Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

DG #9 pavisam cita es…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Visa mana mierīgā pasaule beidza pastāvēt, tagad tā bija oficiāli pārslēgusies citā dimensijā, man nezināmā, svešā, bet pilnīgi skaidrs – man piederīgā. Protams, tagad, kad atceros, šķiet, es toreiz rīkojos tik smieklīgi, bet tas bija brīdis, kad mana dzīve bija beigusies un sākusies vienlaikus. 
Man liekas, ka es viņai rakstīju ik mirkli, kad man bija brīvs, man škiet, ka es biju kā uzmācīga muša 😀 Bet es tik ļoti baidījos viņu pazaudēt! Es spēju iztēloties gandrīz jebko – tikai ne dzīvi bez viņas.
Tā nu es cīnījos ar sevi, ar dzīvi, ar sajūtām un visu pārējo, līdz laimīgā kārtā pienāca mana vārda diena. Manai, nu jau var teikt bijušajai draudzenei, kā par brīnumu, iekrita brīvs, manai izsapņotajai – vēl ne mazākās nojausmas. To, ka  Anna būs šovakar (atcerieties, es devu savai pirmajai meitenei vārdu, lai būtu vieglāk lavierēt šajos labirintos), bija skaidrs, bet ne viņa bija tā, ko es vēlējos šovakar, es vēlējos ko pavisam citu!

Mana diena pagāja mēģinot pierunāt Lieni (tā mēs nosauksim manu sapņu sievieti) braukt vakarā pie manis, lai gan viņa nebija par to pārliecināta. Vīrs, draugi… mēģināju solīt Lienei, ka viņa nebūs šeit lieka, bet līdz pat pēdējam, nekādas atbildes. 

Vakars bija fantastiski silts un tas izvērtās pasakains, kad Liene atrakstīja, ka tomēr tiks! Biju pārlaimīga! Anna nekā nezināja par Lieni, tāpēc viņa uzvedās tā, it kā es vienkārši piederētu viņai. Iespējams, par cik viss sākās kā nu sākās, mans vīrs viņai nebija nedz biedēklis, nedz šķērslis, bet Liene nebija lietas kursā par to, kas ir bijis, un, iespējams, dažas Annas replikas, žesti vai manis apskaušanas paņēmieni viņai varēja šķist aizdomīgi.

Vakars bija interesants… pienāca mirklis, kad vienai manai draudzenei ar mazuli bija jādodas mājās, bet līdz autobusa pieturai nav tik tuvu, Liene, negaidot jautājumu, pieteicās aizvest, bet es, saprotamu iemeslu dēļ – pieteicos braukt līdzi ceļu rādīt 😀

Visu ceļu plānoju, ka šajā braucienā man viņa jānoskūpsta, tikai vēl nezināju – kā. Izlaidām draudzeni ar mazo un braucām mājās, līdz sapratu, ka māja strauji tuvojas… es pāršķēlu klusumu ar APSTĀJIES!

Liene piebremzēja un apskatījās uz mani. Viņa īsti nesaprata, vai tēloja, ka nesaprot, kas notiek.

Kādu mirkli mēs runājām… ne par ko, bet tas, ko es vēlējos- noskūpstīt šo sievieti. Nekas cits mani neinteresēja.  Pēc kāda laika tukšas pļāpāšanas, es saņēmu drosmi un viņai pajautāju – Vai drīkstu Tevi noskūpstīt? Sekoja klusums… viņa pasmaidīja un teica – drīksti!

Tas bija nesalīdzināms ar visu iepriekšējo, tas bija kas tāds, kas nav aprakstāms… tas bija kā atvērti vārti kraujas malā un ja nav bremžu, tad laiks mesties bezdibenī… 

Dalīties.

Atstāt Ziņu