Cīnīties ar sevi, ar to, kas Tu esi, ir iespējams kādu laiku, pēc tam atliek tikai samierināties. Tu nevari pagriezt laiku atpakaļ, tu nevari mainīt savu būtību, tu vari samierināties un pieņemt.
Palēnām viss biedējošais vairs nešķita tik biedējošs, palēnām viss biedējošais šķita interesants un kārdinošs, palēnām es sapratu, ka man ir pavērusies pilnīgi cita pasaule, pasaule, par kuras eksistenci es nekā nezināju. Palēnām es attapos, ka man pietiekami tuvā draugu lokā ir šādas pat sievietes… un es pat nebiju aizdomājusies!
Panika mazinājās, jo sajūta, ka neesi gluži viens, nedaudz iedrošināja, bet ne tik ļoti, lai par to ar kādu runātu. Vēl nē, vēl tas bija pārāk intīmi, dziļi personīgi, lai spētu kādam pateikt, kas ar mani noticis.
Ar draudzeni attiecības, ja tās tā var saukt, palika tādā pat stadijā, kā bija – tur pat uz vietas un nekur tālāk par skūpstu robežu mēs nekad negājām. Es domāju, ka mēs vienkārši nebijām gatavas, iespējams, mēs zinājām, ka neesam radītas viena otrai… es nezinu, bet tas viss šķita kā iestrēdzis, tāpēc manī radās interese. Radās vēlme izpētīt citas sievietes, uzsākt kādu komunikāciju (un es tiešām domāju komunikāciju) ar kādu, kas zina, kā es jūtos, kas saprot un varbūt pat spēj dot kādu padomu. Vēl tobrīd laiku pa laikam cerēju, ka tas viss vēl ir labojams, ka tas ir tikai laika jautājums.
Uzzināju, kur virtuāli tiekas līdzīgi domājošie un atvēru tur sev profilu, anonīmu, bet tas palīdzēja iejusties, izpētīt un saprast, vai man tur ir vieta. Lēnītēm radās dažas sarakstes, pavisam nevainīgas un draudzīgas, bet nu tomēr. Pat gadījās, ka biiju norunājusi tikšanos. Mēs satikāmies un šķiet 5 stundas nopļāpājām par visu, par dzīvi, par bērniem, par ģimenēm, par attiecībām, par sievietēm, par darbu… par visu. Tas viss ar to arī beidzās – sirsnīgas sarunas un kaudze kafijas 😀 Bet tas bija tik jauki, tik pamācoši un tik vērtīgi priekš manis.
Lēnām es sāku justies drošāka šajā savā jaunajā statusā, tas sāka biedēt mazāk, es pat sadūšojos pastāstīt vienai sev ļoti, ļoti tuvai draudzenei un man par pārsteigumu, viņa man neizteica nosodījumu vai nesapratni, kas iedrošināja vēl vairāk. Es spēju par šo tēmu runāt ar vīru.
Viss lēnām sakārtojās, viss sastājās pa vietām un šķita, ka dzīve var turpināties tāda, kāda tā patreiz bija…
KĀ ES MALDĪJOS!!!
Ja pārmaiņas tevi ir pārņēmušas, tās tevi mainīs līdz galam un tur nevar neko darīt… katram mums ir savs dzīves ceļš, kas nolikts un mums pa to jānoiet. Manējais, acīmredzot, nebija mierīgā, ierastā un šķietami sakārtotā dzīve, mani gaidīja seriāla cienīgi notikumi, par kuriem tad nākamajā reizē 😉
