stāstīja, tas nozīmē, ka esmu krājēja un pēc trīs gadiem, vai trīs gadu laikā šī krāšana man var sākt atmaksāties.

Pēc koka zīmējuma Anita, pastāstīja, ka esmu daudzpusīga un talantīga, taču tā kā manā kokā nebija nevienas lapas un neviens auglis, tas parāda to, ka es neizdaru ieplānotās lietas līdz galam, taču tā kā man ir šī krājēja īpašība, tas nozīmē, ka, iespējāms, šo trīs gadu laikā, es varu beidzot ieraudzīt arī augļus savā kokā. Mana koka zari vietām bija sapiņķerējušies un vijās viens caur otru, kas tulkojas kā „bardaks” dzīvē, kad neiet tā kā vajag, vai esi iestrēdzis kādā vietā, kas šobrīd tieši tā arī ir.

Un visbeidzot mana māja – bez durvīm, kas nozīmē, ka es šobrīd nelaižu sev ļoti tuvu klāt cilvēkus, jo nepieciešams iegūt uzticību (suņa tēls), bet par to, ka es gribu būt ar cilvēkiem un ielaist viņus savā pasaulē, liecināja mans netipiski platais un garais ceļš, kas veda uz māju. Manai mājai bija jumts piramīdas formā, kas atkal liecināja par izaugsmi, talantīgumu un darba augļiem.

Pēc visa šī teikā un vēl daudzām nozīmīgām lietām, kas uz mani atstāja dziļu iespaidu, es visu atpakaļ ceļu domāju, kā tas iespējams, kā cilvēks, tik daudz par mani var pateikt pēc trīs it kā vienkāršiem zīmējumiem un dažām atbildēm, taču tagad es laikam to saprotu.

Tas viss, ko es uzzīmēju ir tur – manā zemapziņā, tas klusītēm ielīdis stūrītī un gaida, kad to izlaidīšu ārā, un šī bija tā iespēja. Savos zīmējumos un sarunā es pastāstīju tik daudz par sevi, ko, iespējams, neviens cits nemaz nezina, es atspoguļoju savu diagnozi, kas bija novērojams katrā zīmējumā, bija saprotams, no kurienes tas nāk un Anita pat paskaidroja, kad un kā tas viss beigsies, tiesa gan tā gluži nav pasaka ar laimīgām beigām, taču es vismaz beidzot esmu ieguvusi mieru un atbildes uz jautājumiem, kas mani bija tirdījuši līdzšim. Mani vairs nesatrauc, tas, vai ir darīts kas nepareizs un pieļauta kāda kļūda, tieši otrādi Anitas teiktais pierāda to, ka es (mēs) līdz šim cīnījāmies ar it kā neuzveicamo, taču tai pat laikā esam sasnieguši labus rezultātus, kas kārtējo reizi apliecina to, ka nekad nevajag padoties!

Pateicoties šim psihoanalīzes seansam esmu tikusi skaidrībā ar sevi, sapratusi to, ko man nepieciešams mainīt vai uzlabot, lai turpmāk es dzīvotu produktīvi, manā galvā nebūtu mudžeklis un es neturētos pie negatīvām un sāpīgām lietām, bet kustētos uz priekšu un novērtētu, to kas man ir.

Atvadoties Anita man cieši paspieda roku, pateicās, ka es atnācu (lai gan paldies man jāsaka viņai) un novēlēja veiksmi! Pie šīm atmiņām es arī pieturos, jo gribas domāt, ka viss, kas notika seansā, bija kaut kāds periods senatnē, ko vajadzēja atgriezties un salabot, kas, manuprāt, tika arī izdarīts!

Ja, arī jūs vēlaties iegūt atbildes uz vēl nesaņemtiem jautājumiem, gribat vienkārši parunāties, vai atrisināt kādu nopietnu situāciju savā dzīvē, es noteikti iesaku apmeklēt psihoanalīzi. Un gribas ticēt, ka jūs tāpat pacelsieties tādā vieglumā, kādā šobrīd esmu es, kad smagums no pleciem ar Anitas palīdzību ir novelts. Paldies Anitai!

Anitas Veselības Salons
Lāčplēša iela 61 ieeja no sētas puses.

Adrese internetā:
http://www.anitasalons.lv





Dalīties.

2 komentāru

  1. Vai tiesam Anita Kanele ir psihoanalitike? Jo vinas vardu Latvijas arstu psihoanalitiku, pat ne kandidatu vidu neatradu. Ta ka apsaubu, ka so seansu varetu nosaukt par psihoanalizi. Parasti psihoanalize ir smags darbs vairaku gadu garuma, un neticu ka viena seansa laika ir iespejams atrisinat visas problemas.

  2. Dace, katram savs, citam pietiek ar vienu reizi, citam vajag gadus, bet tādi skeptiķi kā jūs pa pasauli klīst daudz un dikti :))) bet nu labi, ka tik rūpīgi pieejat raksta saturam un avotiem, ka meklējaties pat kandidātu sarakstā, cerams, ka katrai lietai dzīvē ar tādu gādību un rūpēm pieejat :D:D

Atstāt Ziņu