Vārda dienu svin: Brencis, Audris, Inuta

DG #4 Aptveršana

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Aptvert visu to, kas bija noticis nebija tik vienkārši… viss bija jauns, svešs un nepazīstams. Iekšēji mocījos ar neskaitāmi daudziem jautājumiem “Kāpēc?”. Biju dusmīga uz to vakaru, uz vīru, uz draudzeni, bet visvairāk es biju dusmīga uz sevi. Biju dusmīga, jo nespēju par to nedomāt, biju dusmīga, jo nespēju sev iestāstīt, ka tas nekad nav noticis, biju dusmīga, jo par to “trako vakaru” neviens nerunāja… pienāca jauna diena un tas viss burtiski izgaisa… runāju ar vīru tā, it kā nekas vispār īpašs nebūtu atgadījies un viņš ne mirkli nepieminēja iepriekšējo vakaru. Drosmes pašai šo sarunu aizsākt nebija, jo bija sajūta, kamēr par to neviens nerunā, tikmēr pastāv varbūtība, ka tas vienkārši izgaisīs... [kāds naivums]!

Gāja dienas un manas domas putrojās un neatkāpās, sapratu, ka viena ar šo iekšējo trakumu galā netikšu, bet runāt ar vīru šoreiz nevēlējos, tāpēc, nolēmu, ka ir nepieciešams saņemt visu savu drosmi un izrunāties ar draudzeni. Galu galā, iespējams viņa cīnījās tieši ar tādām pat emocijām?!

Sarunājām tikšanos pie manis mājās, vakarā, kad zināju, vīrs vēl tik ātri nebūs. Viņa atbrauca un starp mums valdīja saspringums. Lai arī aicināta uz sarunu, ne es, ne viņa, nebijām gatavas par to runāt, bet izrunāties vajadzēja. 

Apmainoties visām pieklājības frāzēm, tējām un kafijām, izgājām uz balkona, lai mierīgi parunātu. Kādu brīdi sēdējām, līdz es uzsāku sarunu ar tekstu, ka priecātos, ja viss būtu izrunāts un starp mums sakārtots. Viņa piekrita un sāka runāt… iespējams, viņa stāstīja, kas atgadījās tajā vakarā, iespējams par savām sajūtām… es nezinu… es nedzirdēju nekā no tā visa, lai arī sēdēju turpat līdzās… es skatījos viņā un manī plosījās neprātīga vēlme viņu noskūpstīt… es vēros viņas sejā, skatījos uz viņas lūpām, kas uzmanīgi iznesa vārdu pēc vārda, bet nespēju klausīties, jo manas domas lidoja citur… es sapratu, ka emocijas ar kurām biju cīnījusies, nekur nav pazudušas, ka tās ir šeit pat – manī, sapratu, ka manī ir kaut kas mainījies, kaut kas, kas mani pamatīgi biedēja…

Sapratu, ka ilgāk sēdēt un klausīties vairs nespēju, tāpēc gluži kā tikko pamodusies, es teicu, ka man ir prieks, ka tas viss ir izrunāts (lai gan runāja jau tikai viņa) un vienojāmies, ka pie šīs sarunas mēs nekad neatgriezīsimies. Kas bijis, tas bijis, lai tas viss paliek pagātnei!

Šis vakars manī ieviesa vēl neprātīgāgu haosu, jo sapratu, ka cīnīties pret šīm iekšējām sajūtām man patreiz neizdosies. Mēģināju sadzīvot ar to, kas tobrīd manī plosījās, mēģināju to turēt iekšēji un nevienam par to neko neteikt, šķita, ka ja es nogaidīšu, tas iespējams izgaisīs… pazudīs un viss atkal sastāsies savās vietās!

Vai tā nitiks? To nākamo reiz 🙂
 
Ar mīlestības sveicieniem – mazā romantiķe 🙂 

Dalīties.

7 komentāru

Atstāt Ziņu