Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

DG #5 Pirmais skūpsts

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Visa mana pasaule, kuru zināju un pazinu bija sašķiebusies. Nekas vairs nebija tā, kā iepriekš, nekas vairs nebija tā, kā pierasts. Viss bija jauns. Un tomēr, centos cik spēka par to nedomāt, jo tobrīd tas tik ļoti biedēja, ka šķita, ja kāds uz pasaules uzzinās, es vienkārši nomiršu aiz kauna. Es nolēmu klusēt, lai ko tas man prasītu!
Ar draudzeni nebijām īsti runājušas vairākas nedēļas. Šķiet kādas pāris vēstules draugiem.lv apmainījām, bet tās visas bija tādas saturiski tukšas. Par to trako vakaru mēs neminējām ne vārda, tas šķita jau norakts un “aizmirsts”.

Pienāca mana vārda diena, kas iekrita dienā, kad draudzenei (ziniet, es viņai došu kādu vārdu, jo šķet tā dīvaini rakstīt par cilvēku bez vārda. Saukšu viņu par Annu), tātad tas viss iekrita dienā, kad Annai bija jāstrādā (viņai ir maiņu darbs). Jau gadiem mums bija izveidojusies tāda tradīcija, ka, ja viņai manās jubilejās iekrita darbs, tad viņa pirmajā brīvajā vakarā brauca pie manis un mēs svinējām atsevišķi 🙂 Neskatoties uz iepriekš notikušo, vārda dienā saņēmu sms no Annas, kurā viņa mani apsveica un kā ierasts uzrakstīja datumu, kurā ieradīsies pie manis ar 2 šampāniešiem (arī tā jau laikam bija kā tradīcija).

Vārda diena pagāja bez jebkāda īpaša prieks, jo iekšēji es gaidīju vakaru, kas pie manis ieradīsies Anna. Paldies Dievam bija jāgaida tikai divas dienas, bet šķiet tās bija divas sasodītas dienas. Liekas, ka es vakaru savā prātā biju ieplānojusi pa minūtēm, pārdomājot to vēl un vēl. Lai arī kā vēlējos vakara plānā ieviest arī ko neprātīgāku, stingri sev noliedzu, apsolot, ka nedarīšu neko, kas kaitētu draudzībai.

Tas vakars pienāca… liekas, ka es vismas trīs reizes pārģērbos, jo pēkšņi nekas nešķita gana labs. Manī valdīja tāds uztraukums, vai ziniet, šķit kā skolas laikā, kad gatavojies doties uz savu pirmo randiņu dzīvē! Un te nu viņa bija, stāvēja manā durvju priekš ar ziediem un divām pudelām šampanieša (arī man bija sagatavotas divas) un smaidīja! Trīcošām kājām un rokām, satraukuma pilnu sirdi vēru vālā durvis un šķet jau izmēģināju pie sevis visus iespējamos sasveicināšanās veidus.

Viņa žilbinoši smaidīja, tā, it kā nekad nekas nebūtu bijis, pasniedza man ziedus, uzspieda sirsnīgu buču uz vaiga ar visiem vārda dienas sveicieniem un droši devās iekšā… tik vienkārši! Un es pat nepateicu SVEIKI, vien bilki smaidīju.

Devāmies uz uz istabu, apsēdāmies gultā, atkorēķējām pudeli un uzsākām sarunu. Es pat vairs neatceros, par ko mēs runājām, bet tas viss tiešām šķita kā vecajos senajos laikos, tiešām tā, it kā nekad, nekas nebūtu atgadījies. Sirdī valdīja prieks un tajā pat laikā dusmas. Lai gan sev strikti biju noliegusi visu, kas saistās ar to vakaru, dziļi iekšēji cerēju, ka viņa tomēr kaut ko no tā atcerēsies, ka saruna varētu ievirzīties tajās sliedēs, bet velti… viņa bija stingra un nelokāma. 

Pirmās divas šampānieša pudeles iztukšojās pamatīgi ātri, pieļauju, ka dēļ iekšējā saspringuma, tāpēc nesu savējās, lai varam turpināt. Ienācu istabā un izmetu joku, ka jādomā, kur ņemt vēl divas, jo, ja šīs izdzersies tik pat ātri, tad vakars ātri beigsies. Viņa uz mani paskatījās un caur smaidu noteica: “Tu zini, ka mēs nedrīkstam dzert par daudz!” Es koķeti atjautāju: “Interesanti zināt, kāpēc?” uz ko viņa atbildēja: “Nu, šķiet, ka tad kad alkahola ir par daudz, tad prātā visādas muļķības nāk!” BEIDZOT! Lai arī netieši, tēma bija aizskarta!

Tālākais bija tāda kā rotaļa starp kaķi un peli, jo frāzes ar kurām aomainījāmies bija koķetas, bez konkrēta konteksta, lai gan tajā pat laikā gan es, gan viņa sapratām, kas zem tā visa slēpās. Viņa sēdēja ērti iekārtojusies un atspiedusi muguru pret sienu, bet es sēdēju vairāk kā gultas vidū. Šampanietis, pēdējo minūšu joki, iekšējās sajūtas, kuras plosījās nedēlā, tas viss bija vienkopus… es atkal pazudēju skaņu, jo spēju vērties tikai un vienīgi viņas lūpās, manī atkal plosījās šī neprātīgā vēlme – viņu noskūpstīt… drosmes nebija, bet vēlēšanās bija tik spēcīga, ka zināju, ja es to neizdarīšu, tad šaustīšu sevi nedēļām ilgi.
Es mēģināju saprast, kā to visu izdarīt, prātā caurskrēja dažādi scenāriji, bet nebija pārliecības ne par vienu. Es nezināju, kāda būs viņas reakcija, bet saņēmusi visu savu drosmi, es zināju, ka mēģināšu!

Es noliku šampanieša glāzi, uz ko Anna noreaģēja momentā… viņa apklusa un skatījās manī. Es sapratu, ka šis laikam ir tas īstais brīdis un piesēdos viņai pavisam tuvu, šķiet tik tuvu, ka bija jūtams, ka viņas elpa bija kļuvusi daudz straujāka. Man sitās sirds, gribēšana mijās ar paniskām bailēm, bet es biju izlēmusi, tāpēc lēni liecos pie viņas lūpām. Viņa sēdēja sastingusi, viņa nekustējās, šķiet tikai elpoja un tad viņa klusi nočukstēja: “Tā nedari!” uz ko es atbildēju: “Tad izdari tā, lai es to nedarītu!” Anna turpināja nekustīgi sēdēt, viņa mani neatgrūda, viņa neaizgrieza galvu, gluži pretēji, viņa skatījās man tieši acīs un es to uztvēru kā iedrošinājumu, tāpēc nobeidzu iesākto kustību viņas lūpu virzienā. Tas bija neaprakstāmi!
Nekad dzīvē neviens skūpsts nav bijis tik maigs, tik mulss un tajā pat laikā tik uzbudinošs. Šķiet aizplūda pasaule, kas valdīja apkārt un palikām tikai mēs divas…

Šķiet pati lielākā baiļu barjera bija pārvarēta un pārējais vakrs risinājās daudz brīvākā un atraisītākā gaisotnē. Bija pazudusi spriedze, panika un neprātīgā vēlme cīnīties. Mēs varējām runāt gan par to vakaru, gan arī jokot par šo un ironizējām, kas tad būs manā dzimšanas dienā, ja viņai iekritīs strādāt (man dzimšanas diena ir pēc apmēram 2 mēnešiem).

Vakara gaitā mēs vēl un vēl skūpstījāmies un šķita, ka nekas cits vairs nav svarīgs…

Kas gan no tā visa iznāks? To nākamā reizē 😉

Ar mīlestības pilniem sveicieniem, Mazā Romantiķe 🙂

Dalīties.

Atstāt Ziņu