Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

DG #2 Atrast ideālo vīrieti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tie, kuri lasīja dienasgrāmatas pirmo ierakstu zina stāstu par lielo mīlestību 14 gadu garumā, bet… dzīve šajā laikā uz vietas nestāvēja. Es spēju gadiem ilgi sirdī ciest un raudāt, spēju pārdzīvot, spēju ciest ellīgas mokas, bet… es tiešām vēlējos mainīt savu dzīvi. Mirklī, kas es pieņēmu lēmumu mainīt savu dzīvi, es ne sekundi nezināju, ka mana sirds vēl gadiem ilgi raudās, es gaidīju brīdi, kad jaunās attiecības dziedēs, kad jaunās attiecības glābs no sāpēm. Es nezināju ka tas viss nav tik vienkārši…

Atceros to dienu, kad pirmo reizi ieraudzīju savu vīru… mana pirmā reakcija bija: “Vai šāds var atrast sev sievieti?” Skan skarbi, bet viss, kas vizuāli šajā vīrietī bija, nebija nemaz tas, kas mani jebkad bija vilinājis…
Es biju jauna un dumja un vizuālā tēla noskaņojums bija svarīgākais kas eksistēja!!!
Tagad tas liekas dumji, bet toreiz es skatījos tikai vizuāli… biju jauna un sāpināta… Lai nu kā, kā jau nopratām, nemazākās intereses par tēlu, kas vēlāk kļuva par manu vīru, man nebija.
Kā sanāca, ka mēs kļuvām par MĒS?

Par cik mana sirds cieta mīlas mokas, es bieži pavadīju dienas raudot, bet viņš, kurš tikko bija atnācis uz strādāt uz mūsu uzņēmumu, bija iejūtīgs, sirnīgs… viņš ne reti mani pieķēra raudam un vienmēr piedāvājās palīdzēt un negaidīja nekompretī. Viņš mani vizināja, ļāva izvēdināt galvu… mēs runājām, daudz runājām… un pienāca mirklis, kad vizuālajam izskatam nebija ne mazākās nozīmes. Es redzēju šo cilvēku pavisam citā gaismā. Redzēju viņu kā iejūtīgu, sirsnīgu, gādīgu vīrieti.

Tas viss nenotika uz reiz, tam visam bija laiks, tam visam bija nepieciešamas situācijas, kas man rādīja, ka dzīve ir savādāka, kā biju iedomājusies. Pēc laika, kurā viņš mani glāba no asarām, uzjautrināja mani, kad man bija skumji, radās pieķeršanās, jūtas, saikne, kas likās īpaša. Es pat zināmu laiku biju pārliecināta, ka tā ir mīlestība. 

Man šķita, ka esmu atradusi savu ideālo vīrieti, jo neko labāku dzīvē nebiju sastapusi. Es zināju, ka mana sirds vēl sauks pēc neiespējamā, zināju, ka viss nebūs vienkārši, bet biju gatava riskēt… Es biju gatava kļūt par šī vīrieša sievu. Tas protams notika ar laiku, ne tā uz reizi… bet notika! Mēs aprecējāmies un mūsu laulībā radās mazulītis un mēs nodzīvojām 7 gadus. Iespējams mēs nebijām ideālākie mīļākie, ideālākā ģimene, ideālākie partneri, bet mēs noteikti bijām labākie draugi. Mēs stundām ilgi pavadījām laiku sarunās, mums bija tik daudz kopēja. Es viņam spēju uzticēt gandrīz visu!

Dalīties.

Atstāt Ziņu