Vārda dienu svin: Marija, Marika, Marina

DG #10 Dzīve kā ārprāts

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Dienu no dienas es dzīvoju ar domām tikai par viņu, un dienu no dienas es pārdzīvoju, ka viņa man ir tik tālu… Es it kā biju viņas tuvumā, bet tajā pat laikā viņa mani turēja drošas distances attālumā. Es nespēju saprast – kāpēc? Līdz viņa izskaidroja: viņa nesen bija šķīrusies no precētas sievietes, kura divus gadus bija solījusies aiziet no vīra un tomēr izlēma, ka nespers šo svarīgo soli.
Tas mani nedaudz nomierināja, jo sapratu, ka vaina nav manī, bet apbēdināja, jo sapratu, ka manas izredzes nav spožas.
Es ik dienu sāku ar domu, ka tam visam ir jāpieliek punkts, bet nekādi nespēju spert šo soli.
Mani sāpināja katra reize, kad viņa mani atstūma, bet iepriecināja ik sīkums, kas deva jebkādas nākotnes cerības. Es biju kā pieradināts mājdzīvnieks, kurš mīl savu saimnieku, neskatoties ne uz ko…

Tas turpinājās kādu laiku, bet kādā no mirkļiem mana pacietība lūza un es biju tiešām gatava visu izbeigt, bet tieši tad viņa rīkojās tā, it kā viņa dotu man cerību, tā, lai es nomierinos, tā, lai viss izskatītos pavisam jaukā gaisotnē… Toreiz viņa mani pirmo reizi uzaicināja uz klubu kopā ar saviem draugiem… Ak Dievs, cik man tas viss nozīmēja daudz… bet, gāja dienas un viss atkal sastājās tajās pašās, nekādās sliedēs…

Sapratu, ka es speršu soli uz priekšu un viņai jālemj – viņa mani atbalstīs vai nē. Biju tiešām gatava atteikties no visa šī, ja viņa turēsies pa gabalu. Es norezervēju viesnīcu un uzaicināju viņu uz romantisku vakaru… Viņa nebija sajūsmā par šo ielūgumu un līdz pēdējam teica, ka viņa neieradīsies, bet es cerēju, es aizbraucu, visu sagatavoju un gaidīju… viņa ieradās, bet viss nenotika tā, kā es biju savās fantāzijās plānojusi… un tomēr man radās cerība, ka viss vēl var izdoties…

Ir tik grūti to izskaidrot, kas īsti tai laikā notika, jo nekad dzīvē nebiju sastapusies ar tādu cīņu, tas viss līdzinājās sakāmvārdam: “Kā suns uz siena kaudzes, pats neēd, bet citam nedod!” Es meklēju un cīnījos par katru iespēju tikt pie viņas, bet viņa mani atgrūda un tiklīdz es atslābu, tiklīdz biju gatava padoties – viņa radīja situāciju, kas iesēj cerības… Tā nebija dzīve, tās bija cerības un mocības, kas ne mirkli nevainagojās ar to, ko es vēlētos… gāja mēneši un, šķiet, manai pacietībai pienāca gals, es biju gatava teikt – VISS, TAS VISS IR BEIDZIES!

Izklausās tik vienkārši, bet tas, šķiet, bija manas dzīves otrs smagākais lēmums. Tas bija kā toreiz, kad atteicos no cilvēka, ko mīlu, jo sapratu, ka mums kopā nav lemts un mocījos gadiem ilgi… tas šķita tieši tāpat!

Pirmā nedēļa pagāja vājprātīgā noskaņojumā. Es nespēju strādāt, domāt un dzīvot kā ierasts. Tas, ka mājās bija jāizrāda, ka viss ir labi, mani nospieda vēl vairāk. Es nespēju ne ar vienu par to runāt, tas viss palika pie manis…

Es nespēju braukt pat mašīnā, jo man bija jāstājās malā līdz pāriet mana kārtējā histērijas lēkme, kas aizmigloja acis tik tālu, ka asaru plūsmā ceļš vairs nebija saskatāms… Kad atceros, sirds sažņaudzas, tas bija smags mirklis, kurš tobrīd likās – nebeigsies.

Protams, tuvākie draugi pamana un pamanīja arī mana draudzene, kas par visu epopeju pirms tam zināja, viņai bija skaidrs, ka kautkas nav kā nākās un viņa tirpināja mani, līdz izstāstīju. Viņa ieteica sākt apgrozīties vairāk tajā vidē, kurā ir man līdzīgo, jo tikai tā es spēšu rast ko tādu, kas prātam liks aizmirsties… es klausīju viņas padomam un pēc divām nedēļām es spēju sakarīgi gulēt, domāt un vienīgās manas domas negrozījās viņas virzienā. Es iepazinos ar vairākām sievietēm, kas zina, ko es patreiz piedzīvoju un manī radās sajūta, ka es neesmu viena… kādā mirklī man pat šķita, ka es esmu tikusi galā ar visu, un tieši tad, kad vismazāk to gaidīju, piezvanīja viņa (pacēlu, jo pirms tam biju izdzēsusi visus viņas numurus un jebkādas koordinātes, kas varētu likt kārdinājumam pārkāpt šķiršanās slieksni)… 

Dalīties.

Atstāt Ziņu