Viss manā dzīvē bija tā sagriezies kājām gaisā, ka visa mana iepriekšējā dzīves pieredze bija “kaķim zem astes”, viss ko zināju, ko sapratu, ko izpratu, ko pazinu… viss bija zudis, viss bija sācies no jauna.
Grūtākais šajā atklājumā bija tas, ka viņa bija tik pat izbiedēta kā es, mēs abas bijām vietā, par kuru nekā nezinājām, mums abām bija bail, mēs nesapratām, kas īsti notiek…
Neskaitāmus vakarus es mēģināju sev iestāstīt, ka tas viss ir tikai mirkļa vājums, ka patiesībā viss ir citādāk, bet atkal mirklī, kad mēs abas bijām kopā, es momentā aizmirsu visu, ko sev stāstīju un vēlējos vien ļauties viņas skūpstiem… tas bija biedējoši un savādi, bet tajā pat laikā kārdinoši un neparasti….
Trakākais, ko visā šajā es paveicu – mēģinot iestāstīt sev, nē, mēģinot pierādīt sev, ka tas viss nav taisnība, es atradu tika daudz “vīriešu kārtas piedzīvojumu” un tie visi beidzās nekā, bet es turpināju, turpināju un gaidīju, kad man pāries… nekas nepārgāja, patiesībā visa mana dzīvē gāja uz grunti, jo nespēju vairs uzturēt normālas attiecības ar vīru, darbā nekādas koncentrēšanās, nespēja tikt pie viņas, kā es to vēlētos un viņas izmisums, neskaitāmi sakari, kas bija trakāki cits par citu… haoss… milzīgs haoss manā dzīvē, kas nesās cauri kā viesuļvētra… un es biju tur iekšā un mēģināju saprast, ko darīt ar savu dzīvi?
Kā iemācīties sadzīvot ar to, ko nepazīsti? Kā pieņemt to, kas darās Tevī? Kā nepazaudēt to, kas Tev jau ir? Kā tikt galā ar sevi? Kā pieņemt sevi tādu, kāda tu esi?
Nekad nebiju iedmājusies, ka mani varētu plosīt tik daudz jautājumu…
1 komentārs
kur turpinajums??