Atvainojos par tik ilgu pārrāvumu. Pavasara darbi, ciemiņi, kuri jāizklaidē, tas viss atņēma mazliet laika, turklāt, beidzot esmu pieķērusies arī grāmatas rakstīšanai, ko biju atlikusi un atlikusi laika trūkuma dēļ.
Tad nu pie kā paliku, pie tā, ka braucu mājās no Norvēģijas pilnīgi skaidri zinādama, ko darīšu tālāk.
Pirmais, ko izdarīju, godīgi par savu lēmumu, neturpināt nekādas attiecības, paziņoju meitenei, ar kuru tobrīd biju sākusi tikties. Tas, iespējams, vēl nebija nekas nopietns, bet nu tomēr, skaidrībai vajadzēja būt.
Nākamais, pilnīgi noteikti manā sarakstā bija izrunāties ar vīru un izskaidrot, ka šādi vairs turpināt nevaru, ka viss, kas notiek ir tikai tāda vienam otra mocīšana, kas neļauj nedz viņam, nedz man dzīvot pilnvērtīgi. Nu kam viņas tāda pussieva? Viņš ir pelnījis sev līdzās kādu, kas būtu gatava viņam piederēt pilnībā.
Nākamajā dienā sarunāju tikšanos ar savu neiegūstamo sievieti un arī viņai pastāstīju par to, kā esmu nolēmusi mainīt savu dzīvi un ka neatkarīgi no tā, vai viņa vēlēsies ar mani ko veidot vai nē, es savu lēmumu par aiziešanu no mājām, nemainīšu. Tobrīd, pirmo reizi viņa man atklāja, kas patiesībā ir par iemeslu viņas vēsumam un kā jau man bija šķitis, pie vainas bija cita sieviete, kura tieši tāpat kā viņa man, bija tāla un neiegūstama. Cik nopratu, tad tur nekā vairāk par nepiepildītiem sapņiem nav un tomēr, man beidzot bija skaidrs, kāpēc es nespēju viņai piekļūt tuvāk.
Sarunāju, kurā vietā uz laiku īrēšu istabiņu, kamēr saprotu, kas ir kas, devos sakravāt pirmās nepieciešamības mantas. Bija sarunāts, ka uz laiku, kamēr stabili nostājos uz kājām, bērnus atstāšu pie vīra, kur viņiem ir sava māja, sava istaba un pierastā vide. Neuzskatīju, ka no manas puse būtu godīgi vilkt viņus pa īrētām istabiņām vai mētāt pa pasauli, kamēr nav stabilitātes. Zinu, ka daudzi mani nesapratīs, bet tobrīd man tas šķita pareizākais lēmums un patiesībā šo lēmumu neesmu nožēlojusi.
Neatceros vai rakstīju, bet posmā, kad bijām šķirtas, es iepazinos ar vēl kādu sievieti. Viņa man bija tiešām tikai draugs ar ko parunāties un padzert kafiju. Bija interesanti, bet nekas vairāk. Viņai es vienkārši izstāstīju par savām dzīves pārmaiņām kā arī to, ka esmu nobriedusi visiem spēkiem iekarot savas sirds dāmas mīlestību. Kāpēc minu šo iepazīto sievieti (saukšu viņu par kafijas draudzeni), tāpēc ka tālākā stāstā viņai būs pietiekami liela nozīme visā notikumu ķēdē. Bet nu tas vēlāk.
Tad nu tik tālu viss bija sakārtots, atlika uzsākt cīņu par neiespējamo.
Šoreiz tas būs viss, jo nu atkal jāskrien, bet mēģināšu jau tuvākajāss dienās atkal uzrakstīt, kā visa šī cīņa norisinājās tālāk, kā mainījās mana dzīve, kas tajā parādījās jauns, ar ko izvērtās attiecības, kā tas viss attīstījās un kas notika ar manu neiegūstamo sirds dāmu brīdī, kad biju gatava no viņas aiziet.
Uz tikšanos!
Ar saulainiem sveicieniem, Mazā romantiķe 😉
