Viņas zvans mani pamatīgi izsita no līdzsvara. Kādu mirkli šķiet drebēja viss, līdz aptvēru, kas bija atgadījies. Viņa mani uzaicināja uz Ziemassvētku kafiju. Satraukta es devos viņu satikt, sagatavojot dāvanu, ko uzdāvināt.
Pasēdējām, padzērām kafiju un viss šķita mierīgi, vien es pati iekšēji bruku. Man tik ļoti gribējās viņu apķert un noskūpstīt!
Viņa pajautāja vai nevēlos aiziet viņai līdzi līdz mašīnai, jo viņa labprāt atstātu dāvanu mašīnā un ar mani kopā aizdotos iepirkties. Es piekritu, bet man par pārsteigumu, no mašīnas viņa izņema man domātu dāvanu, kas protams nāca komplektā ar buču.
Tajā mirklī mana pasaule bija sagriezusies karuseļa cienīgā ātrumā.
Bet tas viss tā arī beidzās, ar sarunu. Man gan vairākas dienas bija galvā pamatīgs apjukums, vēl jo vairāk tāpēc, ka es jau biju sākusi ar kādu meiteni tikties. Viņa bija jauka un interesanta un mums tiešām bija dauz kas kopējs. Un ar vienu meiteni man bija izveidojusies pamatīgi jauka sarakste, jo viņa nebija no Latvijas. Man šķita, ka viss bija sakārtojies, ja vien ne šīs trakās domas par manu neigūstamo un nu jau zaudēto sievieti.
Viņa man turpināja piezvanīt un uzaicināt uz sarunu un es protams piekritu. Galvā bija pilnīgs apjukums, sapratu, ka man ar sevi jātiek galā, jo arī mājas ikdienā katra diena sākās un noslēdzās ar ģimenes skandāliem.
Meitene ne no Latvijas uzaicināja mani pie sevis ciemos nosvinēt jauno gadu un izvēdināt galvu, un es piekritu.
Par braucienu vīram pateicu pēdējā brīdī, viņš protams bija nikns, bet es zināju, ka savādāk nav iespējams. Bērni palika mājās pie viņa, jo nebija nozīmes braukt uz dažām dienām kopā ar bērniem. Tā brīža meitenei pateicu, ka braucu pie senas paziņas, bet savai neiegūstamajai pat neatceros ko pateicu. Un 30. decembrī aizbraucu.
Dažas dienas man nāca par svētību, jo pirmo reizi es biju kopā ar meitenēm, kas dzīvo kopā kā pāris jau vairākus gadus. man bija iespēja to visu pavērot, daudz uzzināt un katra nākamā diena kas nāca manī sēja ar vien lielāku pārliecību, ka es sev neredzu līdzās vīrieti. Nu neredzu…
Braucu mājās apņēmības pilna, zināju, ko es darīšu, zināju, ka es visu savu dzīvi pārkārtošu un sākšu jaunu gadu ar jaunu dzīvi. Biju gatava dzīvot savu dzīvi, tādu, kā vēlos nevis tādu, kāda ir pareiza.
DG #11 gatava pārmaiņām
Dalīties.
2 komentāru
Nedaudz žēl bērnu. Māte pametīs tēvu, jo viņai patīk sievietes. Pamatīgi iedragās vīrieti, jo viņš, acīmredzami, nespēja šo sievieti apmierināt, darīt laimīgu utt, kā arī rezultātā viņš secinās, ka viss no sievas puses bijis meli. Nu varbūt ne viss, bet noteikti tas sāpīgākais.<br>“…sākšu jaunu gadu ar jaunu dzīvi.“ Protams, kārtīgi izmainot dzīvi arī līdzcilvēkiem, neaizdomājoties, cik ļoti viņus sāpinās. Vairāk egoistiski, ne apsveicami. <br>Bet, protams, tas noticis (ja noticis – īsti nevaru saprast, vai šī ir sava veida `lata romāna` publikācija, vai tomēr kādas sievietes DG) jau pirms pāris mēnešiem, tā ka gribētos uzzināt, cik lielā postā viss ir aizlaists. Vai cik laimīgi visi ir.
Nesaprotu, bet piekrītu. Kāda nozīme viņai palikt pie vīra, ja skaidri saprotams, ka viņa tur vairs nav laimīga? Es piekrītu tam, ka viņai ir jāaiziet. Jā, šajā stāstā ir daudz cietēju, bet vienmēr jau kāds cieš, ja kāds no ģimenes aiziet un nav būtiski pie kā vīrieša vai sievietes. Pamests jutīsies sāpināts, aizgājējs – sācis jaunu dzīvi.