Es atradu savu ideālo vīrieti un mana dzīve patiesībā bija ideāla… cik vispār šajā pasaulē kas ir ideāls. Bija lietas, kas protams nebija saprotamas citiem, bijas situācijas, kas bija tikai mūsu… es nevēlos stāstīt sīkāk, jo tas ir vairāk kā personīgi, tās ir tik dziļas lietas, kas paliek tikai ģimenē (kaut nu jau arī bijušajā), bet ja skatāmies pēc pieņemtajiem standartiem, mūsu ikdiena, ģimene un viss cits – bija ideāls.
Šajā mirklī es nedomāju par sirds kreņķiem, kas mani turpināja vajāt (skatīt dienasgrāmatu nr.1), es domāju par ģimeni un attiecībām un bērniem, kuriem tika viss, kas ģimenei nepieciešams.
Un tad viss mainījās… gribās pielikt vēl vienu daudzpunkti… jo patiesībā mainījās viss…
Nekad mūžā neiedomāsies, ka viena ballīte, viens neprātīgs vakars spēj mainīt tik daudz visā dzīvē, dzīvē, kurā viss bijā sakārtots, kurā viss bija labi…
Es negribu atkāroties un vēlreiz stāstīt no jauna, tāpēc vājprāta mirkli (tieši tā es to brīdi nosauktu) es iesaku izlasīt Atklātās dienas grāmatas pieteikumā.
Tātad, intereses dzīta, iespējams (un tikai iespējams, ņemot vērā to, ko zinu par sevi patreiz) es vēlējos pievienoties kārdinājumam. Man tas likās vilinoši…
Es zinu, vienmēr eksistē jautājums – kā bija? Bija savādi, interesanti, neparasti, biedējoši… bija tā, kā nekad nebija bijis!
Ticiet man, pēc šī “tobrīd un iespējams arī šobrīd “vājprāta”” notikuma iestājās panika, izmisums, apjukums, neskaidrība… man grūti aprakstīt emociju gammu, kas radās, bet ziniet, nekas “šausmīgāks” manā dzīvē noticis nebija. Tā bija kā viesuļvētra, kas mainīja dzīvē visu… … …
Rīta agrumā es mēģināju iestāstīt sev, ka tas viss nekad nav noticis…
Tad sākās nākamā stadija – NOLIEGUMS! Lai nu kas, bet ne es!!!
Šis noliegums ir viss trakākais, kas spēj būt, jo panika – iekšējā panika – ir tik spēcīga, ka liekas visa pasaule pāvērtusies milzīgā viesuļvētrā, kas samaļ mutulī visu, kas trāpās pa ceļam…
Tas viss ir jārisina, tas bija viss, kas man šķita pareizi tajā brīdī…
